Mēs jau stāstījām par va]a ādas uzbūvi, un jūs atceraties, ka no liela va|a iegūst desmitiem tonnu tauku. Ne velti vaļu mednieki saka, ka valis — «tā ir muca ar taukiem». Tā, lūk, pavisam nesen «valis» kļuva par naftas cisternu. Tas notika tā. Bet vispirms nedaudz vēstures.
Vai ir vērts būvēt dažus kilometrus garu kuģi? Tas nemaz nav aplams jautājums. Jo pāri okeānam ir izdevīgāk pārvadāt kravas ar vienu lielu kuģi nekā ar desmit maziem. Mazāka ir komanda, mazāk tiek patērēts kurināmā, taču kravas tiek pārvadāts daudz vairāk. Bet vai var uzbūvēt šādu kuģi? Izrādās, ka var, tikai braukt tas laikam nevarēs. Sādā milzeni būs tik daudz metāla, ka tā svars pārsniegs kuģa tonnāžu. Tas bus ārkārtīgi liels metāla gabals, tāpēc, pec Arhirneda likuma, tam butu jānoiet dibenā.
Tāpēc būvē tikai optimālu izmēru kuģus — 100—200 metru garus ar 30—50 tūkstoš tonnu lielu tonnāžu. Tie ir lielie okeāna tvaikoņi. Bet atcerēsimies vaļa sešas brīvības pakāpes. Kā butu, ja tās izmantotu kuģim, kuram visa slodzes daļa atrodas zem ūdens. Virs ūdens paceļas tikai virsbūve ar dzīvojamām telpām. Tādas konstrukcijas kuģim nenāktos papildus nostiprināt korpusu, lai tas vētras laikā nesabruktu no sava paša smaguma. To izdarīs ūdens, izgrūzdams kuģi virspusē un padarīdams to vieglu kā spalviņu.
Si vilinošā ideja ir īstenota. Japānā uzbūvēts tank- kuģis ar 125 tūkstošus tonnu lielu tonnāžu, un pašlaik būvē otru gigantu ar 175 tūkstošus tonnu lielu tonnāžu. Tas ir ne vairāk un ne mazāk kā 58 tūkstoši dzelzceļa cisternu, 1000 smagsvara vilcienu! Tā vaļa sešas brīvības pakāpes izmantotas milzeņa tankkuģa būvei.
Pavisam nesen tehnika aizguvuši vēl vienu «vaļu principu». Balstoties uz to, uzbūvēts neparastas formas okeāna tvaikonis. Visiem pazīstamo aso, uz priekšu izvirzīto priekšgalu, kas šķeļ ūdeni, kuģim atvieto ovāls, strups priekšvadnis. Pēc savas formas tas ļoti atgādina bezzobu vaļa galvu. No augšas skatoties, kuģis zināmā mērā atgādina galošu.
Tomēr jurā šī galoša uzvedās lieliski. Tās ātrums bija lielāks nekā parastajiem šis klases tvaikoņiem, turklāt tā mazāk šūpojās viļņos. Tiešām kuģis bija projektēts pēc vaļa ķermeņa proporcijām, un tas bija tūlīt jūtams.
Nu ir laiks atgriezties pie astoņnieka, kuru ūdenī izzīmē vaļa aste. Parasti kuģa dzenskrūve ir no metāla, bet šeit mīksta aste. Tas ir labāk vai sliktāk? Izrādījās, ka labāk, jo atkarībā no peldēšanas apstākļiem — no ātra vai lēna peldējuma, pa straumi vai pret straumi — valis maina astes lēveru slīpumu. Tas ļauj viņam izvēlēties savai «dzenskrūvei» visizdevīgāko darba režīmu. Mēģināja izgatavot mikstas dzenskrūves modeli — to pagatavoja no neilona. Kuģim ar šādu dzenskrūvi bija labas navigācijas īpašības. Starp ledusgabaliem tas tik ātri nezaudēja gaitu kā kuģis ar parastu metāla dzenskrūvi. Šāds kuģis bija arī ātrāks, braucot pret viļņiem un pret straumi.
