Profesors Grejs bija ievērojams speciālists dzīvnieku pārvietošanās jautājumos. Kā pārvietojas čūska un bruņurupucis, kā liek kājas zirgs rikšojot un auļojot — vispār vissmalkākā kustibu biomehānika bija viņa sirdslieta. 1936. gadā viņš pamanīja nelielu delfīnu baru, kas ātri panāca un aizsteidzās priekšā kuģim, ar kuru viņš brauca. Profesors bija ārkārtīgi pārsteigts. Kuģis bija viens no ātrākajiem un veica 17 mezglus stundā. Kamēr delfīni peldēja garām kuģim, Grejs uzņēma laiku un pēc tam ātri aprēķināja galvā — iznāca 10 metru sekundē. Tātad 36 kilometri stundā.
Tad profesors kļuva domīgs. Ar tādu ātrumu var lidot pa gaisu un skriet pa zemi, bet ūdenī… Odens taču 800 reižu blīvāks nekā gaiss! Pamēģini noskriet simt metru ūdenī līdz jostas vietai — vislabākais rezultāts būs apmēram 100, bet varbūt 200 sekunžu. Bet delfīns nopeldēja simt metru desmit sekundēs! Bija par ko brīnīties …
Tālākie aprēķini deva negaidītus rezultātus. Lai peldētu ar tādu ātrumu, delfīnam ir vajadzīga 10 reižu lielāka piepūle nekā sauszemes dzīvniekiem, kas pārvietojas tikpat ātri. Bet delfīnam muskuļu svars ir apmēram tāds pats kā sauszemes zīditājiem. Varbūt katrs viņa muskulis ir 10 reižu spēcīgāks nekā sauszemes dzīvniekiem? Nebūt nē, muskuļu spēks, pārrēķinot to uz 1 kilogramu muskuļu svara, visiem zīdītājiem ir apmēram vienāds.
Jā, bija skaidrs, ka delfīnu jaudai vajadzētu būt lielākai. Tāpēc šķita dīvaini, ka tas delfīnus nebūt neuztrauca, un tie turpināja peldēt ar to pašu ātrumu, lai gan tiem nebija uz to nekādu teorētisku tiesību. Tā radās Greja paradokss, kas pastāvēja divdesmit trīs gadus.
Ja jau pastāvēja tik ilgi, tad ļausim tam dzīvot vēl dažas minūtes.