Visu vaļu mazuļi zīž pienu ūdenī, netālu no tā virsmas. «Zīž pienu» — tas ir pierasts teiciens, bet šoreiz ne visai piemērots. Lai zīstu, vajadzīgi mīksti vaigi, jo gaiss jāvelk uz iekšu. Bet kur lai valis tādus vaigus ņem? Turklāt zīšana ir ilgstoša nodarbība, valim taču ik pa brīdim jānirst laukā, lai ieelpotu gaisu. Vaļu mātīšu piena dziedzeri nav domāti zīšanai. Tie ir cisterna, kurā no daudziem vadiem satek piens. So cisternu ietver musku|u saišķi, un, tikko valītis satver zīdekli un piegrūž mātei ar degunu, zīdekļa muskuļi saraujas un mazuļa mutē ielīst piena strūkla. Sī strūkla darbojas apmēram 15—20 sekunžu, tad seko pārtraukums, lai ieelpotu gaisu un piepildītu cisternu. Tad no strūklakas atkal plūst piens. Vienā barošanas reizē dažreiz pat 9 reizes. Nav slikti izdomāts — minimālā laika sprīdī maksimāls piena daudzums!
Mazuļi ēd savas 30 reizes dienā, pēc 6 mēnešiem ēšanas reižu skaits samazinās līdz 7, — nāk klāt citi darbi.
Piena dziedzera tilpums seivalam ir apmēram 1 kubikmetrs, bet, kad vaļu mātītes sāk barot mazuļus ar pienu, dziedzera tilpums palielinās gandrīz līdz 4,5 kubikmetriem. Tā jau ir vesela rūpnīca! Tās ražot- spēja — apmēram 600 litru diennaktī. Afalīnām — 12—20 litru.
So «bērnu» barību tikai nosacīti var saukt par pienu. Tajā ir apmēram 40—50% tauku, cilvēka piena — 2%, kaķa — 4%, govs — 3—5%, suņa — 9%, ziemeļbrieža pienā — 17% tauku. Vaļu pienā ir daudz proteīna, kas veicina mazuļu augšanu, bet pamaz cukura — tikai 1-2%.
Ēdot šādu barību, var krietni uzbaroties un paaugties. Valīši tā arī dara. Viņi piedzimst jau diezgan lieli — zilā vaļa mazulis ir 7,5 metrus garš, apmēram 2 tonnas smags, finvala — 6 metrus garš, 1,6 tonnas smags, kuprainā vaļa — 4,8, kašalota — 4,2 metrus garš. Mazuļu garums sasniedz vienu trešdaļu, bet dažreiz pat pusi no mātes garuma. Tie aug ne dienām, bet stundām. Zilā vaļa mazulis pusgada laika izaug 15 metru garš — tas nozīmē 4,5 centimetri un 100—200 kilogramu dienā. Un tas savukārt ir 2 milimetri un 4—8 kilogrami stundā! Nedēļas laikā vaļu mazulis ir jau attīstījies tā, kā kucēns 9, sivēns 14, degunradzis 34, kumeļš un teļš 60 dienās. Lieliski tempi. Nedrīkst aizmirst, ka tas ir vislielākais zīdītājs uz Zemes!
Tā dzīvo šie mazie milzeņi okeāna «dzemdību namos». Māte pašaizliedzīgi un droši sargā savu lolojumu no visādām likstām. Mātes instinkts vaļiem ir ļoti spēcīgs. Ja mazuli trāpa harpūna, mātē nekad viņu nepamet, nebēg projām.
