158343.fb2 OKE?NA M?KLA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 33

OKE?NA M?KLA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 33

«tas vel smiltis rakstīts»

Pašā purna galā bezzobu vaļiem ir neliels iedobums. Tas ir noslēpumainais Jakobsona orgāns, kas tiek uz­skatīts par ožas orgānu. Bet vaļi ir anosmatiķi, tātad tas ir tikai rudiments — orgāns, kas zaudējis savas funkcijas. Tā domāja vēl pavisam nesen. Hemorecepcijas teorija palīdzēja arī šeit.

Vaļu medību flotile «Padomju Krievija» medīja va­ļus Antarktikā. Kopā ar vaļu medniekiem strādāja arī neliels zinātnieku kolektīvs. To vidū — A. Cornijs, jauns hidrotehniķis, kas bija novērojis interesantu bezzobu vaļu īpatnību.

Ūdens sāļums okeānā nav pastāvīgs. Tas mainās par promiles simtdaļām vai desmitdaļām. Ja ar līnijām savienotu vietas, kur ūdens sāļums ir vienāds, tad oke­āna kartē parādītos dīvainas līkloču līnijas, kas atgādi­nātu vienāda augstuma apzīmējumus topogrāfiskajās kartēs. Bezzobu vaļu iemīļots ēdiens ir planktons. Tā sablīvējumiem jeb «plankumiem», kā tos sauc vaļu med­nieki, nav gadījuma rakstura — šādi «plankumi» izvei­dojas tikai tur, kur to attīstībai ir optimāls ūdens sā­ļums. Zinātnieki to uzzināja samērā nesen, jo jūras ūdens ķīmiskā analīze ir darbietilpīgs process. •

Salīdzinājis planktona «plankumu» izvietojumu un bezzobu vaļu kustības virzienus, A. Cornijs nācis pie interesanta secinājuma. Izrādās, vaļi lieliski zina, kāda sāļuma ūdeņos meklējams planktons. Viņi peld tieši perpendikulāri dažāda sāļuma līnijām, nonākot pie ūde­ņiem ar optimālu sāļumu, pagriežas un, «biezputru» meklējot, šos ūdeņus izvago krustām šķērsām. Kaut ko racionālāku pat grūti izdomāt!

Valim precīzi līdz promiles simtdaļai un desmitda- fhi jājūt ūdens sāļuma izmaiņas. Citādi jāpaliek neēdu­šam. Neapšaubāmi, hemorecepcija viņam labi palīdz!

Jums būs jāpiekrīt, ka hemoreceptors tīri labi node­rētu cilvēkam, kas pētī jūras dzīles. Tas ne tikai pastās­tītu par jūras iemītnieku «smaržām», par straumju «aromātiem», par jauniem signalizācijas veidiem dzīv­nieku vidū. «Smaržas» ūdenī — tā ir pagājušo notikumu sīka hronika, bet viss okeāns — viena milzīga grāmata.

«Ne gala, ne malas.» «Tas vēl smiltīs rakstīts …»

Cik pareizi šie izteicieni bija vēl pirms dažiem gadiem! Bet tagad? Jau konstruēti aparāti kuģu un zemūdeņu ūdenī atstāto pēdu noteikšanai. Šie aparāti nav nekas cits kā hemorecentori!

Va]i piedzimst, dzīvo un nomirst okeānā. Viņi ir lieli ceļotāji. Ik padus pavasarī un rudenī milzīgi vaļu bari no tropiskajām jūrām migrē uz polārajām. Viņi ne­noklīst no ce]a, nemaldās apkārt. Gadu no gada pēc sava vaļu grafika viņi nopeld tūkstošiem jūdžu un ap­meklē vienas un tās pašas vietas. Vētras okeānā un magnētiskās vētras, viesuli un straumes nevar novirzīt tos no ce]a. Vai viņiem ir kompass un kartes? Mēs ne­zinām. Varbūt hidrolokators un hemorecepcija ir vaļu vienīgie navigācijas līdzekli. Varbūt viņi orientē'as pēc akustiskās un sāļuma kartes… Kā šīs kartes fiksētas viņu smadzenēs?

Bet varbūt vaļi orientējas pēc saules, mēness, zvaig­znēm, pēc polarizētas gaismas, pēc elektrostatiskiem un magnētiskiem laukiem?