Pagaidām tie ir tikai pirmie panākumi, tāpat kā ar «mīkstajiem» apvalkiem. Jāpanak, lai mīkstā dzenskrūve atkarībā no darba apstākļiem «aktīvi» mainītu lāpstiņu slīpumu, kā to dara valis.
ka atrast ceļu okeana?
«Savādi, cik maz mūsu iztēli nodarbina pasaule zem jūras virsmas; savādi, ka iztēle lidinās un nekad nepeld. Domās mēs labprāt gremdējamies stihijā, kuras apakšējos slāņos nedzīvo zīdītāji un augšējos vispār nav iespējama nekāda dzīvība, bet pat sapņos ļoti reti sevi iedomājamies zemūdens valstībā, kur mīt mūsu radagabali … mūsu tuvākie radinieki, kā piemēram, balt- valis, tāds miļš, gludens un patīkams (spriežot pēc viņa muļķīgā purna); tas ir vismilzīgākais radinieks, kāds vien iespējams; tas piedzimst, pēc kaut kā tiecas un, nopeldējis visu mūžu, nomirst. Un nevienam gar viņu nav nekādas daļas.
Bet ja nu mēs domās sekotu viņam līdzi ūdens stihijā, kas ir viņa pasaule; ja domas paraudzltos no dziļumiem augšup un cauri mainīgajam, dzidrajam ūdens slānim ieraudzītu zilās debesis, sauli, mēnesi, ziemeļblāzmu, dienu un nakti; ja domās paceltos virspusē cauri savandītajam ledus tuksnesim un apgāztajiem aisbergiem, šiem stalaktitiem līdzīgajiem kalniem, kas nokarājas'no debesīm un ir astoņas reizes lielāki par mūsējiem; ja, sakuļot ūdeni putās, izlauztos žilbinošajā dienas gaismā un uz mirkli sajustu svelmainos saules starus un ieelpotu gaisu; ja varētu izjust visu šo pārdzīvojumu gammu un domās aptvert kaut vienu dienu no nesaprātīgā va|a dzīves, tad mūsu prāts varbūt nemaz nespētu to visu saprast.» Tā rakstīja Rokvels Kents.
Okeāns. Ūdens apakšā, ūdens priekšā un aizmugurē, pa kreisi un pa labi — visur ūdens un ūdens. Nav tam ne gala, ne malas. Okeāns ir milzīgs.
Trīs ceturtdaļas mūsu planētas virsmas klāj šī vislielākā «baltā plankuma» ūdeņi. Pētījumi, ko veikuši tūkstošiem zinātnieku, ilgstošie braucieni, kuros devušies simtiem kuģu, tikai mazliet pavēruši noslēpumaino plīvuru. Tūkstošiem okeāna noslēpumu vēl gaida savus atklājējus. Nezināmas zemūdens straumes, kalnu zemes, gigantiskie zemes garozas lūzumi, milzīgie derīgo izrakteņu krājumi, jaunas augu un dzīvnieku sugas, miljoni un miljardi kilovatu enerģijas, ko slēpj sevī paisums un bēgums, milzīgas barības plantācijas bada cietējai cilvēcei, beidzot atmosfēras skābeklis — tas viss ir okeānā.
Kuģis peld pa jūru. Stūrmanis nosprauž kursu milzīgajā zilajā kartē. Kompass rāda debess puses, lote mērī nobraukto ceļu, sekstants un radiopelengators palīdz noteikt, kur patlaban atrodas kuģis, radiolokators brīdina par briesmām. Kuģis pienāk un aiziet precīzi pēc saraksta. Bet gadās arī tā, ka nelīdz pat vispilnīgākā navigācijas iekārta — grafiks izjūk … Dažreiz kuģi neatgriežas gala ostā, pazūd bez vēsts. Okeāns glabā savus noslēpumus …
maksa par aizmaršibu
Senie jūras braucēji daudz zināja par jūru. Kaut kas no šīm zināšanām ir nonācis arī līdz mums. Vēl šodien daudzās vietās zvejnieki turpina izmantot senču pieredzi un, pieliekot pie auss ūdenī iegremdētu airi, klausās jūras skaņās. Ar šo skaņu palīdzību viņi uzzina par zivju tuvošanos, uzmeklē labākās zvejas vietas.
