Cilvēka balss ir vesela modulētu frekvenču sērija, bet gadījumu vairumā intonācijas maiņa raksturīga nevis vienam vārdam, bet veselam teikumam. Ilgajā attīstības gaitā cilvēce izveidojusi dažus tūkstošus valodu un dialektu. Atonālās valodas (angļu, krievu, vācu un citas) atšķiras no tonālajām (ķiniešu, hausa un citām) ar to, ka pēdējām skaņas stiprums maina leksisko nozīmi, ko ierobežo fonēmas vai morfēmas. Pie tonālajām valodām pieder tādas Dienvidāzijas valodas kā ķīniešu, birmiešu, Indoķīnas pussalas tautu, siamiešu u. c., Āfrikas valodas — Sudānas un bantu nēģeru, bušmeņu — hotentotu. Meksikas indiāņu valodas — miksteku, masa- teku, amusgo, čatinu, činanteku, kikateku, otomi, tlapa- neku, triku, sapoteku, navahu, apaču u. c.
Tādēļ, kā raksta Dreijers, mūsu valodas prakse pamato tonālo izmaiņu lietošanu leksiskās jēgas izteikšanai. Delfīnu sazināšanās līdzekļus var palīdzēt izprast pētījumi par atsevišķu skaņu toņu lietojumu cilvēku valodā. Patlaban Meksikā ir aprakstītas trīs tādas valodas — tlapaneku, masateku, sapoteku.
Sajās valodās svilpienu sērija paplašina galveno leksiski tonālo struktūru. So svilpienu valodu radījusi sociāla nepieciešamība, un to lieto tikai attiecībā uz zināmu iedzīvotāju daļu.
Masateku valodā, piemēram, to lieto vīrieši un jaunekļi, sarunājoties ar vīriešiem, un tikai retumis sarunās ar sievietēm. Sievietes saprot šo valodu, bet pašas nekad to neizmanto.
Delfīni nav vientuļi savos sazināšanās līdzekļos. Kanāriju salu vidū vairāk nekā 1300 metru virs jūras līmeņa paceļas Gomēras sala. To apdzīvo berberi. Salas oficiālā valoda ir spāņu, un iedzīvotājiem jārunā šajā valodā. Bet viņu pašu valoda ir… svilpienu valoda. Si valoda saglabājusies no salas pamatiedzīvotājiem gvančiem, kurus līdz 15. gadsimta beigām kolonizatori bija gandrīz pilnīgi iznīcinājuši.
Reiz šai salā katoļu mācītājs bija spiests pārtraukt dievkalpojumu un izraidīt no baznīcas vietējos iedzīvotājus, jo viņi svilpoja lūgšanas savā valodā.
Sīs neparastās valodas dzīvotspēja izskaidrojama ar salas dabas apstākļiem. Salu šķērso daudzas kalnu grēdas, bet telefona sakaru nav. Ar svilpienu palīdzību iedzīvotāji var sarunājies septiņu, bet daži virtuozi pat četrpadsmit kilometru attālumā. Kāpēc jākāpelē pa kalniem, ja var nosvilpt: «Cikos iet autobuss uz Sanse- bastjanu?» un saņemt atbildi «Pulksten septiņos.»
Visapbrīnojamākais ir tas, ka berberi nebūt nav iz-
Amazones lilija — džungļu iemītniece.
Upju delfīni — duļķaino udeņu iemītnieki — ir žilbinoši balti.
Melnvalis — veiklības tin spēka iemiesojums.
Šī seja ir ļoti vēlīga.
Delfīns ar aizsegtām nekļūdīgi atrod visu i.iarri vajadzīgo.
Delfīnu «sabiedrība» slēpj sevī vēl daudz neatminētu mīklu.
Plankumainā stenella, reta tropisko delfīnu suga, diezgan labi jūtas ari Marinlenda okeanarija.
Sešdesmit kilometru stundā tas vēl nebūt nav delfīnu vislielakais ātrums.
Iespējams, ka nākotnē peldaparāti atgādinās šo baltsānu delfīnu.
vai ar tevi, cilvēk, ir vērts sarunāties?
Ce]š uz savstarpēju kontaktu ir līkumots un grūts!
«Stāvēt var ne tikai cilvēki…»
Pirmais daudzsološais kontakts.
Gangas delfīnam, kas piedzimst akls, hidrolokatora uzbūve ir ļoti komplicēta.
Pat ārēji delfīnu smadzenes pārsteidz ar saviem apmēriem un attīstību.
Lūk, daži no baltvaļa plaušu bronhiolu un alveolu tūkstošiem.
Zobenvaļu muguras spuru jūrnieki bieži notur par zemūdens periskopu.
Kara laikā tos bieži uzskatīja par torpēdām.
ņēmums. Pavisam nesen kādā turku ciema netālu no Melnās jūras atklaja gluži tādu pašu iedzīvotāju sazināšanās līdzekli. Konstatēts, ka 20. gadsimta sākumā tādu svilpienu valodu izmantojuši gani Pireneju kalnos. Nesen kļuvis zināms, ka svilpienu valodā sarunājas arī Indijas ziemeļu rajonu kalnieši. Patiesi, tas ir telefons tūkstošiem cilvēku.
Pirms ķerties pie delfīnu sazināšanās līdzekļu atšifrēšanas, būtu jātiek skaidrībā par cilvēku svilpienu valodu. Varbūt tas atvieglotu mūsu uzdevumu?
*