izkapts uz muguras
Augstu augstu pavasarīgajās debesīs mirdz aeros- tata sudrabotie sāni. Raugoties no apakšas, tas izskatās apbrīnojami viegls, graciozs, lieliski pieskaņots neizmērojami plašajai gaisa telpai. Bet, lūk, šo pašu ae- rostatu cieši piesien pie zemes ar trosi, un neizbēgama vilšanās nomaina mūsu sajūsmu — kur palikusi nevainojami skaistā forma, līniju vieglums un graciozitāte! Viss vienās krokās, milzīgs un neveikls, vienkārši riebīgs …
Apmēram tāda pati sajuta pārņem, salīdzinot vaļu un delfīnu ķermeņus, kad tie atrodas ūdenī, «savā elementā», un kad nedzīvi uzvilkti uz klāja uzšķēršanai un apstrādei. Cik viegls un graciozs valis šķiet ūdenī, tik neveikls un ārkārtīgi neglīts viņš ir krastā. Tas pats ir arī ar delfīniem. Slaidie delfīnu ķermeņi, kas strauji pašaujas garām akvalangistam vai nirējam maskā (mēs to varam noskatīties lieliskajās 2. Kusto filmās «Klusuma valstībā» un «Pasaule bez saules»), nav salīdzināmi ar to ķermeņiem, kad tie nokļuvuši uz kuģa klāja.
Ko gan varētu teikt par cilvēku, ja viņa galva būtu tik liela kā vieglās automašīnas ritenis? Bet tieši šādas proporcijas raksturīgas kašalotam, kura galva ir 5, bet ķermenis 15 metru garš. Ja bezzobu un zobainajiem vaļiem sarīkotu skaistuma konkursu, tad pirmo vietu droši vien iegūtu mūsu parastie delfīni — Melnās jūras afa- līna un baltsānu delfīns. Viņu galva sevišķi neizceļas, krūšu spurām ir straujām kustībām atbilstošas līdzenas kontūras, nelielā astes spura turas uz stingras un muskuļainas pamatnes.
Reiz eksāmenā kādam studentam biologam jautāja, cik valim ir spuru.
— Trīs! — minēja neparastā jautājuma samulsinātais students.
— Jūs gandrīz pareizi esat uzminējis vienu atbildes daļu, — teica profesors, — vaļiem ir no trim līdz sešām spurām. Vienmēr ir divas krūšu spuras un viena astes spura, parasti attīstās muguras spura un ļoti reti uz vēdera divas papildspuras.
Studenta pārsteigums nebija nejaušība. Tikai ļoti nedaudzi zina, cik dažādas var būt vaļu spuras. Vislielākās, 5—6 metrus garas, krūšu spuras (apmēram '/.i no ķermeņa garuma) ir kuprainajam valim, kuru šo spuru dēļ sauc par «rievaino garroku» vali. Ja tā priekšējo spuru caurskatītu ar rentgena stariem vai arī atbrīvotu to no ādas un muskuļiem, tad būtu redzami tie paši pieci pirksti ar locītavām, kādi ir visiem zīdītājiem, tie paši delnas un plaukstas pamata kauli. Tad sekotu elkoņa un spieķa kauli, pleca kauls un lāpstiņas. Citiem vārdiem sakot, tie paši kauli kā jebkuram zīdītājam, arī cilvēkam. Tikai valim visi šie kauli ir īsāki. Krūšu spuras vaļiem un delfīniem var būt vai nu garas un šauras, vai platas un ieapaļas, bet ziemeļu baltvalim ieapaļās krūšu spuras ir ieliektas tādā veidā, ka, ievirzot tās šķērsām delfīna kustības virzienam, spuras kļūst par ļoti efektīvām bremzēm. Patiesi, baltvaļa kustībām ir raksturīgs nevis straujums, bet gan veiklums un izveicība. Lai bremzes spuras platība būtu vēl lielāka un bremze būtu vēl «drošāka», dažiem baltvaļiem «delnas» uzbūvē notiek interesantas izmaiņas — blakus ceturtajam vai piektajam pirkstam izaug sestais papild- pirksts.