Burinieku flotes vaļu medniekiem bija labi pazīstamas «vaļu balsis». Ziemeļu delfīnu — baltvali — viņi uzskatīja par vismuzikālāko vali un salīdzināja tā skaņas ar putnu troļļiem un flautas spēli. Sajās skaņās vislabāk bija klausīties, braucot ar laivu. Pagāja daži gadu desmiti, burinieku floti nomainīja tvaikoņi, un seno vaļu mednieku stāstus sāka uzskatīt par parastām anekdotēm.
Pa to laiku kara flote savā rīcībā jau bija ieguvusi zemūdens ausis — hidrofonus. Tas notika pirmajā pasaules karā, kad pārāk skandalozi sāka uzvesties vācu zemūdenes. Hidrofoni palīdzēja saklausīt dzenskrūvju troksni. Tiesa gan, ne vienmēr savlaicīgi.
Kāpēc zvejnieki izmantoja airi; bet karavīri ūdenī iegremdēja mikrofonu? Tas tāpēc, ka skaņas no ūdens gandrīz nemaz nenokļūst gaisā, tāpat kā no -gaisa ūdenī. 99% skaņas enerģijas zūd, plūstot cauri gaisa • un ūdens robežslānim. Dzirdamību var uzlabot, pabāžot galvu zem ūdens, tomēr … liidrofons ir labāks.
Pirmie hidrofoni bija mazjutīgi. Lai tie varētu pildīt savu uzdevumu, nācās nokopēt roņa auss formu. Hidro- fons, kas pēc savas formas atgādina roņa ausi, sāka ziņot par zemūdeņu tuvošanos. Par citām jūras skaņām tas ziņoja maz, un tajās sevišķi neieklausījās. Galvenais bija zemūdenes.
Kad sākās otrais pasaules karš, šie skaņu uztveres līdzekli kļuva daudz pilnīgāki. Pagāja gandrīz trīsdesmit gadu! Un tad sākās brīnumi.
Hidrofonus uzstādīja dažos Amerikas piekrastes sektoros, izveidojot stipri sazarotu pretzemūdeņu aizsardzības tīklu. Visu ziemu bija klusums, bet, sākoties pavasarim, bija sadzirdamas neizprotamas un aizdomīgas skaņas. Sākumā domāja, ka tas ir «ienaidnieks», bet, tā kā «ienaidnieks» izturējās diezgan savādi — nedevās uzbrukumā un trokšņoja tikai rīta un vakarā stundās, trauksmi atcēla. Pēc padoma griezās pie biologiem. Izrādījās, ka šīs skaņas radīja vēžveidīgie un zivis, kam bija sācies nārsta periods.
iNe mazums pārpratumu bija ari uz kuģiem. Sardzes kuģu un zemūdeņu hidroakustiķi arī sāka ieverot neizprotamās skaņas. Tās lielākoties atradās uz dzirdamības robežas. Bet reiz skaņas sāka strauji pastiprināties. Šaubu vairs nebija! Tuvojās jaunas konstrukcijas zemūdene. Izziņoja kaujas trauksmi un sagatavoja dziļum- bumbas. Tomēr nekāda torpēdu uzbrukuma nebija,, un
«zemūdene» nozuda tikpat ātri, kā parādījusies. Lūk, izraksts no amerikāņu zemūdenes «Hermit» sardzes žurnāla: «08.10. Fiksējam neparastas skaņas … šai pei- lējumā periskopā nekas nav redzams.» Līdzīgas ziņas pienāca arī no citiem kuģiem. Tādu trauksmju bija daudz, un ne jau tūlīt akustiķi aptvēra, ka šķietamo trauksmju cēlonis ir vaļi.
Skaņu bagātība jūrā lika mainīt konstrukciju akustiskajām mīnām un torpēdām, kas sprāgst no kuģa radītā trokšņa. Mīnu un torpēdu hidroakustiskos aparātus apgādāja ar speciāliem filtriem.
Tā tika atkal celtas gaismā un papildinātas seno jūrās braucēju eināšanas par jūras skaņām.