Nē, tas nav ne lielgabals, ne mītiska būtne. Tas ir mūsu laikabiedrs — zobainais valis. To sauc arī par narvalu jeb «Monodon monoceros». Droši vien lasītājs atceras, ka bezzobu vaļiem nav ne miņas no zobiem. Tie sāk veidoties embrijam mātes miesās, bet tad pazūd bez vēsts. Bet zobainajiem vaļiem nav ne miņas no ūsām, toties ir zobi.
Tomēr būtu netaisni atstāt lasītāju neziņā. Tiesa, visiem zobainajiem ir zobi, bet nemaz nav obligāti, lai zobainajam valim būtu pilna mute zobu.
Piemēram, kašalotam zobi ir tikai apakšžoklī, to tur apmēram četrdesmit līdz piecdesmit, bet augšžoklī zobi paslēpti smaganās. Vispār zīdītājiem ir priekšzobi, ilkņi un dzerokli. Vieni no tiem vajadzīgi nokošanai, citi sakošļāšanai. Delfīniem visi zobi ir vienveidīgi. Tie atgādina smaganās iespraustus mietiņus. Parastajam delfīnam šādu mietiņu skaits mutē var sasniegt divsimt astoņdesmit! Bet dažiem knābjpurna vaļiem ir tikai četri zobi, no kuriem divi dažreiz pat neiznāk, šie zobi neatgādina vis mietiņus, bet gan trīsstūrveida platnītes. Apbrīnojama dažādība — divi simti astoņdesmit un četri! Bet arī tā vēl nav robeža.
Apakšžoklī nav neviena zoba, bet augšžoklī tikai viens. Toties kāds! Divus metrus garš, spirālē sagriezts un uz priekšu izvirzīts triecējzobs! Tādēļ arī narvalu — arktisko jūru iemītnieku, sauc par vienradzi. Kādēļ valim vajadzīgs šis dīvainais veidojums, kas aug tikai tēviņiem? Dabas untums, ierocis turnīru cīņām ar citiem tēviņiem, lai iegūtu mātīti, vai arī ledus uzlaušanai noderīgs rīks, kā domā daži?
Tātad zobainie vaļi ir ļoti dažādi: sastopamas gan bezzobainas narvalu mātītes, gan zvēri, kuru rīklē ir vairāk nekā divsimt zobu.
Tāda dažādība, ievērojot visu zobaino vaļu puslīdz vienādo barošanos ir zivīm un galvkāju moluskiem, liecina, ka zobi vajadzīgi tikai medījuma satveršanai. Sakošļāt nav vajadzības — galvenais ir satvert un noturēt. Ar vienlīdz labām sekmēm to var veikt gan ar simt zobiem, gan arī bez neviena zoba.
Tiesa, arī šeit ir izņēmumi. Izrādās, ka dažiem upju delfīniem zobi ir diferencēti. Priekšpusē ir parastie mietiņi, bet zobu rindas galā — dzerokļi ar plakanu košļāšanai piemērotu augšdaļu. Upju delfīni ēd ne tikai zivis, bet arī kukaiņus, augus un augļus, kas iekrīt ūdenī no mangrovju zariem tropisko upju grīvās. Tādējādi upju delfīniem un estuāros dzīvojošiem delfīniem ir diezgan vispusīga ēdienu karte.
Delfīni pārtiek no zivīm, dažreiz pat no krietni lielām. Ar zobiem tie pietur zivis mutē un ar nelielās cietās mēles palīdzību iebīda tās rīklē. Interesanti tas, ka zobaino vaļu rīkle ir pārdalīta vertikāli. Tas nozīmē, ka barībai jāvirzās gar deguna eju. Rīkles sieniņas šai vietā ir ļoti elastīgas un viegli izplešas. Bez tam rīklē ir daudz dziedzeru, kas bagātīgi izdala gļotas, kuras «ieeļļo» barību, lai tā bez kavēšanās izietu cauri «šaurajai vietai».
Bet ne visi vaļi barojas ar zivīm. Kašalots pārtiek no galvkāju moluskiem, kalmariem un astoņkājiem. Apbruņoti ar gariem taustekļiem, kuru galos atrodas piesūcekņi, šie spēcīgie un veiklie moluski prot aizstāvēties. Viņi var būt milzīgi. Piemēram, astoņkāji garumā sasniedz 5—6 metrus, to taustekļi ir garāki par 2 metriem. Bieži sastopami 10—12 metrus gari un vēl lielāki kal- mari.
Dažreiz astoņkāji un kalmari uzsāk ar kašalotu niknu cīņu. Tā ir cīņa uz dzīvību un nāvi. Astoņkājis un kalmars laiž darbā visus savus astoņus vai desmit garos, spēcīgos taustekļus — rokas. Tās apvijas ap kašalota galvu tik cieši, ka ilgu laiku vēl redzamas piesūcekņu pēdas. Ja molusks ir ļoti liels, tad milzeņu cīņa ieilgst. Kaša- lots iznirst virspusē, kā kroni turēdams uz galvas molusku, un sit to pret ūdeni. Sai cīņā vienmēr uzvar valis. Gadās, protams, ka moluskam izdodas aizmukt, atstājot ienaidnieka mutē dažus taustekļus.
