Skaņas, skaņas un atkal skaņas. Bet kur tad pārējie jutekļi? Varbūt ūdenī tic nav vajadzīgi?
Nē. Tie ir ļoti vajadzīgi. Gan tauste, gan garša, gan oža. Ar ožu gan tā pagrūtāk. Tā izmantojama tikai gaisā. Ūdenī to pilnīgi aizstāj garša.
Tātad četras jutekļu sistēmas. Dzirde — telerecep- tors, redze un tauste — jutekļi, kas darbojas nelielā attālumā vai tiešā tuvumā. Garša — receptors ar ilgstošu iedarbibu.
Tiešām, cilvēki, dzīvas būtnes dzird, redz un sajūt tikai to, kas notiek šobrīd. Parasti viņi paši ir šo notikumu dalībnieki. Izņēmums ir astronomija, kur ir dari*, šana ar gaismu, kas jau paspējusi nogurt tūkstošgadu skrējienā!
Oža ziņo par notikumiem, kas atgadījušies pirms kāda laika. Par pēdām, par rezultātiem. Starp ožas sajūtām gaisā un garšas sajūtu ūdenī ir zināma līdzība. Kā vienā, tā otrā gadījumā tiek uztvertas kaut kādas vielas mikroskopiskas daļiņas. Lai nejauktu garšas sajūtas, kuras parasti iedomājamies kā kaut ko saldu, skābu, rūgtu vai sāļu, ar ožas sajūtām ūdenī, pēdējās sauksim par hemorecepciju — ķīmisko vielu uztveri. Tām nebūt nav jābūt saldām vai skābām. Tās ir dažādas.
Gaismas mērvienība — luksi un stilbi, skaņas — herci un decibeli. Ar tausti sākas grūtības. Var runāt par gludumu, šķautnainību, grubuļainību, plūksnainību. Bet tie visi ir pārāk aprakstoši, ar redzi saistīti kritēriji. Taustei nav precīzas fiziskas mērvienības. Pagaidām šādas mērvienības nav ari hemorecepcijai.
Suns atšķir tūkstošiem smaržu. Pat cilvēka oža momentā reaģē uz smaku, ko rada niecīgs daudzums (divdesmit piecas desmit miljarddaļas miligrama!) metil- merkaptana. Lai ar spektrālās analīzes visjutīgāko metodi konstatētu tā pēdas, vajadzīgs 250 reižu lielāks daudzums. Angļa Eimura pētījumi ļauj izdalīt septiņas pamatsmaržas: kampara, muskusa, puķu, piparmētru, ētera, asās un puvuma smaržas. To kombinācija dod jebkuru no pazīstamajām smaržām. Monkrifs un Ei- murs izstrādājuši šo smaržu uztveres teoriju. Konstruējuši sešsimt pētījamo vielu stereoķīmiskos modeļus, viņi konstatēja, ka šīs vielas pēc savas struktūras savukārt iedalāmas septiņos tipos. Ap simt vielām bija kampara smarža, un to molekulām bija forma, kas labi atbilda kausveida iedobumam. Puķu smaržvielu molekulu stereoķīmiskie modeļi atbilda atslēgas cauruma formas iedobumam. Vielu molekulas ar muskusa smaržu atbilda iedobumiem, kas atgādināja apaļu tasi ar plakanu dibenu. Vielu molekulas ar ētera smaržu iegūlās iedobumos, kuriem bija garenvirzienā izstiepta plakan- dibena kausa forma. Kāpēc tādi dīvaini salīdzinājumil Izrādās, ka degunā ožas epitēlija šūnu matiņiem ir līdzīgas formas iedobumi.
Tā pēc 2000 gadiem apstiprinājās dzejnieka un filozofa Tita Lukrēcija Kara drošā hipotēze. Viņš uzskatīja, ka degunā ir ļoti sīkas dažāda izmēra un formas poras un ka smaržojošās vielas sastāv no dažādas formas korpuskulām. Smaržas sajūta rodas brīdī, kad mikroskopiskās korpuskulas nokļūst attiecīgajās deguna porās. Pavisam vienkārši. Tiesa, lai to pierādītu, vajadzēja izmantot visus mūsdienu zinātnes sasniegumus. Spraigi pētījumi ilga desmit gadu!
Ar puvuma smaku un asām smaržām ir citādi. Konstatēts, ka asi smaržojošu vielu molekulām ir pozitīvs lādiņš, puvuma vielām — negatīvs. Nervu gala apvalks ir polarizēts, tā ārpusē — vienas zīmes lādiņš, iekš
pusē — otras. Uzlādēta molekula depolarizē nervu gala apvalku — notiek izlādēšanās. Informācija pieņemta!
Jauka teorija. Daudzkārt pārbaudīta. Saprotama. Bet tā ir tikai jautājuma viena puse — ar ožas sajūtām saistītie ķīmiskie procesi. Tie neizskaidro, kāpēc tauriņu tēviņi daudzu kilometru attālumā «sajūt» mātīti. Kā liecina pavisam vienkārši aprēķini, pat ja visu tauriņu mātīti pārvērstu molekulās, tad 1 kubikmetrā gaisa tēviņu ce|ā būtu mazāk par vienu molekulu. Un tāda iespēja, ka tieši šī molekula no miljardiem citu iekļūs ožas šūniņu iedobumā, ir maz ticama. Pat teorētiski.
Tieši pamatojoties uz šādiem piemēriem, kas neiekļaujas ķīmiskās teorijas rāmjos, turpina likumīgi eksistēt fiziskā ožas teorija. Vielu molekulas izstaro un absorbē 1 —100 mikronu garus viļņus. Mūsu ķermenis arī izstaro un absorbē 4—40 mikronu garus viļņus. Diapazons ir vienāds. Ir arī citas hipotēzes un minējumi.
Par garšu ir zināms vēl mazāk. Mēs stāstījām par ožu ar nolūku, jo uztveres mehānismos šeit var būt daudz kopīga. Bet pagaidām tie ir minējumi, hipotēzes.