Tiešām, kāpēc gan cilvēks nevarētu izmantot delfīna noslēpumu? Ja arī ne raķešu būvē, tad vismaz kustībai ūdenī. Tā .tika izgatavots mīksts «delfīna» apvalks tērauda torpēdai. To veidoja vairākas gumijas kārtas, starp kurām iepildīja silikona šķīdumu. Plūzdams pa šaurām caurulītēm no vienas kārtais starptelpas otrā, šķīdums torpēdas apvalku padarīja elastīgu. Protams, tā nebija delfīna āda. Diez vai to pat var nosaukt par kaut ko aptuveni līdzīgu oriģinālam. Un tomēr nelielajai torpēdai ar šādu apšuvumu kustības ātrums palielinājās, jo tās ūdens berzes pretestība samazinājās par 60%.
Tā viens no delfīnu noslēpumiem sāka kalpot cilvēkam. Inženieri aplēš un eksperimentē. Izrādās, ka mīkstos apvalkus varēs izmantot ne tikai kuģu būvē. Iedomājieties tūkstoš kilometru garos naftas vadus. Varenas sūkņu stacijas dzen pa tiem naftu. Tās patērē daudz enerģijas, lai pārvarētu virpuļus, turbulentās plūsmas, kas izveidojas caurulēs. Ja tās no iekšpuses izklātu ar elastīgu apvalku, uz naftas straumes laminarizācijas rēķina samazinot pretestību, tad atbrīvotos daudz enerģētiskas jaudas. Tas ir tikai viens piemērs, kādas iespējas paver mīkstie apvalki.
Torpēda ar mīksto apvalku kļuva ātrāka, «mīkstajiem» kuteriem un laivām paātrinājās arī gaita. Bet vai nav iespējams padarīt «mīkstu» arī lielu okeāna tvaikoni vai zemūdeni? Izrādījās, ka ieguvums nav visai liels, jo ūdens straumes pretestība samazinās maz, toties ievērojami pieaug kuģa svars un izmaksa. Tas nav izdevīgi. Ko nu? Vai atkal «noslēpums»?
Makša Krāmera iegūtie rezultāti bija tik interesanti, ka solīja īstu apvērsumu tehnikā. Tādēļ vairākās valstīs ķērās pie viņa secinājumu pārbaudes. Un kaut ne uzreiz, tomēr pamazām noskaidrojās principiālā atšķirība starp «delfīna noslēpumu» un viņa modeli. Atceraties «skrejvilni» uz delfīna ādas? Tā ir pirmā atšķirība, un tās ir pirmās grūtības.
Elastīguma modelēšana vien dod visai niecīgu efektu. Tā var palielināt ātrumu mazajām torpēdām un kuteriem, bet, tiklīdz virsma kļūst lielāka, tā elastīgums vairs «neiedarbojas». Delfīna āda nav pasīvs amortizators, tajā ir daudz nervu galu — reccptoru, kas uztver visas ūdens spiediena izmaiņas un informē par tām centrālo nervu sistēmu. Pārstrādājot šo informāciju, centrālā nervu sistēma raida impulsus — komandas muskuļiem, kas saraujas un izveido ādā «skrejvilni». Tas it kā uzņem sevī ūdens straume radušos perturbāciju un novada to uz delfīna ķermeņa ādu. Tā maina savu formu, pielāgodamās virpuļiem, un tādējādi neļauj tiem izveidoties. Delfīna āda ir ne vien «mīksts», bet arī «aktīvs» apvalks. Tehnikā šo parādību sauc par apslāpē- šanu. izveidot šādu «aktīvu» apslāpētāju mākslīgajā «mīkstajā apvalkā» pašlaik vēl ir ļoti grūti — apvalks iznāktu pārāk masīvs un komplicēts.
Daudzos izmēģinājumos ar delfīniem izpētīta arī otrā atšķirība. Delfīnam nav piemērojami parastie hidrodinamikā lietojamie aprēķini — viņa paša ķermenis reizē ir korpuss un dzinējs, jo peldot ķermenis visu laiku līdz ar «stes spuru atrodas kustībā. Tā ir principiāla atšķirība starp delfīnu un mūsdienu kuģi, kura nekustīgo korpusu uz priekšu bīda dzenskrūve, ūdens sūknis, propelleris vai arī gāzu strūklas.