Reiz Viljams Sevills izdzirda okeanārijā čīkstošas skaņas. Viņš pikti pagriezās, lai redzētu, kas traucē svinīgo klusumu eksperimenta laikā. Cikstiens atskanēja atkal. Tagad vairs šaubu nebija. Skaņa nāca no skaļruņa, kas bija savienots ar hidrofonu. Sarūsējusi vira čīkstēja zem ūdens!
Tā sākās iepazīšanās ar daždažādām delfīnu izdotām skaņām. Vislabāk pazīstamas skaņas, ko izdod okeanārijā dzīvojošās delfīnu sugas: afalīnas, melnvaļi, parastie delfīni, stenellas, baltvaļi u. c. So dzīvnieku skaņu arsenālā ir čīkstoņa, šņirkstoņa, riešana, ņaudēšana, šmaukstināšana, smilkstoņa, klabināšana, sprak- stoņa, čivināšana, blīkšķi, pīkstēšana, rēkoņa, sasvilp- šan^s. TTn tas vēl nebūt nav pilnīgs uzskaitījums.
Cilvēks parasti izmanto vidējas frekvences skaņas — no 800 līdz 5000—8000 herciem. Tikai retos gadījumos mūsu runā skaņu frekvence ir zemāka vai augstāka.
Delfīniem signālu diapazons ir daudz plašāks. Viņi izmanto skaņas no 150—170 līdz 200 000 herciem. Visas delfīnu izdotās skaņas, kas ir augstākas par 15000— 20 000 herciem, mēs nedzirdam, jo tās ir ultraskaņas.
I<ā liecina delfīnu dzirdes uztveres robežu pētījumi, delfīnu signālos ir ultrafrekvences skaņas, tomēr paši delfīni uz signāliem, kuru frekvence augstāka par 80 000—120 000 hercu, reaģē vāji. Kāds tam iemesls? Vai nu ultraskaņu ģeneratora «mākslīgās» skaņas viņus neinteresē, vai arī tiešām viņi tās vairs neuztver? Pagaidām tas nav noskaidrots.
Ja ultrafrekvences skaņām delfīni nepievērsa nekādas uzmanības, tad zemfrekvences skaņas no 400 līdz 1000 herciem acīmredzot tiem izraisīja bailes. Šajos Vintropa Kelloga eksperimentos ar delfīniem zemfrekvences skaņas metāla baseinā izraisīja delfīniem nepatīkamu kairināiumu, un tie devās uzbrukumā skaņas avotam. Iespējams, ka vainīga bija varenā atbalss, ko radīja baseina metāla sienas, jo citos baseinos nekas tamlīdzīgs netika novērots. Šajos pašos eksperimentos delfīnam Albertam tika noteikta augstākā dzirdes robeža — 60 kilohercu. Varbūt tas izskaidrojams ar del* fīna individuālajām īpatnībām?
Iepriekš visu laiku stāstīts par zobainajiem vaļiem. Bet kā ir ar b.ezzobu vaļiem? Tiem nav tik komplicēta deguna un balsene ir tāda pati kā pārējiem zīdītājiem. Bezzobu va]iem nav vis viena nāss kā zobainajiem, bet divas. Viņu izdoto skaņu noklausīšanās arī nedeva sevišķus rezultātus. Skala sēkšana, zemfrekvences vaidi 1 kiloherca robežās, rēkoņa — lūk, arī viss. Tāpēc secināja, ka šie va]i vispār ir mēmi.
Bet tad notikumi guva negaidītu pavērsienu. 1961- gadā akustiskās stacijas Klusā un Atlantijas okeāna piekrastē pēkšņi sāka reģistrēt neizprotamas skaņas. Frekvence 20 herci. Mūsu dzirdamības zemākā robeža. Signālu jauda no 1 līdz 25 vatiem. Skaņas ilga 10( 15, 20 minūtes, pēc tam izzuda. Atskanēja no jauna un atkal izzuda. Un tā visu pavasari. Vasarā izzuda pavisam. Rudenī atskanēja no jauna. Uzsāka skaņu peilē- šanu. Dīvaini — skaņas nestāvēja uz vietas, bet pārvietojās ar 3—4 mezglu ātrumu stundā. Speciāla lidmašīna sāka regulāri pārbaudīt skanošo okeāna sektoru 300 jūdžu platībā. Viss velti. Tikai reiz izdevās ieraudzīt iznirušu vali. Tieši šai brīdī no zemes ziņoja, ka signāli mitējušies.
Šoreiz ātri atteicās no domām, ka tās ir zemūdenes radītas skaņas. Arvien vēl palika mīkla, kuram dzīvniekam tās piederēja. Fiziķu aprēķini rādīja, ka, spriežot pēc jaudas, tas droši vien ir kāds ļoti liels dzīvnieks. Valis pilnīgi atbilda viņu aprēķiniem. Bet Vaļiem tik zemas frekvences skaņas nebija konstatētas.
Signāli atskanēja tikai pavasari un rudenī, šai laikā gar stacijām gāja vaļu bari. Viņu izdotās skaņas bija labi dzirdamas un sen zināmas. Jaunās skaņas nebija līdzīgas nevienai no tām.
Iedegās karsti strīdi. Vieni domāja, ka tas ir kaša- lots — zobainais valis, citi teica, ka tie ir bezzobu vaļi. Un tad viens no vaļveidigo skaņu pētīšanas pionieriem, doktors Viljams Sevills, minēja diezgan pārliecinošus argumentus par labu pieņēmumam, ka skaņu avots ir bezzobu valis — finvals. Tieši šajā laikā finvali parādās pie krasta, arī skanēšanas un klusuma cikli pilnīgi sakrīt ar finvala iegremdēšanās un izniršanas ritmiem: Patiesi, «lielais mēmais» bija sācis runāt!
Kādēļ gan šie vaļi izdo'd tik dīvainas skaņas?