Reiz no Kaņinas pussalas augstā krasta mēs vērojām, kā zvejnieki uzmeta tīklu delfīnu — baltvaļu baram. Lielie, baltie dzīvnieki šaudījās no viena tīkla gala uz otru, meklējot izeju. Viens baltvalis atdalījās no pārējiem un aizpeldēja gandrīz līdz pašam krastam. Sai vietā tīkls bija noslīdējis zemāk, un te apmēram metra dziļumā izveidojās šaura eja. Baltvalis lēnām piepeldēja ,tai klāt un pēkšņi kā bulta ienira tajā. Pēc dažām sekundēm viņa mugura parādījās blakus tīkla pludiņiem un atkal nozuda/' Tūlīt arī izbeidzās baltvaļu paniskā šaudīšanās no viena tīkla gala uz otru. Kā pēc komandas tie ienira ūdenī. Jau pēc brīža viņu ķermeņi pazibēja seklumā — vienīgajā glābējā izejā. Pagāja tikai dažas sekundes, un tīklā vairs nebija neviena delfīna. Nejauši izkluvušais baltvalis parādīja ceļu visiem pārē* jlem? Bet kā?
— Viltīgs dzīvnieks, — saka zvejnieki. — Tikko viens izsprūk, tā i nemanīsi, ka pārējie būs prom.
So delfīnu īpatnību labi zina gan Krievijas ziemeļu piekrastes iedzīvotāji — pomori, gan Melnās jūras delfīnu zvejnieki.
Džons Lillijs savā grāmatā «Cilvēks un delfīns» min tādu gadījumu. Delfīnu ielaida laboratorijas baseinā. Pirms tam tas ilgi bija bijis par izmēģinājumu dzīvnieku. Acīmredzot delfīns bija savainots, jo, nokļuvis dziļā ūdenī, sāka slīkt. Baseinā bija uzstādīti hidrofoni, un laboratorijā varēja dzirdēt katru delfīna izdoto skaņu. Slīkstošais raidīja īsu «briesmu signālu». Pie viņa tūlīt piepeldēja divi citi, satvēra pie sāniem un izgrūda virspusē, lai tas ieelpotu gaisu. Tad visi trīs iegremdējās ūdenī un sāka sasvilpties. Pēc tam «glābēji» mainīja taktiku. Viņi vairākas reizes peldēja zem delfīna, skardami tā jutīgo vēderu ar savām muguras spurām. Reaģējot uz pieskārienu, ievainotajam delfīnam sāka kustēties krūšu spuras, un viņš uznira virspusē. Tā turpinājās diezgan ilgi. Lillijs ar izbrīnu vēroja šo neparasto rīcību.
Nelielu jūras šaurumu pārdalīja-, zemē ierokot garas alumīnija caurules." Atstarpes starp "caurulēm — 1 metrs. Zoga galā stāvēja pētniecības kuģis, kas gaidīja pelēkos vaļus. Vajadzēja pierakstīt šo dzīvnieku izdotās skaņas. Pēkšņi parādījās delfīnu grupa. Tie sa- svilpās un brīžiem klakšķināja. Tad svilpieni mitējās un atskanēja intensīva klakšķināšana un čīkstēšana. Delfīni pagriezās uz krastu, bet viens devās pie alumīnija caurulēm. Laiku pa laikam viņš svilpoja un klakšķināja. Aizpeldējis līdz caurulēm, viņš strauji pagriezās un devās atpakaļ pie bara. Pēc ļoti intensīvas sasvilpšanās viss bars ātri peldēja uz alumīnija caurulēm un laimīgi tika tām garām.
Visas šīs pazīmes rāda, ka delfīni aktīvi izmanto signalizāciju. Dažāda, ilguma, intensitātes un. ftekven- ces svilpieni tiem noder par sazināšanās līdzekli un informācijas pārraidītāju.
Iepriekš minētajā piemērā delfīni pēkšņi pārstāja sasvilpties un sāka klakšķināt un čīkstēt. Bija sācis darboties delfīnu hidrojokators. Viņi atklāja šķērsli. Alumīnija caurules bija izveidojušas «skaņu žogu». To uzstādīja speciāli — gaidīja, lai lielais, pelēkais valis pienāktu tuvāk kuģim, uz kura atradās skaņu ierakstu aparatūra. Delfīnu izlūks noskaidroja apstākļus, atgriezās pie bara, ar svilpieniem «paziņoja» novērošanas rezultātus, un delfīni šķērsli pārvarēja.
Hidrolokācija — vaļveidigo raidīto skaņu otrs svarīgākais uzdevums. Ar skaņu signalizācijas palīdzību tie pamana šķēršļus, atrod ceļu vissarežģītākajā mākslīgi radītajā labirintā, nosaka, kur atrodas krasts un kāds ir okeāna dibena reljefs. No visdažādākajām vaļ- veidīgo raidītajām skaņām īpaši izceļas ilgstoši impulsi ar mainīgu frekvenci, kas vaļiem vajadzīgi navigācijai, tāpat kā spēcīgs lokators uz kuģa, un īsi impulsi ar pastāvīgu frekvenci, kurus tie izmanto medībām vai arī peldēšanai sarežģītos laboratorijas labirintos. Ar šīm skaņām vaļi it kā aptausta tuvumā esošos priekšmetus.
Hidrolokators palīdz vaļiem izvairīties no briesmām un atrast barību. Pēc amerikāņu speciālistu domām, tas ir daudzkārt pārāks par hidrolokatoriem, kurus uzstāda mūsdienu atomu zemūdenēs.