Vaļiem ir lielisks lokators, un tomēr laiku pa laikam tie nokļūst uz sēkļa. Desmitiem, dažreiz pat simtiem vaļu bieži paliek uz sēkļa. Parasti tos atrod pārāk vēlu, kad jau ir iestājusies agonija un palīdzēt tiem vairs nav iespējams.
Parasti tas atgadās līčos, kur paisuma līmenis ir augsts. Tad melnvaļi, zobenvaļi un melnie zobenvaļi pirms bēguma nespēj aizpeldēt prom. Jaunzēlandes vietējie iedzīvotāji un baltie kolonisti 19. gadsimtā paisuma un bēguma laikā devās vaļu medībās.
Daži rievainie vaļi medī krastu tuvumā spēcīgā vēirā, dažreiz tos krastā izmet arī straumes — parasti uz zemes strēlēm, kas tālu iestiepjas jūrā, ja jura stipri viļņojas un ūdens līmenis strauji mainās.
Orkneju, Fareru, Setlandes salu piekrastē jūras dibens ir nolaidens, to sedz smilšaina un mīksta grunts. So salu tuvumā novēroti vairāki gadījumi, kad vaļi nokļuvuši uz sēkļa. Doktoru Van Hillu ieinteresēja šie gadījumi. Viņš ar speciālu kuģi, uz kura bija uzstādīts
hidrolokators, devās pētniecības braucienā un veica daudz interesantu novērojumu. No mīkstas grunts kuģa hidrolokators saņem vāju atbalsi. Lokācija ir vairāk vai mazāk neprecīza arī tādēļ, ka krasta tuvumā ūdeni vienmēr ir vairāk gaisa pūslīšu un dispersu daļiņu, kas atbalsi padara neskaidru. Signāls it kā izplūst, kļūst neskaidrs.
Profesors Melress ir veicis eholokācijas eksperimentus ar sikspārņiem. Tie labi uztvēra vertikāli novietotu stiklu un lidojot meta ap to līkumu. Ja stikla plāksnes slīpuma leņķi samazināja, sikspārņi vairs neievēroja stiklu un reizēm pat atsitās pret to. Doktors Digrafs aizstāja stiklu ar slīpi novietotu spoguli. Sikspārņi arī to «neredzēja», jo viņu raidītie signāli atbalsojās no slīpās virsmas sāņus no dzīvnieka. Viņi nedzirdēja signālu atgriežamies.
Kad valis, vajādams zivju baru, tuvojas krastam, viņa uzmanību galvenokārt saista medības. Odenī vaļa lokators seko zivīm, un tā stars slīd pāri dobumainajam, ieslīpajam dibenam. Turklāt smilšains vai dūņains dibens dod vāju atbalsi. Ja tādā jūras dibenā ir akmeņi un klintis, tad lokators tos skaidri uztver, bet dibens starp tiem tiek uzskatīts par brīvu eju.
Pa lielākai daļai vaļi nokļūst uz sēkļa tieši medību karstumā. Par to liecina viņu pārpildītie kuņģi. Pamanījis, ka atrodas uz sēkļa, tālu prom no dziļajiem un mierīgajiem ūdeņiem, valis krīt izmisumā un raida briesmu signālu. Biedri steidzas palīgā un arī nonāk lamatās.
Visbiežāk tas atgadās ar okeānā dzīvojošo sugu vaļiem, kas mīt tālu no krastiem. Kašalots var nokļūt uz sēkļa, ja dziļums nepārsniedz apmēram 2—3 metrus. Piekrastes vaļi šādā ķezā iekuļas reti. Viņi stāvus nirst ūdenī, un viņu lokatora stars ir vērsts tieši pret dibenu. Lokators darbojas kā eholots.
Akmeņi, smiltis, koraļļi, paisuma duļķes — tas viss rada atbalsi. Seklos ūdeņos labāk izmantot mazākas intensitātes skaņas. To rāda Van IIi 11a eksperimenti un aprēķini. Novērots, ka bieži tā rīkojas afalīna — duļķainā ūdeni, salīdzinot ar skaidru, tās signālu intensitāte samazinās.
Delfīniem lokatora stars parasti virzās horizontālā plaknē. Tas ir vertikāls tikai tad, kad delfīns ienirst vai noliec galvu. Konstatēts, ka cilvēks sliktāk uztver vertikāli plūstošu skaņu. Ja vaļi, tāpat kā cilvēks, vāji atšķir vertikālā virzienā plūstošu skaņu vai tās atbalsi, tad, uztverot vāju atbalsi no dobumainā slīpā jūras dibena, tiem lokatora kļūda palielinās.
Daudzi uzskata, ka vaļu nokļūšanu uz sēkļa veicina vējš, kas saviļņo piekrastes ūdeņus, saduļķojot tos un pavairojot tajos gaisa pūslīšu skaitu. Pūslīši un duļķes traucē lokatora darbību un noslāpē jau tā pavājināto atbalsi. Citi zinātnieki domā, ka iemesls meklējams citur, un proti, — akla instinkta vadīti, vaļi seko savam barvedim, kura neuzmanība pazudina visu baru. Vēl citi saka, ka vaļi izmetas uz sēkļiem un zemes strēlēm tur, kur senos laikos ir bijuši jūras šaurumi.
Doktora Van Hilla izvirzītā hipotēze par okeāna vaļu lokatora kļūmēm ir vispārliecinošākā.