Karavīru maldi lika padomāt par jūras skaņu nopietnu pētīšanu. Dzima jauna zinātne — jūras bioakus- tika.
Izrādījās, ka skaņas izdod ne tikai dzīvas būtnes — vēžveidīgie, moluski, zivis un vaļveidīgie, bet skan arī pats ūdens. Straumes, paisums un bēgums, viļņi, ledus — tie ir visdažādāko skaņu avoti, sākot ar mums vēl nedzirdamām infraskaņām, kuru svārstību frekvence ir 1—20 herci sekundē, cauri visam dzirdamo skaņu diapazonam līdz nedzirdamām ultraskaņām (frekvence — 15—20 kiloherci). «Klusuma pasaule» izrādījās skaņu pārbagāta!
Redz:e, dzirde, oža, tauste, garša. Tie ir pieci svarīgākie jutekļi, kas sniedz mums informāciju par apkārtējo pasauli. Vispirms redze, kas dod 85% no visām zināšanām par pasauli, tad seko dzirde un visi pārējie. Tiesa, tumsā mūsu redze ir bezpalīdzīga. Pirmajā vietā izvirzās dzirde, un tai palīgā nāk mūsu diezgan vājā oža.
Bet sauszemes dzīvnieku lielajam vairumam vislabāk attīstīta dzirde un oža. Skaņas un smaržas tiem ir svarīgākie informācijas avoti. Izņēmums ir tikai stāvo un augsto kalnu, tāpat bezgalīgo līdzenumu dzīvnieki un daži putni.
Ūdens masas. Ar katru metru dziļāk ūdenī gaismas daudzums samazinās, mainās tās spektrālais sastāvs, un tikai zilļganraji Stari nonāk 200—o0"0 metru dziļumā:
Seit Valda mūžīga krēsla, bet dziļāk par četrsimt metriem ir īsta nakts. Vissīkākie dzīvie organismi — filo- un zooplanktons, ūdenī suspendētās smilšu un dūņu daļiņas — tas viss traucē redzamību. Pat kristāldzidrā ūdenī dziļāk par 50—60 metriem nekas nav saskatāms. Te dzīve norit miglā — gaišzilā, zaļā vai rožainā. Ja peldot izmantotu tikai redzi, tad ātrums būtu tāds kā bruņurupucim. Jo citādi var iekļūt nelaimē.
Haizivis sāk izmantot redzi tikai pēdējos desmit metros, kad tās «notēmē» uz medījumu pirms- pēdējā lēciena. Līdz šim brīdim redze ir lieka, un tas nekļūdīgi atrod medījumu pēc nojautas. Vairums jūras iemītnieku rīkojas tāpat-, jo viņi ir tuvredzīgi.
Jūrā par galveno kļūst dzirde. Skaņa traucas ūdenī ar pusotra kilometra ātrumu sekundē, atduras pret šķērsli un jau kā atbalss nāk atpakaļ. Ir pagājusi tikai viena sekunde, bet ceļš jau zināms 700 metru uz priekšu. Un, kaut arī dziļumā nenokļūst gaisma un kaut arī ūdens ir zaļš no planktona, — skaņa droši lauž sev ceļu uz priekšu. Atbalss atgriežas un ziņo: «akmens», «krasts», «dibens», «zivis», «aļģes»…
Ir fiziskās, augu, derīgo izrakteņu, jūras straumju un dažādas citas kartes. Katra no tām sniedz milzum daudz ziņu, jo tajā atspoguļojas simtu cilvēku darbs, pieredze, zināšanas. Bet kā būtu, ja sastādītu akustisko jūras karti un ar pieņemtiem apzīmējumiem tajā uzrādītu dotā jūras sektora iemītniekus un visas to izdotās skaņas. Kartē atspoguļotos akustiskais reljefs: skaņu aktivitātes augstienes un iegruvumi, jūras iemītnieku radītā pastiprinātā trokšņa kalnāji un klusuma ielejas. Zvejniekam tā norādītu zvejas vietas dažādos gada un diennakts laikos, jūrniekam palīdzētu orientēties. Šādu karšu vēl nav, bet tās ir ļoti vajadzīgas un tās noteikti būs.
Mēs vēl maz zinām par jūras skaņām. Tāpēc tās jāpētī, jo patlaban tās ir ne tik daudz informatīvas, cik provokatoriskas. Kas tie par sprakstiem? Kas tos rada? Ko tie nozīmē? Pagaidām uz šādiem jautājumiem ne Vienmēr iespējams atbildēt. Šim nolūkam vajadzīga akustiskā karte.
degunam par visu jāatbild
«Skaņu juceklis» — tā amerikāņi dēvē jūras organismu radīto kakofoniju piekrastes joslā. Pat izlaiž skaņuplates ar šādiem ierakstiem. Kā tad rodas šīs skaņas?
