Visiem zīdītājiem ir vienāda ādas uzbūve. Virspusē ir plāna kārtiņa tā saucamās epidermas. Ja to ieskrambā, parādās asinis. Tad nāk pamatāda — derma. Tā ir ādas visstiprākā daļa. Tieši no dermas izgatavo apavus, cimdus, portfeļus. Bet zem tās ir tauku kārta, kam seko ķermeņa muskuļi.
Ada ir ļoti īpatnējs kārtains pīrāgs, kurā katra kārta — pīrāgs pīrāgā. Katrai no tām ir daudz uzdevumu. Plānā virskārta — epiderma — ir kā cieši noslēgti vārti, caur kuriem organismā cenšas iekļūt tūkstošiem mikrobu. Tikai drusku paveriet tos — un organismā sāksies iekaisuma process. Lai āda būtu mīksta un elastīga, epidermā tās ieeļļošanai ir speciāli tauku dziedzeri. Lai organisms nepārkarstu, pastāv atdzesēšanas sistēma — sviedru dziedzeri. Tikai 1 grama izdalāmo sviedru iztvaikošanai tiek patērēts 580 kilokalo- riju siltuma. Vairumam zīdītāju ir arī apsildīšanas sistēma — kupla un silta kažokāda. Bet tas vēl nav viss. Ragi, nagi, smaržas dziedzeri — to visu ražo ādas virskārta — epiderma.
Dermai jau ir pieticīgāks uzdevums — tā ir ādas virskārtas balsts, tās pamats. Derma ir stingra, elastīga, un tajā ir daudz asinsvadu. Pa tiem barības vielas nonāk augošajā epidermas kārtā un arī dermā. No dermas mikroskopisko šķiedru izplešanās un saraušanās pakāpes ir atkarīgs ādas ārējais izskats — tā ir grumbaina vai gluda. Mikroskopiskās šķiedras nosaka arī ādas ļenganumu vai elastīgumu. Piemēram, dažu Āfrikas cilšu iedzīvotājiem āda ir tik stingra un elastīga, ka pat visasākie dzeloņi neatstāj tajā pēdas.
Un tagad par ādas apakšējo — tauku kārtu. Vispirms tajā ir barības vielu rezerves. Ja organisms uzņem pārāk daudz barības vielu, tās nogulsnējas, palielinot tauku kārtas biezumu. Bet, ja barības vielu ir maz, tad organisms no ādas apakšējā slāņa kā no noliktavas ņem tauku krājumus. Adas tauku kartai ir ne tikai šāda barības rezervju funkcija, bet tā ir arī labs amortizators un, pateicoties savai elastībai, aizsargā iekšējos orgānus no bojājumiem.
Tāda vispārējos vilcienos ir tā apvalka uzbūve, kas pārklāj un aizsargā zīdītāju ķermeni no daudziem nelabvēlīgiem ārējās vides Faktoriem — no mikrobiem, spožajiem, svelmainajiem saules stariem, no lietus un karstuma; āda pirmā izjūt ārējās vides iedarbību — temperatūras maiņu, vēju, lietus lāses un nekavējoši informē par to smadzenes. Sim nolūkam ādā ir ļoti daudz sajūtu novadītāju — receptoru.
Vaļiem ādas uzbūve ir gluži tāda pati. Taču vaļi nedzīvo uz sauszemes, bet ūdenī, tāpēc arī viņu āda tikai principā ir līdzīga mūsu ādai. Pirmkārt, to neklāj apmatojums. Tā ir absolūti gluda un spīdīga.
Tikai dažu sugu bezzobu vaļiem un dažiem jaun- piedzimušiem zobainajiem vaļiem šur tur uz purna saglabājas nedaudz saru — vibrisu. Bezzobu vaļiem tic saglabājas visu mūžu, bet zobaino vaļu mazuļiem drīz izkrīt.
Turklāt vaļu ādā nemaz nav tauku un sviedru dziedzeru.
Visas šīs neparastās atšķirības viegli izskaidrojamas. Pastāvīgi uzturoties ūdenī, apmatojums vairs nevarētu sildīt dzīvnieku — kāds gan siltums no slapja kažoka! Tauku dziedzeriem nav jāizdala smēreļļa — ūdenī grūti pārkaitēt ādu tiktāl, lai tā sāktu sprēgāt. Arī sviedru dziedzeriem nav darba, jo, lai cik daudz ari sviedru izdalītos, tie tomēr nevarēs piedalīties liekā siltuma novadīšanā. Te izpaužas zināma dabas raciona- litāte. Viss, kas ir lieks un nepiemērots jaunajiem apstākļiem, — visi šie orgāni un struktūras vai nu iegūst citu veidu, vai ari vispār izzūd. Visu to nosaka pastāvīgā vaļu ādas atdzišana. Katrs, kam nācies ilgstoši peldēt-, zina, ka pat siltās Melnās jūras ūdenī cilvēks pēc stundas sāk salt, bet pēc desmit stundām var tiktāl atdzist, ka pat zaudē samaņu. Tieši tādēļ saraujas ādas asinsvadi, kontrahējas ādas muskuli — parādās «zosāda». Organisms visiem spēkiem cenšas saglabāt siltumu.
