Tieši tā, mēs neesam pārteikušies. Patiesi, tikai okeanārijs ir devis iespēju it kā palielinātā un tuvinātā veidā novērot vaļus. Līdz šim visu viņu dzīvi slēpa ūdens.
Doktors Franks Esapjans vēroja delfīnu dzīvi ūdenī Marīnlenda okeanārijā. Foto- un kinoaparāts palīdzēja viņam fiksēt novērojumus. Un, lūk, attīstot negatīvus, viņš atklāja diezgan dīvainas lietas.
Jūs atceraties, ka vaļu āda ir pilnīgi gluda, bet te fotouzņēmumā skaidri bija redzamas šķērskroku rindas. Esapjans izskatīja ierakstus dienasgrāmatā un konstatēja, ka visi delfīni, uz kuru ķermeņa fotouzņēmumā bija saskatāmas šīs krokas, pārvietojās milzīgā ātruma un fotografēšanas brīdī strauji mainīja kustības virzienu — pagriezās sānis, izrāvās uz augšu un tamlīdzīgi. Tie bija fiksēti fotolentē tajā brīdī, kad apkārtējā ūdens pretestība sakarā ar delfīna ātruma strauju pieaugumu sasniedza maksimumu. Esapjans izteica savus pieņēmumus par šo kroku izcelšanos un nosauca tās par «ātruma krokām». Tas bija 1955. gadā. Tajā laikā ar šā zinātnieka darbu bija pazīstami tikai speciālisti, un viņa skaidrojumu uz dažiem gadiem … aizmirsa — līdz tam laikam, kamēr par Greja paradoksu ieinteresējās raķešu konstruktors Maksis Krāmers.
Maksis Krāmers bija bēdīgi slavenā Vernera fon Brauna līdzgaitnieks. Tā paša fon Brauna, kas radīja «lidojošo nāvi» — raķeti Fau-2. Pēc otrā pasaules kara viņi abi atrada patvērumu Hantsvillas pilsētā Amerikā, Alabamas štatā. Raķetes nāca modē, un speciālisti bija zelta vērti.
Kāds sakars ir starp delfīnu un raķeti? Kādēļ pēkšņi raķešu speciālists ņēmās pētīt delfīnu pārvietošanās īpatnības ūdenī?
Odenī! Tieši ūdens ir galvenais! Ja ātrums pārsniedz dažus kilometrus sekundē, tad atmosfēras apakšējos slāņos gaiss ir tik blīvs, ka raķetei jāpārvar gandrīz tikpat liela pretestība, kā delfīniem pārvietojoties ūdenī parastajā ātrumā. Vai delfīnu ātruma noslēpumu nevarētu atklāt un izmantot raķešu būvē?
Eksperimenti, eksperimenti un atkal eksperimenti. Delfīna modelis no metāla ar visu proporciju precīzu atveidojumu, tā pati ideālā pludlīniju forma, un tomēr modelis pārvietojas divreiz lēnāk par delfīnu! Tātad svarīgākais tomēr nav pludlīniju forma.
Un atkal eksperimenti. Kurš gan nepazīst aerodinamisko cauruli? Tajā modelē gaisa plūsmas iedarbību uz lidmašīnas ķermeni. Ir arī hidrodinamiskās caurules. Tajās ievieto delfīna modeli un vēro, kā ūdens plūsma iedarbojas uz delfīna ķermeni. Ko darīs ūdens straume? Vai tā mierīgi plūdīs apkārt delfīna ķermenim vai arī, kā pie visiem lidmašīnu un kuģu modeļiem, kaut kur pēkšņi atrausies nost? Vai šī straume būs lamināra, mierīga, vai arī veidos turbulcntās, virpuļplūsmas? Varbūt te meklējams delfīna noslēpums? Jo turbulentās plūsmas ir posts un sodība ātrumam. Tiklīdz ātrumu palielina no 8 līdz 16 kilometriem, tā sakarā ar gaisa strāvojuma turbulenci pretestība kustībai pieaugs proporcionāli ātruma kvadrātam, proti, 4 reizes, bet, ja ātrumu palielina līdz 32 kilometriem stundā, tad pretestība palielināsies 16 reizes. Lūk, ko nozīmē ķermeņa kustības radītais ūdens straumes virpuļojums. Lūk, kur tiek patērēts kuģu dzinējspēks, dodot tikai niecīgu ātruma pieaugumu. Bet kā tad ir ar mūsu delfīnu?
Straumes ātrums hidrodinamiskajā caurulē pieaug. Lai varētu tam izsekot, ūdenim pielej nedaudz tintes. Tās pilieni ūdenī izveido simtiem vissmalkāko pavedienu, kas cieši apvijas delfīna ķermenim. Straume ir lamināra! Ātrums pieaug — 25, 30, 40 kilometru stundā — straume ir lamināra! Ūdens krāc — ātrums sasniedz 45 kilometrus stundā. Un tikai tad parādās pirmie turbulentie virpuļi. Bet tas taču bija tikai delfīna modelis! Kā būs ar dzīvo delfīnu — to redzēsim tuvākā nākotnē…
Tātad, jūs būsiet ievērojuši — Greja paradokss vairs neeksistē. Tagad delfīns drīkst kustēties tādā ātrumā, kādu viņam piešķīrusi daba. Izrādās, ka noslēpums meklējams delfīna ādā! Tieši šis biezais, elastīgais ārējais apvalks kavē ūdens plūsmas atraušanos no delfīna ķermeņa. Pateicoties ādai, ūdens bez turbulentiem virpuļiem aiztrauc garām delfīnam. Atcerieties Franka Esapjana «ātruma krokas» — tās rodas ādā kritiskajos momentos, kad ātrums pieaug tiktāl, ka ūdens straume no laminārās ik brīdi var pārvērsties turbulentajā. Tad āda sāk viļņoties vienā ritmā ar straumes perturbāciju. Sis skrejvilnis apslāpē turbulentās plūsmas un palīdz pastāvīgi uzturēt lamināro plūsmu.