Ilgu laiku mūsu pērtiķveidīgie radinieki tika uzskatīti par vissaprātīgākajiem radījumiem starp dzīvniekiem. Nav šaubu, šajos maldos diezgan liela nozīme bija ārējai līdzībai ar cilvēku, kaut kādām līdzīgām pazīmēm izturēšanās un emociju izpausmes ziņā.
Pētījumu materiāli, kas līdz ar zinātnes attīstību arvien papildinās, pēc garīgās attīstības aizvien vairāk attālina pērtiķi no cilvēka. Profesors A. Portmans ir izstrādājis «garīgo spēju» skalu. Viņa pētījumi rāda, ka pirmajā vietā ir cilvēks (215 punktu), otrajā — delfīns (190), trešajā — zilonis. Bet pērtiķis ir tikai ceturtajā vietā! …
Smadzeņu atsevišķo daļu struktūra un komplicētības pakāpe ir labs garīgās attīstības rādītājs. Rievu un kroku skaits un lielums smadzeņu garozā ļauj noteikt to īpašnieka vietu dzīvnieku valstī.
Vēl 30. gados Lendvorsijs rakstīja par delfīna apbrīnojami komplicētajām smadzenēm, bet toreiz viņa atklājums neizpelnijās sevišķu ievērību. Pagaja vairāk nekā 20 gadu. Daudzas pārsteidzošas delfīnu izturēšanās īpatnības un apmācīšanas vieglums lika meklēt izskaidrojumu rūpīgā smadzeņu izpētē.
Doktors Krīgers dabūja okeanārijā bojā gājuša delfīna smadzeņu preparātus. Smadzenes bija milzīgas, to garoza neskaitāmu kroku, rievu un rieviņu izvagota. Delfīnam salīdzinājuma ar cilvēku smadzeņu absolūtais svars bija par 350 gramiem lielāks, tieši par tik lielāks, cik sver visas šimpanzes smadzenes. Relatīvi delfīnam smadzeņu svara attiecība pret ķermeņa svaru ir tikai nedaudz zemāka nekā cilvēkam.
Nervu šūnas delfīna smadzeņu garozā un redzes uzkalnā (talamā) ir tikpat blīvi izvietotas kā cilvēka smadzenēs. Lielāks ir arī nervu šūnu rievu un kroku skaits smadzeņu garozā. Delfīniem, tāpat kā cilvēkam, ir seši smadzeņu slāņi, bet specifisko un nespecifisko kodolu tajos par vienu vai diviem vairāk. Balstoties uz to, viens no ievērojamākajiem smadzeņu pētīšanas speciālistiem doktors Pillerijs secina, ka delfīniem ir lieliski attīstītas smadzenes, līdzīgas mūsu smadzenēm un dažā ziņā pat pārākas par tām. Par delfīnu smadzeņu augsto attīstību liecina jau iepriekš minētā Bāze- les zooloģiskā institūta profesora A. Portmana pētījumi. Viņš salīdzināja cilvēka un delfīna smadzeņu un smadzenīšu attīstību. Iegūtie dati bija ļoti līdzīgi, toties citiem pētījamiem dzīvniekiem tie bija krietni vien zemāki.
Kā zināms, noteikti smadzeņu centri regulē tādu vai citādu organisma funkciju. Ievadot šajos smadzeņu centros mikroelektrodu un pieslēdzot tam vāju elektriskās strāvas avotu, var izraisīt dažādas reakcijas. Daži smadzeņu centri izraisa patīkamas — pozitīvas, citi nepatīkamas — negatīvas sajūtas. Tā mākslīgi var radīt labpatikas, izsalkuma, slāpju, niknuma un citas sajūtas.
Lai pērtiķiem un delfīniem izraisītu balss reakcijas, šādu smadzeņu elektrostimulāciju izmantoja arī Džons Lillijs. Tas ir ļoti efektīvs līdzeklis. Iedarbojoties uz zināmiem centriem, īsā laikā varēja mežonīgu, agresīvi noskaņotu pērtiķi pārvērst par rāmu, mīlīgu un pilnīgi pieradinātu būtni. Iedarbojoties uz citiem centriem, varēja pieradinātu un cilvēku vidū ilgi dzīvojušu pērtiķi pārvērst par satracinātu bestiju, kas koda itin visiem.
Ar šīs metodes palīdzību bija viegli iemācīt pērti- ķim nospiest slēdzi, tādējādi savienojot kontaktus un radot savās smadzenēs patīkamas sajūtas. Tomēr, kad slēdzi nomainīja mikrofons un kad jebkura skaņa mikrofonā, saslēdzot elektrisko ķēdi, izraisīja pērtiķim tās pašas patīkamās sajūtas, — tas nekā nespēja to aptvert. Pat simtiem mēģinājumu ik dienas sešu mēnešu laikā nevarēja viņam to iemācīt. Katrs no trim pērtiķiem, kas piedalījās mēģinājumā, viegli iemācījās nospiest slēdzi ar kāju, roku vai mēli, bet neparko nevarēja iemācīties šai nolūkā izdot skaņu.