Vaļa ādai ir gandrīz tāda pati temperatūra kā ūdenim. Citādi tas arī nevar būt. Odens divdesmit septiņas reizes intensīvāk uzņem sevī siltumu nekā gaiss. Tādēļ vaļiem, kam ir konstanta ķermeņa temperatūra, vienīgais glābiņš — siltuma izolācija. Pastāvīga atdzišana un barības vielu nelielais daudzums barībā novedis pie pakāpeniskas apmatojuma un tauku dziedzeru izzušanas.
Sauszemes dzīvniekiem no kopsvara 7—10% sastāda āda, vaļiem tās ir 4—6 reizes vairāk. Tātad 100 tonnu smaga milzeņa āda sver 40 tonnu. Ar ko izskaidrojams tik liels ādas svars? Izrādās, ka vaļa āda ir apmēram 1,5 metrus bieza vai vēl biezāka, turklāt 40 centimetru no tās veido tauku kārta.
Vaļa tauki kļūst par savdabīgu «kažoku», kas it kā aizstāj sauszemes dzīvnieku apmatojumu. Tauku kārta ir labs izolators, kas pasargā muskuļus no. ārējās vides zeinās temperatūras. Tomēr šāds kažoks var arī pievilt.
Doktors Gouns ir aprēķinājis, ka gadījumā, ja valis pārvietotos ar 10 mezglu lielu ātrumu stundā, tad šim nolūkam nepieciešamā muskuļu enerģija pakāpeniski ik pēc 10 minūtēm ķermeņa temperatūru paaugstinātu par 3°. Ja valis no šīs temperatūras neatbrīvotos, tad to jau pēc 15 minūtēm ķertu siltuma dūriens.
Siltuma regulēšanai valim ir īpašs «mehānisms». Atdzisušajā dermā un tauku virskārtā aukstuma ietekmē sašaurinājušies asinsvadi visā milzīgajā vaļa ādas virsmā uzņem sevī karstas asinis un lieko siltumu tūlīt atdod ūdenim. Sis mehānisms valim palīdz uzturēt ķermeņa temperatūru normas robežās.
Apbrīnas vērta ir ādas virskārtas — epidermas — attīstība. Mums tā viegli ievainojama. Valim epiderma ir dažus centimetrus bieza. Pat vismazākajiem vaļiem — ātrgaitas delfīniem, par kuriem jau esam stāstījuši, epiderma ir 7 milimetrus bieza, 7000 mikronu! Bet cilvēkam tikai 300 mikronu. Lūk, kāda neparasta āda!
Sajā biezajā epidermā nav kaulu veidojumu, muskuļu, skrimšļu. Negribot rodas jautājums — uz ko balstās šī varenā konstrukcija? Kāpēc tā nav noplēšama gabaliem? Un vispār — kam vajadzīga tik dīvaina «būve»? Mikroskops palīdz te šo to atšifrēt. Vispirms izrādās, ka vissīkākās šūnas, kas veido visu epidermu, ir izvietojušās nevis haotiski, bet gan pareizās rindas, lokveidā, zināmā mērā atgādinot arkas. Bet pie dermas esošo epidermas apakškārtu caururbj tūkstoši mazu caurumiņu. Sajās porās no dermas iesniedzas tievi izaugumiņi, kas sastāv no blīvām un elastīgām saistaudu šķiedrām, vissīkākajiem asinsvadiem un nerviem. Jūs zināt, kā galdnieki ar tapām salaiž mēbeļu detaļas? F.pidermu un dermu savieno tūkstošiem šādu «tapu». Izveidojas stiprs jo stiprs divu audu savienojums — tie ir tiešām «sametināti» savā starpā. Tā panākta izturība. Bet, kāpēc valim āda ir bieza, uzzināsiet vēlāk. Pagaidām pastāstīsim par mazu eksperimentu.
Profesors fon Hafners, kārtojot otrajā pasaules karā cietušā Drēzdenes muzeja kolekcijas, atrada burku bez etiķetes ar pusizžuvušu paraugu. Pētījumi rādīja, ka tā acīmredzot ir ārkārtīgi bieza āda. Arī tās struktūra bija ļoti neparasta. Muzeja vecās inventāra grāmatas palīdzēja noskaidrot, ka tas tiešām bija gabals no Stel- lera jūras govs ādas. Šī govs bija izmirusi jau pirms divsimt gadiem.
Kaut gan jūras govs nepieder vaļveidīgo, bet gan sirēnu dzimtai, tomēr tai ādas uzbūve apbrīnojamā kārtā bija tāda pati kā vaļiem. Profesors Hafners ar šo ādas gabalu (vienu no nedaudzajām līdz mūsdienām nonākušajām liecībām par to, ka uz Zemes kādreiz dzīvojuši šie neparastie dzīvnieki) veica daudz dažādu eksperimentu. Sevišķi interesants ir viens mēģinājums. Atceraties, ka vaļa epidermā šūnu izvietojums ļoti atgādina izliektas arkas? Izrādījās, ka šādi izvietotas šūnas darbojas apmēram tāpat kā atsperes. Izmēģinājumi pierādīja, ka šis ādas gabals ir tikpat elastīgs kā vislabāko šķirņu aviācijas gumija. Neko teikt, interesanta āda!
Lasītājam droši vien ļoti gribas uzzināt, kāds tam visam sakars ar Greja paradoksu?
Par to mazliet tālāk.