Cilvēks var kļūdīties. Tas zināms jau sen, un tomēr kļūdas un maldi laiku pa laikam atkārtojas. Ne vienmēr ceļš uz patiesību ir taisns. Sajā grāmatā aprakstītie notikumi nav izņēmums. Arī tie ir bijuši par pamatu daudziem maldīgiem uzskatiem. Jā, un nav arī teikts, ka kļūdu vairs nebūs.
Tā vaļus ilgi jauca ar zivīm. Un kaut gan cilvēku vairumam patlaban tā liekas ābeces patiesība, tomēr daudzi vēl mūsu dienās domā tāpat. Pārāk liela ir ārējā līdzība. Kā vieni, tā otri dzīvo ūdenī, un redzēt tos savām acīm laimējies tikai nedaudziem. Un tomēr dēvēt vali par zivi ir tikpat aplami, kā nosaukt Sauli par Mēnesi.
Pajautājiet bez iepriekšējas izvēles saviem desmit paziņām — kādus vislielākos dzīvniekus viņi zina, kas jebkad dzīvojuši uz Zemes? Pavisam droši, ka deviņi no viņiem, ne mirkli nedomādami, atbildēs: vislielākie ir bijuši aizvēsturiskie, tagad pilnīgi izmirušie dzīvnieki, tādi kā dinozauri, diplodoki un citi milzeņi.
Par tiem mums stāsta ārkārtīgi lielie ģindeņi — laimīgie un retie paleontologu atradumi.
Vai atbilde pareiza? Katrā ziņā likumsakarīga. Patiesi, pagātnes milži dziji iespiedušies mūsu atmiņā. Mēs uzzinām par tiem no bērnu grāmatām, bet, būdami jau pieauguši un lasīdami fantastiskus sacerējumus, atkal sastopamies ar tiem uz citām planētām. Briesmoņi piecstāvu nama augstumā; kājas kā kolonas; zeme, kas vaid no viņu skrējiena; milzu koki, ko tie savā ceļā lauž kā sērkociņus, — tas ir vairāk nekā pietiekami, lai uz visu mūžu savaldzinātu iztēli. . .
Un tomēr deviņi cilvēki no desmitiem kļūdās. Vislielākie Zemes dzīvnieki, īsti rekordisti, sveiki un veseli dzīvo mūsu dienās. Tie ir daži vaļveidīgo kārtas pārstāvji.
Desmitstāvu māja 33 metru augstumā — lūk, tik garš ir arī jūras milža, zilā vaJa ķermenis. Viņš sver 150 tonnu. Lūdzu, izvēlieties jebkuru atsvaru: 3 dinozaurus vai 50 ziloņus, vai 40 autobusus, vai 5 dzelzceļa cisternas. Beidzot, ja cita atsvara nav, var palūgt uz svaru kausa nostāties 2 tūkstošiem cilvēku. Neviļus nāk prātā rindas no P. Jeršova pasakas «Zirdziņš kuprainītis»:
Lūk, jau priekšā klaju mana, Tur pie jūras — okeāna; Jūrai pāri šķērsām zvilst Diva dzīva valis-zivs. Viņa sāni savandīti. Sētas mieti ribās dzīti, Astes galā sili šalc, Mugurvidū ciemats stalts; Ar uz lūpas zemnieciņi, Dej starp acīm puisēniņi, Bet starp ūsām birztiņā Sēņo jautras meitiņas.
Kādreiz senos laikos cilvēki naivi uzskatīja, ka triju vaļu muguras var noturēt Zemi, P. Jeršovs uz viena vaļa muguras droši novieto veselu ciemu ar visiem mežiem un laukiem, bet mēs loti pieticīgi salīdzinām vali ar desmitstāvu māju. Un tomēr visi salīdzinājumi nobāl, kad tuvumā redzi milzu vali.
No tāda vaļa iegūst apmēram 50 tonnu tauku vien. Pat ar automašīnu, kuras celtspēja ir 1,5 tonnas, nevar aizvest vaļa mēli, jo tā sver 3 tonnas! Sirds sver tikpat, cik labs zirgs, — 600—700 kilogramu. Bet asiņu tādarn valim ir apmēram 10 tonnu. Mēģiniet iedomāties, kā izskatās asinsvads, kura diametrs ir 1,5 metri. Cilvēks brīvi ielien tādā asinsvadā.