Delfīns līdzīgā eksperimentā izturējās pavisam citādi. Lūk, kā to apraksta Lillijs: «Pārbīdījis elektrodus vēl par vienu, diviem milimetriem … es izdzirdu, ka delfīns izdod tik daudz skaņu kā vēl nekad agrāk. Atskanēja svilpieni, dūcieni, šņirkstoņa, riešana, beidzot skaņas, kas atgādināja pūļa kliedzienus stadionā. Es nodomāju, ka nu ir pienācis laiks pamēģināt, vai elektrods nav sasniedzis to smadzeņu centru, kas izraisa pozitīvas reakcijas.
Vai dzīvnieks iemācīsies nospiest slēdzi, lai radītu kairinājumu savās smadzenēs? Es ātri uzrīkoju slēdzi, kuru delfīns varētu nospiest ar purnu. Ja viņš to bīdītu uz augšu, tad kontakts saslēgtos un elektrods izraisītu veselu kairinājumu sēriju. Montējot slēdzi, es ievēroju, ka delfīns uzmanīgi vēro, kā es darbojos.
Tikko es beidzu montēšanu un pierīkoju slēdža iedarbināšanai vajadzīgos stieņus, tā delfīns sāka tos nospiest. Kamēr pievienoju slēdzi pārējai aparatūrai, viņš jau bija iemācījies kā nākas nospiest stieņus un ieslēgt strāvu, lai izraisītu kairinājumu.
Man kļuva mazliet neomulīgi: delfīna rīcībā bija vērojama nesalīdzināmi lielāka mērķtiecība nekā pērtiķiem. Man vienmēr bija tāda sajūta, ka, pirms pērtiķis iemācīsies rīkoties ar slēdzi, viņš ne vienreiz vien ieslēgs kontaktu tīri nejauši. Tā arī bija. Pat vēlāk, kad pērtiķis jau bija visu apguvis, viņš bieži aizmirsa, kas jādara.
Delfīnam šāda nejauša rakstura rīcība nekad netika novērota, likās, it kā viņš zinātu, ka slēdzis, ko es montēju, var izraisīt patīkamu kairinājumu. Sis kairinājums viņam bija pazīstams, viņš redzēja, kā es nospiedu slēdzi. Jau pirmajā mēģinājumā delfīns apguva slēdža darbību un iemācījās ar to rīkoties.»
Tikpat ātri šo paņēmienu apguva arī otrs delfīns. Tika konstatēta milzīga atšķirība delfīna un pērtiķa apmācīšanā — pirmajam vienu vai otru paņēmienu var parādīt, pērtiķim jebkura rādīšana ir velta.
Bet delfīni ir ne tikai ātri apmācāmi. Reiz kāds no tiem pats veica eksperimentu. Lillijs lika delfīnam
izdot noteikta ilguma un noteiktas frekvences skaņas un pastiprināja tās ar elcktrostimulāciju. Dzīvnieka elpekiis pie katras skaņas pavērās un tā malas viegli vibrēja. Pēkšņi eksperimentētājs konstatēja, ka viņš nedzird nevienu skaņu, lai gan elpekiis turpi- naja paplašinaties un sašaurināties kā parasti. Delfīns izdeva tik augstas frekvences skaņas, ka cilvēka ausis vairs nespeja tas uztvert.
Lillijs pārtrauca elektrostimulāciju. Sekoja vēl dažas «nedzirdamas» elpek|a kustības, un zinātnieks atkal izdzirda skaņas un saka tās pastiprināt. Visos turpmākajos eksperimentos delfīns raidīja tikai tādas skaņas, kuras spej uztvert cilvēks.
ka jūs sauc?
— Ivans Petrovičs Kuzņecovs?
Viss ir skaidrs: Ivans Pētera dēls no Kuzņecovu ģimenes. Bet ko lai dara ar vaļu nosaukumiem — afa- līna, melnvalis, baltvalis, zilais valis, finvals, kašalots un vēl daudziem citiem? Pavisam vaļiem ir ap septiņdesmit nosaukumu. Dažādi nosaukumi — dažādi arī paši vaļi. Un kas ir delfīni? Vaļi vai kas cits? Pamēģināsim tikt par šo jautājumu skaidrībā.
Sāksim ar vēsturi. Zviedrijā 1707. gada maijā nelielajā Roshultes ciemā draudzes mācītāja Linneja ģimenē piedzima dēls, kuru nosauca par Kārli. Zēns auga, kaislīgi aizrāvās ar augu vākšanu tuvākajā apkārtnē un nemaz netaisījās kļūt par mācītāju. Viņam izdevās iestāties Lundas universitātē, pēc tam pāriet uz Upsa- las universitāti. Tur viņš ieguva medicīnisku izglītību, un 1735. gadā par disertāciju «Jauna intermitējošo drudžu hipotēze» viņam piešķīra medicīnas doktora grādu. Tomēr viņa bērnu dienu jūsma par dabu nezuda, un viņš ar lielu aizrautību pievērsās botānikai un zooloģijai. Savam laikam viņa zināšanas šajās nozarēs bija ļoti plašas. 1732. gadā Upsalas karaliskā biedrība uzdeva viņam doties pusgadu ilgā ekspedīcijā uz Lapu- zemi, lai vāktu augu kolekcijas.
