Mums kļuva vieglāk ap sirdi. Viss noritēja lieliski, kā iepriekš sagatavota izrāde!…
Māte un mazulis bija vēl diezgan vārgi. «Krustmāmiņas» aprūpēja tos cik spēdamas un ne soli neatkāpās no tiem. Apmēram pēc stundas mazajam valim radās ēstgriba, un viņš ar purnu sāka bakstīt Betijas sānus. Tā pagriezās mazliet uz sāniem un piebīdīja mazulim zīdekli. Parasti tas ir paslēpts ādas krokā, bet tagad bija piebriedis un izvirzījies uz āru. Mazulis sameklēja to diezgan ātri un satvēra ar savām cietajām lūpām. Pēc kādām 10 sekundēm viņš palaida zīdekli vajā un iznira paelpot. Tad atkal ienira un no jauna pieplaka pie zīdekļa. Un tā vairākas reizes.
Liekas, ka līdz ar ēšanu nāca arī spēks, — viņš mun- drāk un drošāk turējās ūdenī. Tagad mazulis sāka uzņemt barību regulāri ik pēc 26 minūtēm. Kā pēc pulksteņa. 16 stundās kopš piedzimšanas viņš jau paspējis paēst divdesmit divas reizes. Apskaužama apetīte!
Māte nenolaiž ne acu no mazuļa, viņi visu laiku sasvelpjas. Delfīnēns peld tai cieši līdzās, tuvu spurām. «Krustmāmiņas» arī neguļ. Jā, tas nav tik vienkārši piedzimt zem ūdens. Uzreiz jāmāk peldēt. Nav ne alas, ne ligzdas, kur varētu atpūsties un pieņemties spēkā.
Betija tā kā būtu aizsnaudusies. Guļ tuvu ūdens virsmai. Spuras tikko jūtami kustas. Mazliet pavēzē asti — elpeklis jau ārā — izelpa, ieelpa, un atkal neliels ūdens slānis šķir to no gaisa.
Mazais iekārtojies gulēšanai mātes astes pavēnī. Guļ arī «krustmāmiņas», bet viņu miegs ir ļoti tramīgs. Gan viena, gan otra reizēm paskatās, kā klājas «nedēļniecei». Nekāda īsta gulēšana jau neiznāk. Arī mēs neguļam. Miegs pazudis kā nebijis. Cenšamies neko nepalaist garām. Līdz šim taču neviens cilvēks visu to nebija redzējis!
Tā bija grūta diena, tāpat art nakts. Tad nāca dienas, līdzīgas cita citai. Māmiņas un «krustmāmiņu» aprūpēts, mazais auga un pieņēmās spēkā. Pēc divām nedēļām viņš jau mēģināja tikt vaļā no apnicīgās aizgādības. Dažreiz viņam to atļāva. Tad viņš meta baseina lokus un pat mēģināja medīt zivis. Tās veikli aizmuka no viņa. Pēc 5—7 mēnešiem lai piesargās! Pagaidām jāiztiek ar pienu. Māte savu mazuli baros ar pienu veselu gadu, varbūt pat pusotra. Jāizaug un jākļūst spēcīgam. Bet nekā labāka par mātes pienu šimbrīžam neatradīsi.
Arī pārējie vaļi baro mazuļus ar pienu apmēram gadu. Kuprainais valis — desmit mēnešu, zilais valis un finvals — septiņus mēnešus. Tas jau ari nav nemaz tik ilgi. Bizons savus mazuļus baro divus gadus, kamielis — lidz astoņpadsmit mēnešiem, degunradzis — četrpadsmit mēnešu, zilonis — tris gadus.
Vaļi vairojas tāpat kā visi zīdītāji. Apaugļošanās ir iekšēja. Grūtniecības periods vaļu mātītēm ir garāks nekā cilvēkiem — apmēram 10—11 mēnešu, kašalotu mātītei pat 16 mēnešu. Parasti dzimst tikai viens mazulis. Dvīņi ir ārkārtīgs retums. Kašalotu mātītes ir krietni mazākas par tēviņiem. Kašalots dzīvo kā austrumu valdnieks. Viņa «harēmā» mīt desmit, piecpadsmit, bet kādreiz vēl vairāk mātīšu. Citām vaļu sugām «harēmu» nav, tēviņi vienmēr turas baros, izņemot pārošanās periodu.
Jaunpiedzimušie tieši no mātes miesām nonāk ūdenī. Kaut gan vaļiem dzemdības parasti notiek vissiltākajā gadalaikā, tomēr ziemeļu vaļiem tas ir diezgan atbildīgs brīdis. Tiešām, iedomājieties, ka, piemēram, baltvaļa vai narvala mazulis no mātes vēdera, kur ir vismaz 37—38° virs nulles, tūlīt nokļūst ūdenī, kurā peld ledusgabali.
Bezzobu vaļi un kašaloti dzemdibu periodā pulcējas tropu joslā. Tur, siltajos tropiskajos ūdeņos, mātītes okeānā uzmeklē vismierīgākās, visklusākās vietiņas. Mūsu Melnās jūras delfīnu mātītes dzemdību laikā arī sameklē rāmas vietas tālu no krasta, kur nepūš brīzes, jo citādi mazais valīlis varētu aizrīties ar ūdeni. Viņš piedzimst ar sakļautām spurām, jo mātes vēderā dzīves telpa tomēr visai ierobežota. Muguras spura ir salocīta kā papīra lapa un cieši piekļaujas mugurai, bet astes lēveri sagriezti spirālē.