Vispopulārākie jūras iemītnieku mūzikas instrumenti ir rīve un sitamie instrumenti. Zivīm zobi atrodas rīklē, un, tiem rīvējoties, rodas daudz skaņu. Peldpūsli zivis izmanto kā bungas, tikai vālītes te aizstāj īpaši muskuļi. Saraujoties ar neiedomājamu ātrumu — līdz 350 reizēm sekundē, tie spēj radīt atsevišķus tarkšķus un veselas tarkšķu kaskādes. Ja peldpūslis ir divdaļīgs, tad ar to var pīkstēt un tarkšķināt, dzenot gaisu no vienas daļas otrā. Vēžveidīgie klabina spīles, bet moluski — gliemežvākus.
Un ko lai dara vaļi? Tiem nav rīves, arī peldpūslis nav paredzēts. Mēs zinām, ka valis ir zīdītājs. Bet visi zīdītāji izmanto balss saites. Sašaurinot vai paplašinot spraugu, caur kuru gaiss iekļūst rīklē vai mutē, dzīvnieki rada visdažādākās skaņas. Tomēr vaļiem ari balss saišu nav!
Vēl senie grieķi lauzīja galvu: «Valis izdod skaņas. Bet kā?» Uz šo jautājumu divi tūkstoši gadu nebija atbildes.
Tiešām, zobainajiem vaļiem, pie kuriem pieder arī delfīni, mute un deguns ir šķirti uz mūžu. Mute palikusi, kur bijusi, bet deguns ar vienu nāsi aizvirzījies uz galvvidu — Uz galvas visaugstāko punktu. Delfīnam iznirstot virs ūdens, parādās viņa galvvidus, viņš iz- fclpo, ieelpo — un atkal nozūd ūdertī. Ērti? Un kā vēl! Nevienam taču nav patīkami, ja plaušās iekļūst ūdens. Bet delfīnam ūdens ir visapkārt. Lūk, tāpēc arī vajadzēja pielāgoties.
Bet tas vēl nav viss. Deguns un mute ne tikai «devušies katrs Uz savu pusi», bet arī barības un gaisa vadi nekur nekrustojas. Tas pats uzgāmuris — skrimslis, kas, rijot barību, mums noslēdz ieeju plaušās, zobainajiem vaļiem ir izveidojies par garu cauruli. Tā pārdala rīkli no apakšas uz augšu un cieši savienojas ar degunu. Tāpēc, ēdot ūdenī, tas nevar iekļūt plaušās.
Odens nevar iekļūt arī caur degunu — to noslēdz
speciāls vārstulis. Jo dzi|āk nirst valis un jo lielāks ir ūdens spiediens, jo ciešāk noslēdzas vārstulis.
Aiz vārstu|a deguna dobumā ir daži musku|irmai- siņi. Sākumā domāja, ka tie veido vēl vienu aizsargu pret ūdens iekļūšanu. Ja, ātri ieelpojot, sīkas ūdens šļakatas iekļūst ieelpojamā gaisā, tad tās paliek šajās muskuju kabatiņās. Tomēr šis uzskats neapstiprinājās.
Ja caur cieši sakniebtām lūpām no mutes spēcīgi izpūš gaisu, rodas pīkstieni. Jo stingrāk sakniebj lūpas un pūš gaisu, jo smalkāks ir pīkstiens. Apmēram tāpat rīkojas arī zobainie vaļi. Ieelpojot muskuļu maisi deguna dobuma sieniņās piepildās ar gaisu; izelpa un ieelpa ilgst 7—10 sekundes. Vārstulis noslēdzas. Voslē- dzas arī ieejas musku]u maisiņos. Valis ienirst, ūdens spiediens pieaug. Uz katriem 10 metriem nāk klāt 1 atmosfēra. So spiedienu vaļa organismā izjūt katra šūna. Arī deguna maisiņos gaisa spiediens ir tāds pats. 20 metru dziļumā — 2 atmosfēras, 5D metru dziļumā — 5 atmosfēras un tā tālāk. Bet galvaskausa kaulu ieslēgtajā šaurajā deguna kanālā spiediens mainās maz. Gaisa spiediens muskuļu maisiņos un pašā deguna kanālā ir dažāds. Tikko valis atslābinās maisiņu muskuļus, tā gaiss tūlīt ieplūdīs šai spraugā. Būs dzirdama skaņa. Savādie maisiņi degunā ir aizstājuši balss saites. Skaņu vairums zobainajiem vaļiem rodas tādā veidā! Tikai nedaudzas skaņas rada pagarinātie uzgā- mura skrimšļi un deguna vārstulis, tam atveroties.