Darbības vieta — Mikronēzija, Gilberta arhipelāgs, Butaritari atols, darbības laiks — pirms dažiem gadu desmitiem.
Ievērojams koloniālās administrācijas ierēdnis Arturs Grimbls, kas daudzus gadus nostrādājis Gilberta salās, bija ieradies Kūmas ciemā, lai… satiktos ar delfīniem, kas bija uzaicināti ciema svētkos. Būda, kurā dzīvoja cilts virsaitis — «delfīnu izsaucējs», kas šo tradicionālo pienākumu bija mantojis no iepriekšējām paaudzēm, atradās ciema centrā, netālu no lagūnas. Sirmais virsaitis iznāca krastmalā, lai sagaidītu augsto viesi.
Arturs Grimbls tūlīt apjautājās, kad virsaitis varēšot izsaukt no jūras delfīnus. Tas atbildēja, ka, pirmkārt, lai izsauktu delfīnus, «viņa garam miegā jāatstāj miesa un jāaizlido uz delfīnu mitekļiem pie rietumu apvāršņa un jāuzaicina tie uz dejām un svinībām Kūmas ciemā; otrkārt, viņš lūdzot cienījamo viesi nedēvēt viņa jūras draugus citādi kā — «mūsu draugi no rietumiem». Jebkurš cits nosaukums esot tabu.
Virsaitis devās uz savu būdu un cieši aizvēra durvis. Ciems it kā izmira: nevienas skaņas, ne kustības. Lielos svētkus gaida visi un gatavojas tiem visdziļākajā klusumā. Sievietes un bērni vij puķu un zaļumu vītnes, vīrieši darina rotājumus no gliemežvākiem. Saule jau pāri zenītam, palmu ēnas kļūst platākas. Klusums. Tveice. Dzidrais gaiss tikko manāmi virmo virs sakarsušajām smiltīm.
Pēkšņi durvis plaši atvērās un uz sliekšņa parādījās virsaitis.' Pāri atolam un pāri okeānam aizskanēja spalgs vibrējošs sauciens: «Tereik! Tereik! (Ierodieties! Ierodieties!) Mūsu draugi no rietumiem!»
Ziedu vītnēm rotāti, savās labākajās drānās tērpušies, iedzīvotāji baros kopā ar bērniem trauksmaini metās uz okeāna krastu. Ūdenī līdz krūtīm iebriduši, cilvēki klusēdami stāvēja un gaidīja.
Pēkšņi… netālu no viņiem otrpus rifa mirdzošajās ūdens šļakatās parādījās lēkājoši tumši ķermeņi. Ļaudis pārņēma .nevaldāms prieks; visapkārt kliedza un spiedza.
Delfīni, kas milzīgā ātrumā bija tuvojušies atolam, pēkšņi nozuda pie rifa. Arturs Grimbls nodomāja, ka tie vairs nenāks atpakaļ. Bet tajā pašā brīdī virsaitis noliecās pie viņa un čukstus teica: «Mūsu draugu valdnieks ieradies no rietumiem apsveikt mani.» Tiešām, dzidrajā ūdenī dažus metrus no virsaiša vispirms parādījās liels, izplūdis plankums, tad arvien skaidrāk iezīmējās milzīga delfīna ķermeņa apveids. Delfīns lēni piepeldēja pie virsaiša un palika nekustīgi guļam viņam pie kājām. Pārējie delfīni kā transā devās pakaļ savam vadonim.
Cilvēki lēnām atkāpās seklumā, aicinot delfīnus viņiem sekot. Kad kļuva tik sekls, ka dzīvnieki jau atradās smiltīs, ciema iedzīvotāji sadalījās nelielos pulciņos — daži cilvēki pie katra delfīna. Maigi glāstīdami dzīvniekus, viņi pacēla tos uz rokām un iznesa krastā pie paisuma līnijas. Delfīni neizrādīja ne mazākā satraukuma. Sievietes, bērni, vīrieši — visi, neprātīga prieka pārņemti, raudāja, spiedza, lēkāja ap nekustīgi gulošajiem delfīniem un rotāja tos ar ziedu vītnēm.