Pagaidām tā vēl ir neparasta pašsajūta. Reti kādam cilvēkam tā pazīstama. Bet vaļi izjūt to pastāvīgi. Iedomājieties sevi it kā karājamies gaisā — kad vienādi viegli var kustēties uz priekšu un atpakaļ, pa kreisi un pa labi.
Kurš gan nav lasījis mūsu kosmonautu grāmatas, kur aprakstīts bezsvara stāvoklis! Vaļiem tas ir gluži parasts. Tiesa, kosmonautam bezsvara stāvoklis nav tāds kā valim. Kosmiskajā lidojumā Zemes pievilkšanas spēks ir vājināts, bet valim šo spēku neitralizē izspiestā ūdens svara pretdarbība. Gravitācijas spēks spiež ķermeni uz leju, bet ūdens ceļ uz augšu. Rezultātā rodas lielisks bezsvara stāvoklis. Odenī valis ir it kā gaisā pakārts. Sādā stāvoklī atrodas katrs, kas prot peldēt ar akvalangu.
Iepriekš aprakstītais stāvoklis atvieglo valim pārvietošanos ūdenī jebkurā no sešiem virzieniem.
Visiem vaļiem — lieliem un maziem, zobainiem un bezzobu, gludiem un rievainiem — ķermenim ir pludlīniju forma. Tāpēc valis, pārvietojoties ūdeni, sastop vismazāko pretestību. No šī cigāra vai torpēdas augšup slejas divas krūšu un viena muguras spura. Krūšu spuras ir priekšējās ekstremitātes, tapat kā visiem zīdītājiem, kaut gan vājiem tās noder kā par dzijuma un pagrieziena stūrēm, tā par savdabīgām bremzēm. Muguras spuru tādām sugām kā baltvalis var veidot tikko redzama ādas kroka vai arī spura var būt vairāk nekā pusotra metra augsta — kā zobenvalim, kas, taisnību sakot, tā arī nosaukts šī zobena dēļ.
Kādēļ vaļiem vajadzīga muguras spura? Kāpēc dažām sugām tās nav, bet citām tā sasniedz milzu apmērus? Tādi un līdzīgi jautājumi rodas, kad apskata visu muguras spuru formas, izmēru un izvietojuma dažādību. Patlaban jau var diezgan noteikti runāt par to, ka muguras spura ir stabilizācijas orgāns, kas palīdz vaļveidīgajiem peldot saglabāt izvēlēto stāvokli un neļauj piepeši apgāzties uz sāniem utt.
Ari krūšu spuras pēc izmēriem un formas ir ārkārtīgi daudzveidīgas. Septiņus metrus garajam melnvalim tās ir samērā mazas, tikai 40—50 centimetru, bet 15 metru garajam kuprainajam valim tās ir 5 metrus garas.
Kustības orgānus, zīdītājiem tik parastās priekšējās un pakaļējās ekstremitātes, vaļveidīgajiem aizstāj spēcīgā astes spura. Vaļa astei piemīt patiesi varens spēks.
Reiz Ziemeļos Cjošas līcī mēs bijām liecinieki šī spēka izpausmei uz sauszemes. Zvejnieki izmestajos tīklos nejauši bija noķēruši prāvu ziemeļu delfīnu — balt- vali. Sis dzīvnieks svēra apmēram tonnu, un tomēr to izdevās uzvilkt uz zvejas kuģīša klāja. Nokjuvls tik neparastos apstākļos, valis sāka ar asti dauzīt klāju. Visi zvejnieki izbīlī atlēca nost, nezinādami, kā lai tiek ar to galā. No spēcīgajiem astes sitieniem baltvalis, kas bija gulējis uz vēdera, sagriezās uz sāniem un šai brīdī ar asti aizķēra mastu. Divdesmit centimetru resnais masts salūza kā sērkociņš.
Vaļu mednieku praksē zināmi daudzi gadījumi, kas liecina par vaļu astes ārkārtīgo spēku. Tajos senajos laikos, kad vaļu medībās devās ar laivām un kā ieroci izmantoja rokas harpūnas, par vaļu mednieku meistarību sprieda pēc viņu prasmes piebraukt valim klāt tā, lai nenokļūtu zem tā astes. Pretējā gadījumā bojā eja bija neizbēgama. Vaļu astes zvēliens ne tikai pārvērta skaidās laivas, salauza mastus un uzgāza vaļu medniekiem veselus ūdens kalnus, bet arī iedragāja kuģu sānus, salauza un salieca dzenskrūves. Tas nav nekāds brīnums. Zilā vaļa «dzinēja» jauda pārsniedz 500 zirgspēku.
Kā ūdenī kustas zivs, to zina katrs: tā virza savu asti no vienas puses uz otru; turklāt astes vertikālais stāvoklis nodrošina airēšanai līdzīgu darbību. Bet kāds ir vaļa astes darbības mehānisms? Par to ilgu laiku izteica dažādus minējumus. Vali taču nevar tik viegli apskatīt kā zivi. Lieta tā, ka vaļa astes lēveri atšķirībā no zivs astes ir horizontāli, un, ja tie darbotos tāpat kā zivij, virzes kustība būtu gaužām neievērojama. Tika izvirzītas asprātīgas matemātiskas teorijas, kas izskaidroja, kā darbojas vaļa aste, bet tas maz ko grozīja, jo tās visas bija tālu no īstenības. Delfīnu piesēja tā, ka tas varēja kustināt tikai asti, un visas kustības pierakstīja. Tomēr tās ļoti maz atgādināja peldēšanu dabiskos apstākļos un deva nepareizu priekšstatu.
Un tikai pēc tam, kad delfīni sāka dzīvot lielos okea- nārijos, izdevās dabā novērot, kā strādā vaļa «dzinējs». Pat iegremdējoties ūdenī ar masku, varēja redzēt, ka delfīns asti kustina nevis no vienas puses uz otru kā zivs, bet gan no augšas uz leju. So procesu varēja sīkāk iepazīt pēc kinolentēm, kas bija uzņemtas zem ūdens. Izrādījās, ka vaļa astes kustībai ir komplicēta trajektorija. Kustoties no augšas uz leju, tā atvirzās no viduslīnijas vispirms pa labi, ķermeņa viduslīnijā tuvojas centram, tad virzās mazliet pa kreisi uz leju, pašā apakšā atkal dodas pa labi, iet augšup uz centru, šķērso to un aizvirzās pa kreisi. Citiem vārdiem sakot, vaļa aste kustas tā, kā mēs rakstām astoņnieku, tikai valirn tas iznāk krietni plakanāks.
Sī vaļa astes kustības īpatnība, kas no pirmā acu uzmetiena šķiet it kā nenozīmīga, radīja apvērsumu tehnikā. Sīkāk par šo apvērsumu pastāstīsim mazliet vēlāk.