Bet starp zobainajiem vaļiem ir viens briesmīgs plēsoņa. Angļi to sauc par «vali slepkavnieku». Tas ir zoben- valis. Viņš pārtiek ne tikai no lielām zivīm, bet arī no siltasiņu dzīvniekiem: roņiem, jūras lauvām, kotikiem, delfīniem u. c. Ir zināms, ka zobenvaļi dažreiz uzbrūk valzirgiem, baltvaļiem un lielajiem rievainajiem vaļiem.
Vecos laikos kāds vaļu mednieks novērojis zoben- vaļus tuvumā. Kuģis medīja baltvaļus. Daži baltvaļi peldēja un nira atklātā ūdenī starp ledusgabaliem. Pēkšņi,'kā pēc komandas, tic sastinga un daži pat sagriezās uz sāniem. Viss noskaidrojās, kad netālu no sastingušajiem baltvaļiem virs ūdens pēkšņi parādījās zobenvaļu augstās muguras spuras. Zobenvaļi peldēja gluži līdzās baltvaļiem un likās nemaz neievēroja tos. Bet, lūk, vienam baltvalim neizturēja nervi un tas laidās prom. Tūlīt pat zobenvaļi metās paka], un pēc mirkļa jau viss bija beidzies — virs ūdens palika tikai asiņaini tauku traipi kā dzelmē notikušās drāmas mēmi liecinieki. Zobenvaļi aizpeldēja prom, bet pārējie baltvaļi palika sveiki un veseli.
Vaļu medību kuģu flotilēs zobenvaļi ir diezgan bieži ciemiņi. Nereti gadās tā: kad nogalināto vali aiz astes pievelk pie kuģa un ar īpašas slīpnes palīdzību velk augšā uz zivju apstrādes klāja, valim atveras mute, un zobenvaļi zibeņātri izrauj lielo un gardo vaļa mēli. To viņi izdara apbrīnojami ātri un veikli. Jāatzīmē, ka šādos gadījumos plēsoņām tiešām netrūkst apķērības.
Pazīstamais angļu pētnieks kapteinis Roberts Skots, kas traģiski gāja bojā Antarktikā, savā dienasgrāmatā, kas saglabājusies līdz mūsu dienām, apraksta kādu interesantu gadījumu ar zobenvaļiem. Kuģa izkraušanas laikā uz neliela ledusgabala atradušies ekspedīcijas suņi un petrolejas kannas. Netālu no ledusgabala parādījušies daži zobenvaļi. Tic peldējuši, laiku pa laikam pabāzdami galvas no ūdens un ar interesi aplūkodami priekšmetus, kas atradās uz ledusgabala. Zobenvaļi peldējuši tik tuvu ledusgabalam, ka suņi jau kļuvuši nemierīgi, bet Skots aizsūtījis uz turieni ekspedīcijas fotogrāfu, lai dabūtu zobenvaļa «portretu» tuvskatā. Pa to laiku vaļi kaut kur pazuduši. Pēkšņi ledusgabals stipri sazvēlies uz sāniem, pacēlies uz augšu un sašķēlies. Brīnumainā kārtā fotogrāfs, suņi un kannas noturējušies uz ledusgabala un neieslīdējuši ūdenī. Un tūlīt pat izniruši zobenvaļi, un šķitis, ka tie ar izbrīnu raudzījušies uz ledusgabalu — kā tas viss varējis noturēties? Ledusgabala «iemītniekus» nācies steidzīgi evakuēt uz drošāku vietu. Skaidrs, ka tieši tādā veidā zobenvaļi sagūsta uz ledusgabaliem gulošos roņus. Kā redzat, daži zobenvaļi jau ir kolektīvs, kas darbojas organizēti un visai asprātīgi. Tie ir ļoti rijīgi. Kādreiz zobenvaļa kuņģī atrastas četrpadsmit roņu un trīspadsmit delfīnu atliekas!
Okeanārijā zobenvaļi izturas ļoti savādi. Kad vienu no tiem nejauši noķēra piekrastē kādas japāņu kokzāģētavas šaurajā kanālā, kur tas bija iemaldījies, un ievietoja okeanārijā, tad sākumā, zinādami dzīvnieka ļauno dabu, cilvēki neiedrošinājās tam pat tuvoties. Bet patiesībā tas bija jauks un gluži rāms radījums, kas vēlāk ņēma zivis tieši no rokām.
Vaļa kuņģa saturs bieži vien palīdz izdarīt zinātnisku atklājumu. Tādā veidā, piemēram, tika aprakstītas dažas jaunas astoņkāju un kalmaru sugas, kas līdz tam nebija pazīstamas. Ļoti bieži vali norij priekšmetus, kas nepavisam neder viņiem par barību. Delfīniem kuņģi bieži atrod kuģa izdedžus, putnu spalvas, kaut gan tie nekad nemedī putnus. Atrasti saldo ķiršu kauliņi ar visu tutiņu. Reiz Jaltā no delfīna kuņģa izņēma pat nelielu rožu pušķi. Protams, rozes vairs nebija svaigas, un jādomā, tās bija novītušas pirms nokļūšanas delfīna vederā.