Kad vienam no mums nācās pirmoreiz izmērīt nogalinātu vali un vajadzēja noteikt attālumu no «degungala līdz acij», tad rievainā vaļa galvā nebija iespējams atrast acis. Ar laiku gan mēs ietrenējāmies, bet vēl līdz šim nevaram aizmirst šo pirmo ilgstošo meklēšanu.
Acis vaļiem samērā nelielas. Lielajam rievainajam valim tās ir motocikla priekšējo lukturu lielumā, bet acs sprauga vēl mazāka — apmēram 10 centimetru gara. Tātad, ja mums acis aizņem ] h—'/8 no visas sejas, tad vaļiem tās aizņem '/30 —'Ao, citiem vārdiem sakot, to relatīvais lielums ir 4—5 reizes mazāks. Tomēr dažiem delfīniem ir lielas, izteiksmīgas acis. Delfīnu acu izteiksmi tikai reti izdodas uztvert fotogrāfijā, tomēr kādā no plaši pazīstamajiem Esapjana uzņēmumiem, kas publicēti mūsu grāmatā, jūs to varat redzēt.
Lielas un mazas acis — tas vēl nav viss. Izrādās, ir arī pilnīgi akli delfīni. Tādi ir upju delfīni, piemēram, Gangas platanista. Lai kā jūs meklētu viņas acis, tās neatradīsiet — acis sedz āda.
Kā tad tā? Akli delfīni? Jā, akli. Un, lūk, kāpēc:, tropiskās upes nav līdzīgas mūsu Volgai, Donai, Ņevai un nes sev līdzi milzum daudz suspendētu daļiņu, ciniķu, māla. Odens atgādina šķidru krējumu, tikai tā krāsa brūngandzeltena. Iegremdējot ūdenī roku, nav iespējams saskatīt pirkstus, lai gan tos sedz tikai dažus centimetrus biezs ūdens slānis. Tādā ūdenī acis ir tikai apgrūtinājums. Tās pastāvīgi jāsargā no bojājumiem. Tāpēc acis paslēptas zem ādas.
Jau iepriekš stāstījām par vaļu apbrīnojami precīzo hidrolokatoru, kas aizstāj acis. Bet tas «skata» tālumā esošus priekšmetus. Kā lai uzzina, kas notiek šai «krējumā» tepat tavā degungalā? Dabai izdomas nekad netrūkst, arī šeit tā atradusi izeju: upju delfīnu purnu un galvu klāj reti sariņi. Tie uztver visniecīgākās vibrācijas ap dzīvnieka ķermeni un precīzi signalizē par visu — vai tuvumā nepeld zivis, uz kuru pusi plūst upes straume un droši vien par daudz ko citu, mums pagaidām nezināmu.
Bet kā ir ar citiem vaļiem, kas mīt tīrajos jūras ūdeņos? Kāpēc viņiem acis ir kļuvušas tik mazas?
Vai atceraties «mūžīgo miglu»? Te meklējama atbilde — redzes orgānam ūdenī nav lielas nozīmes.
Vai esat kādreiz padomājuši par to, ko redz dažādi zvēri un putni? Kāds ir viņu redzeslauks? Pirms kādiem desmit gadiem'šāda doma ienāca prātā plaši pazīstamajam holandiešu vaļu pētniekam Slaiperam. Viņš konstatēja, ka vaļiem, tāpat kā zivju vairumam, nav vienota redzeslauka, viņu labā un kreisā acs darbojas patstāvīgi, sniedzot atsevišķus attēlus gan no labās, gan no kreisās puses. Turklāt valis neredz neko, kas notiek viņam priekšā. Tur ir «nedzīvā» zona. Pat tālumā labais un kreisais redzeslauks nekrustojas, jo vaļiem nav citiem zīdītājiem tik parastās telpiskās redzes, visus priekšmetus tie redz it kā uzzīmētus uz papīra lapas, pilnīgi plakanus.
Starp citu, varbūt delfīniem tas arī nav gluži tā. Varbūt, lai gūtu vienotu redzeslauku, viņi peldot šūpo galvu gan pa labi, gan pa kreisi. Tādējādi gan ar labo, gan ar kreiso aci tiek saskatīts viss, kas atrodas priekšā, un smadzenēs šie attēli acīmredzot apvienojas, veidojot telpisku ainu. Bet tas ir tikai minējums.
Nekustīgs upes spogulis. Straumē tikko manāmi līgojas niedres. Bet miers dabā vienmēr ir mānīgs, aiz tā slēpjas nepārtraukta cīņa par eksistenci. Sīs cīņas rezultātā dzīvi paliek stiprie, dzīves apstākļiem piemērotie. Niedrāja paēnā nekustīgi sastingusi līdaka. Tas ir slēpnis. Garām pašaujas bariņš zivju mazuļu. Tas nav nekāds medījums, to var arī palaist garām. Bet, lūk, tuvojas raudiņa. Straujš lēciens uz priekšu — un atkal viss ir mierīgs, it kā šis nelielās traģēdijas vispār nebūtu bijis.
Vai jūs zināt, kas deva līdakai signālu mesties uz priekšu? Līdaka ir tuvredzīga, bet priekšā, apmēram 20—30 centimetru attālumā, viss iegūst asas, ļoti reljefas, telpiskas kontūras. Tiklīdz kāds attiecīga lieluma kustīgs priekšmets nokļūst «fokusā», tā automātiski seko spēcīgs lēciens tieši vajadzīgajā attālumā — un 90 gadījumos no 100 medījums nokļūst plēsoņas rīklē.
Lielie vaļi barojas citādi, tie nemedī atsevišķus eksemplārus, bet veselu dzīvu organismu kopu, ko acīmredzot ne visai satrauc tāda milzeņa tuvošanās. Varbūt tāpat, kā mūs nesatrauc mākoņa tuvošanās, lai gan skaidri redzam, ka tas slīd arvien tuvāk. Vaļi atver savu milzīgo rīkli un kādu laiku tā peld, «tralējot» okeānu; pēc tam mute aizveras un, pakustinot mēli, viss ūdens tiek izspiests caur vaļa bārdas plātņu biezo suku. Viss, kas aizķēries bārdā, nonāk barības vadā. Bet visu dienu peldēt ar atvērtu muti ir nogurdinoši. Un jūrā ne vienmēr ir tik daudz barības, lai varētu sekmīgi tralēt.
Vai atceraties hemoreceptoru? Ar tā palīdzību atrodot planktona «plankumu», precīzi jāizraugās labas tralēšanas vietas. Skaidri jāzina, vai ir vērts taisīt vaļā muti, griezties uz sāniem un sākt tralēšanu. Un te atkal valim palīdz vibrisas.
Zilajam valim, kas barojas tikai ar maziem planktona vēzīšiem, vibrisas uz galvas izvietotas daudzmaz vienmērīgi, un, vaļa galvai nokļūstot planktona biezumos, tās precīzi informē par «barības lauka» blīvumu. Bet dažām rievaino vaļu sugām, kuru ēdienu kartē bieži sastopamas bara zivis, — finvaliem un it sevišķi seivaļiem — vibrisas galvenokārt sakopotas pašā apakšžokļa priekšpusē. Tieši šī vieta informē smadzenes par nepieciešamību atvērt vai aizvērt muti — sariņi uztver ne tikai tiešus pieskārienus, bet arī vājus ūdens strāvojumus, ko neizbēgami rada zivju bari. Par pašā «degungalā» notiekošo vaļiem ziņo vibrisas.