Tātad krūšu spuras ir dziļuma un pagriezienu «stūres» un «bremzes», bet kam vajadzīga muguras spura? Kāpēc šī spura neattīstās baltvalim, upju delfīniem, dažām jūras cūkām, kāpēc tā ir ļoti maza zilajam valim un kašalotam, turpretī zobenvalim sasniedz vairāk nekā 1,5 metru augstumu? Līdz pat šim laikam uz šo jautājumu mēs nevaram dot noteiktu atbildi. Vērojumi liecina, ka visu sugu vaļi, kam nav muguras spuru vai arī tās ir nelielas, pārvietojas samērā lēni, toties, tverot medījumu, šie vaļi var viegli pagriezties uz sāniem. Visu ātrgaitas sugu vaļiem ir augstas muguras spuras. Bet zobenvalis, kuram ir visaugstākā muguras spura, nebūt nav no ātrākajiem delfīniem. Acīmredzot muguras spura visu sugu vaļiem, ātri pārvietojoties, noder par stabilizatoru, bet zobenvalim tā attīstīta tādēļ, ka tas vienīgais ķer ne tikai vientuļus sīkus jūras dzīvniekus, bet uzbrūk arī lieliem dzīvniekiem un izrauj tiem milzīgus gabalus. Tādu pēkšņu lēcienu laikā ķermeni noturēt stabilā stāvoklī ir ļoti svarīgi.
— Skat, atkal taureni izpletis, — teica harpunētājs, rādot kaut kur tālumā. Tālskata lēkājošajā redzeslaukā mēs uz bridi ieraudzījām kaut ko pavisam neticamu: divus vairākus metrus lielus milzu taureņa spārnus. Pēc mirkļa uz ūdens palika tikai virmojoši loki.
— Tagad gaidi nu! — turpināja mūsu sarunu biedrs un sapīcis vēroja apvārsni. Tā mēs pirmoreiz iepazināmies ar šo vaļu «taureni» — vertikāli uz augšu saceltajiem astes spuras lēveriem, kuri parādās virs ūdens, valim gatavojoties ienirt lielā dziļumā.
Ieapaļie, platie kašalotu vai kuprainā vaļa astes lēveri, kuru vēziena diametrs sasniedz vairākus metrus, patiesi ļoti atgādina milzu taureņus, kas lidinās virs jūras. Citu sugu vaļiem spuras ir šaurākas, asām malām. Vaļu astes atšķiras arī pēc iedobuma formas un lieluma starp labo un kreiso spuru. Pieredzējis vaļu mednieks no dažu kilometru attāluma pēc astes formas precīzi nosaka vaļa sugu.
Aste —- galvenais vaļu kustību orgāns, no astes lēveru formas un lieluma atkarīgas vaļu kustību īpatnības. Katrai šo dzīvnieku sugai raksturīgs citāds astes lēveru veidojums.
Ne muguras, ne arī astes spurās vaļiem nav atrodami nekādi skeleta elementi (vienīgi cauri astes stumbra centram iet mugurkauls), un tās attīstās no blīviem saistaudiem.
Bet tagad par pēdējām — vēdera spurām. Varbūt vienam no desmitiem tūkstošiem kašalotu, bet varbūt vēl retāk vēdera galā dažreiz ir divi nelieli izaugumi — spuras. Tās sastopamas arī citu sugu vaļveidīgajiem. Jau tas vien; ka vēdera spuras vaļiem ir reti, pierāda, ka šiem veidojumiem nav nekādas noteiktas funkcijas, un to parādīšanās nerunā pretī organisma normālai attīstības gaitai. Tas ir viens no piemēriem, kad evolūcijas procesā atkal parādās sen izzuduši veidojumi. Vaļu senčiem taču bija labi attīstītas pakaļējās ekstremitātes, bet, pārejot uz dzīvi ūdenī, tās bija vajadzīgas arvien mazāk un beidzot izzuda pavisam. Sīki izpētot kašalotu pakaļējās ekstremitātes, konstatēts, ka tām ir skelets, kurā var izšķirt gan augšstilba, gan lielakau- lus, bet dažreiz pat pirkstu falangas.
Sīs atavisma izpausmes ļauj mazliet ieskatīties dzīvo organismu noslēpumos: katrā organismā kaut kā saglabājas, bet dažreiz arī izpaužas spēja it kā «atcerēties» talo senču attīstības īpatnības. Ka tas iespējams un kādēļ — uz to mūsdienu zinātne vēl nespēj atbildēt.