Okeāns. Sāļums — 35 promiles. 35 grami vārāmās un glaubersāls, zelta, sudraba, dzelzs, mangāna, niķeļa, volframa un daudzu citu sāļu 1 litrā ūdens. Sāļš un rūgts ūdens. Salds nav nekad, arī skābs ne. Garšo, cik vien gribi. Tiesa, atkarībā no gaumes.
Kuprainais lasis nārsto upēs desmitiem un simtiem kilometru tālu no jūras. Ikru graudiņi dodas pa straumi uz leju, no tiem izšķiļas zivju mazuļi. Tie aizpeld okeānā. Paies daži gadi, pirms tie izaugs un dos pēcnācējus.
Un, lūk, zivis dodas uz to pašu upi, uz to pašu pieteku, kur viņas pašas nākušas pasaulē. Kā to lai izskaidro? Vai tas būtu instinkta spēks? Bet tas taču nav izskaidrojums.
Vienā akvārijā dzīvoja karūsas. Otrā — izsalkusi vēdzele. Tās akvārijā ielēja karoti ūdens no ūdensvada.
Nekādas reakcijas. Tad iesmēla karoti ūdens no akvārija ar karūsām un ielēja vēdzeles akvārijā. Vēdzele sakustināja spuras un sāka šaudīties pa akvāriju. Katrreiz viņa aizkavējās vietā, kur tika ieliets ūdens. Kas bija noticis un iztraucējis miegaino vēdzeli? Vai viņa «sajuta» garšīgo kumosu? Varbūt ne vienu vien, bet pat vairākus? Kā tad lai konstatē tās niecīgās izmaiņas akvārija ūdenī, ko radīja viena karote ūdens no karūsu akvārija. Kāds mēraparāts būtu vajadzīgs?
Asinis ūdenī. Pēc 5 minūtēm parādīsies haizivis. Kā viņas to uzzinājušas? Visoptimistiskākie aprēķini rāda, ka ar ķīmiskās uztveres palīdzību tās varēs uzzināt par asinīm tikai pēc 20, 30 minūtēm.
Tūkstošiem pagaidām neizskaidrojamu gadījumu. Ūdenī ir smaržas un pastāv arī hemorecepcija — smaržu uztvere.
Valis ir anosmatiķis. Tas skaidri izpaužas pat viņa smadzeņu uzbūvē — ožas iecirkņi ir gandrīz pilnīgi izzuduši. Nav ožas? Bet tā valim, kā redzams, nav arī vajadzīga. Ja gaisu ieelpo tikai 7—10 sekunžu laikā un tūlīt pēc tam uz dažām minūtēm atkal ienirst ūdenī, — oža ir slikts palīgs. Bet kā ir ar hemorecep- ciju? Nez kādēļ par to neviens nav domājis.
Grāmatas autori atceras, ka pirms desmit gadiem kāds Maskavas universitātes students sāka pētīt vaļu morfoloģiju. Daži smīnēja — vai tas ir kas interesants mūsdienās? Izrādījās, ka ir interesants. Uzreiz tika atklāta viena otra noslēpumaina parādība. It īpaši studentu ieinteresēja līdz šim nepazīstamie vēdera dziedzeri. Tie atvērās tieši ūdenī. Tātad tieši ūdenī izdalījās arī to sekrēts. Tikpat neparastus dziedzerus konstatēja arī taisnajā zarnā. Atklājās, ka va|iem ir lielas nieres, kas sā|o ūdeni pārstrādā saldūdenī, un ļoti mazs mīzal- pūslis, kas bieži iztukšojas.
Pamazām no sīkām deta|ām veidojās viengabalaina aina. Aiz peldoša vaļa jūrā stiepjas aste, ko veido dažādi izdalījumi. Tā var saglabāties ilgi, jo ūdens ir mazāk kustīgs nekā gaiss un sajaukšanās procesi noris lēnāk. Kam vajadzīga šī informācija? Kas to «lasa»? Daba taču nekad neko nedara bez nolūka.
Jauni meklējumi noveda pie galīga secinājuma — vaļiem ir labi attīstīta hemorecepcija. Zobainajiem vaļiem uztveres orgāns atrodas neskaitāmas bedrītes pie mēles saknes.
Šī hipotēze tika publicēta. Tā saistīja ievērojamā amerikāņu vaļu speciālista, Vašingtonas Smitsona institūta toreizējā direktora, profesora Remingtona Kel- loga uzmanību. Taču vēl bija vajadzīgi eksperimenti. Okeanārija nebija. Tad publicēto rakstu nosūtīja uz Marīnlenda okeanāriju doktoram Starretam ar lūgumu veikt pavisam vienkāršu eksperimentu. Doktors Starrets pabaroja afalīnu ar zivīm, kuras iekrāsoja ar nekaitīgo metilenzilo. Pēc kāda laika pie delfīna vēdera varēja skaidri saskatīt zilus mākonīšus, kas parādījās ik pēc 15—20 minūtēm. Viena hipotēzes tēze apstiprinājās.
Dž. Lillija institūtā Virdžīnijas salās bija palicis tikai viens delfīns — Lizija. Tā laiski peldēja šurpu turpu lielajā baseinā, laiku pa laikam raidīdama lokā- cijas tarkšķu sērijas. Tas bija caurteces baseins, un Karaību jūras viļņi nepārtraukti atjaunoja tā ūdeņus. Vientuļais delfīns ilgi kavējās pie slūžām, caur kurām ieplūda svaigs jūras ūdens. Tā mute bija atvērta. Tā tas turpinājās stundām.
Pēkšņi retos tarkšķus laboratorijas skaļruņos nomainīja svilpienu sērija. Lillijs palūkojās pa laboratorijas logu. Delfīns lielā uzbudinājumā šaudījās pa baseinu. No skaļruņa atskanēja enerģiski svilpieni. Netikdams gudrs par tik strauju garastāvokļa maiņu, Lillijs iznāca jūras krastā. Viņš ieraudzīja netālu no krasta ūdenī rotaļājamies dažus delfīnus. Tie peldēja garām Sento- masa salai.
Sākumā Lillijs nekā nevarēja saprast. Akustisko sakaru kanāls nesavienoja baseinu ar jūru, un Lizija nevarēja dzirdēt savus ciltsbrāļus. Tad Lillijs atcerējās delfīna dīvaino izturēšanos. Tā pastāvīgo kavēšanos pie slūžām. Atvērto muti . . . Jau agrāk bieži nācās novērot, ka delfīniem patīk peldēt ar nedaudz atvērtu muti. Kad Marīnlenda okeanārija baseinos nomainīja ūdeni, delfīni parasti pulcējās pie svaigā jūras ūdens. To mutes bija atvērtas. Ja nu viņi ieelpoja atklātās juras smaržas? Vai arī brīvības vilinošās dvesmas?
Tā ideja par to, ka vaļi ūdenī saož smaržas, guva jaunu apstiprinājumu četrus gadus pēc savas rašanās.