Tajā laikā cilvēcei maz pamazām sāka atvērties acis uz apkārtējo pasauli. Tika aprakstīti simtiem jaunu augu un dzīvnieku. Krājās veseli hipotēžu kalni, faktu pasaule likās tikpat bezgalīga kā okeāns. So faktu haosu vajadzēja sistematizēt. Bet to spēja. tikai… ģēnijs.
Cilvēcei jau vairākkārt ir gadījies sastapties ar līdzīgu nepieciešamību. Viskritiskākajā brīdī uzradās tāds cilvēks un «nolika visas lietas savās vietās». Darvins, Mendeļejevs, F.inšteins — lūk, nepilns šādu slavenību zvaigznājs. Bioloģijā ceļu uz nākotni izcirta Kārlis Linnejs.
1730. gadā viņš spēra pirmo soli: parādījās darbs «Augu klases un ģintis», bet pēc pieciem gadiem divpadsmit lappusēs tika izklāstīta «Dabas sistēma». Tā bija zooloģijas un botānikas ābece. Linnejs pats vairākkārt to papildināja un pilnveidoja, tomēr principi, kas likti šīs zinātnes pamatā, saglabājušies līdz mūsu dienām.
Linnejs sadalīja dzīvniekus klasēs: zivis, amfībijas, putni un zīdītāji. Viņš pareizi novērtēja un ieveda zinātnē pēdējo — augstāko klasi, pamatodamies uz to, ka zīdītājiem ir dziedzeri, kas pēcnācēju barošanai izdala pienu. Šai klasē Linnejs ierindoja arī cilvēku. Tajos laikos tā bija liela pārdrošība.
Kā? Cilvēks — garīga būtne, radības kronis — un pēkšņi kopā ar zvēriem?
Jā, Linnejs ierindoja cilvēku kopā ar pērtiķiem vienā kārtā, kuru viņš nosauca- par primātu kārtu. Nevajag aizmirst, ka tas notika vairāk nekā simts gadu pirms Čarlza Darvina «Sugu izcelšanās» klajā nākšanas!
Tikai par vienu dzīvnieku kārtu Linnejam vajadzēja ilgi domāt. Kur, kādā klasē to ierindot? Tā ir vaļu vai, pareizāk sakot, vaļveidīgo kārta. Pēc ķermeņa formas tie atgādina zivis. Zivs ķermenis ir saspiests vai nu no sāniem, vai arī no augšas, bet vaļiem ķermenis ir ieapaļš. Tiem priekšā uz krūtīm ir spuru pāris, tāpat kā zivīm. Aizmugurē arī spura — aste. Tikai zivīm tā ir vertikāla, bet vaļiem — horizontāla. Vaļiem dzīves veids ir tāds pats kā zivīm. Tie piedzimst, dzīvo un nomirst ūdenī. Vai tiešām šie dzīvnieki neiekļaujas viņa harmoniskajā sistēmā, kas aptver visu dzīvnieku pasaules daudzveidību un bagātību?
Laikam vaļi tomēr ir zivis. Lielas bezzvīņu zivis. Linnejs jau ķērās pie spalvas, lai ierakstītu vaļus zivju klasē, kad pēkšņi viņam atnesa vēstuli.
Jā! So vēstuli viņš jau sen gaidīja. Tā bija no pazīstama vaļu medību kuģa kapteiņa. Daudzus gadus jau viņš vago okeāna plašumus, medījot jūras milzeņus. Un, lūk, viņš raksta, ka nogalinātajiem vaļiem dažreiz tek piens. Jā, jā! Tieši piens, biezs, mazliet iedzeltens.
Šaubas izgaisa. Vaļi ierindojami augstākajā klasē.
Vaļveidīgo kārta, par kuru stāstīts šai grāmatā, iedalās divās lielās apakškārtās — bezzobu jeb bārdainajos un zobainajos vaļos. Savukārt bezzobu vaļi aptver gludo, rievaino un pelēko vaļu dzimtas, zobainie vaļi — kašalotu, knābjpurnu, īsto un upju delfīnu dzimtas. Tāda sistēma dod iespēju skaidri atšķirt katru sugu no citām ne tikai pēc tās piederības pie apakškārtas, dzimtas, ģints, bet arī tādēļ, ka tās zinātniskais nosaukums sastāv no diviem vārdiem, pirmais no kuriem attiecas uz ģinti, otrais — uz sugu. Piemēram, baltvalis saucas «Delphinapterus leucas», kas nozīmē: balts delfīns bez muguras spuras. Vai tā nav lieliska vizītkarte?