Jūs zināt, ka mūsu kauli stiprības ziņā pielīdzināmi dzelzsbetonam. Izrādās, ka tā ir stiprības robeža dabā. Un tomēr «dzelzsbetona» kauli ir trausli, tie lūst. Jau iepriekš minēto senos laikos dzīvojušo milzu dzīvnieku kauli pārsteidz ar savu resnumu. Un tas nav nekas sevišķs — šiem kauliem bija jāiztur ļoti liela slodze. Skriešana, lēkšana, straujas kustības piecdesmittonnīgam milzenim ir gandrīz pašnāvība. Vai uz Zemes varētu dzīvot vēl lielāki dzīvnieki? Diez vai šādi nabaga radījumi spētu aktīvi kustēties. To kauliem būtu jākļūst vēl resnākiem. Bet, lai kustētos, būtu vajadzīga nesalīdzināmi lielāka muskuļu masa. Un rezultātā šis dzīvais kalns aizietu bojā no bada, nekustīga dzīves veida un ienaidniekiem.
Bet kā tomēr dzīvo 150 tonnu smagie vaļi?
Tāpēc, ka viņiem ir sešas «brīvības pakāpes». Tieši tās palīdzēja jūrā attīstīties milzu vaļiem. Odenī valis zaudē savu svaru, un tas tuvojas ūdens īpatnējam svaram. Milzīgie skeleta kauli kļuvuši poraini, piesūkušies ar taukiem, un to īpatnējais svars stipri samazinājies. Par to, cik ātri peld vaļi, jūs jau lasījāt un zināt, ka šos milžus nevar nosaukt par mazkustīgiem dzīvniekiem. Visas savas dzīves laikā valis nepārtraukti pārvietojas.
Bet ne tikai «faktiskais bezsvars» ir dažu vaļu gigantisko apmēru cēlonis. Dzīves apstākļi okeānā krasi atšķiras no apstākļiem uz sauszemes. - Okeānā nav strauju temperatūras svārstību: uz sauszemes temperatūra var mainīties pat par 100° (piemēram, no — 70° līdz +30°), bet okeānā temperatūras svārstību amplitūda ir apmēram 30° un pat mazāk. Okeānā.ir vairāk barības, un turklāt milzu vaļiem praktiski nav ienaidnieku. Audz vien vesels!
150 tonnu — tas vaļiem jau ir pasaules rekords. Parasti zilie vaļi ir mazāki — 110—120 tonnu smagi. Mazāks ir arī ķermeņa garums — 30—31 metrs. Sakarā ar intensīvu medīšanu vaļi nespēj izaugt lieli, un to ķermeņa garums ir samazinājies līdz 24 metriem. Finvalam jeb siļķu valim ķermeņa garums sasniedz 25, pat 27 metrus, bet, tāpat kā zilajam valim, pastāvīgu medību rezultāta tam ķermeņa garums samazinājies vidēji par 6 metriem. Citu sugu vaļi ir mazāki — 1 līdz 20 metru gari. ■
Vienu metru garš valis? Kas tad tas par vali? Droši vien kāds nīkulis!
Nē, vienkārši neliels valis. Trīsdesmit reižu īsāks un trīstūkstoš reižu vieglāks par zilo vali. Arī starp sauszemes dzīvniekiem gadās tādas pārsteidzošas atšķirības. Pat vēl lielākas. Piemēram, zilonis un cirslītis. Pēdējais sver tikai 5 gramus un ir vieglāks par ziloni sešsimttūkstoš reižu! Starp cirslīti un ziloni ir 200 reižu lielāka atšķirība nekā starp vaļiem. Tiesa, cirslītis un zilonis ir ļoti attāli radinieki: zilonis pieder snuķaino, bet cirslītis kukaiņēdāju kārtai. Visi vaļi ir apvienoti vienā vaļveidīgo kārtā. Par pundurvaļiem mēs vēl pastāstīsim, bet tagad ielūkosimies milzīgajā vaļa mutē.