Tā bija smaga diena. Pret vakaru visi jau bija galīgi nomocījušies, bet par kaut kādu atelpu nevarēja pat domāt. Viss sākās ar to, ka viena no baseinā dzīvojošām delfīnu mātītēm turējās savrup no pārējiem delfīniem. Viņa izturējās dīvaini jau kādus divus mēnešus. Peldēja uzmanīgi, no kādreizējā rotaļīguma un jautrības vairs nebija ne vēsts. Tagad zināmā atstatumā no Betijas peldēja viņas draudzenes, gan tuvodamās, gan atkal attālinādamās. Tās uzmanīgi vēroja savrup peldošo Betiju.
Tā tas turpinājās apmēram stundu, tad Betijas vēders vairākkārt konvulsīvi sarāvās un parādījās mazs delfīnēns. Visus akvārija iemītniekus pārņēma liels satraukums. Arī mūs. Tās taču bija pirmās dzemdības nebrīvē!
Mazuli ar māti vel saistīja nabas saite. Tad ari tā notrūka pie paša delfīnēna vēdera. Asiņu gandrīz nebija. Māte pagriezās pret savu lolojumu un ar purnu sāka bīdīt to uz augšu, tuvāk dzīvinošajam gaisam. Viņai palīdzēja draudzenes, jaunpiedzimuša «krustmamiņas». Ritēja sekundes, mazulis lēnām tuvojās ūdens virsmai. Pēc kādām 10 sekundēm mazu]a elpeklis paradījas virs ūdens. Viņš ieelpoja pirmoreiz savā mūžā.