Savāds jautājums… Droši vien tāpēc, ka visām zivīm un ne tikai zivīm, bet arī putniem bieži vien ve- ders ir balts.
Pareizi un tomēr ne visai pareizi. Dabā nav nevajadzīgu īpašību, ko katra nākama paaudze mantotu no iepriekšējās tikai nejaušības dēļ. Katra īpatnība, katra īpašība — tas ir daudzu miljonu gadu stingras dabiskās atlases rezultāts. Tādēļ katra īpašība ir pielāgota vai, kā mēs vēl sakām, adaptīva. Bet kāds sakars siļķes baltajam vēderam ar vaļiem? Izrādās, vistiešākais. Vaļu vidū ir diezgan daudz sugu, kuru pārstāvjiem ir tāds pats krāsojums kā siļķei: apakšpuse balta, augšpuse tumša, ar vienmērīgu toņu pārēju uz sāniem.
Visi šie dzīvnieki, paši to nenojauzdami, ir «krāsoti» pēc «pretēnas» principa. Apskatīsim zīmējumā, kā krīt ēna uz zivs vai vaļa ķermeni, ja apgaismojums nāk no augšas (bet ūdenī apgaismojums vienmēr nāk no augšas). Ja zivs krāsojums ir vienmērīgs, tad uz vēdera ēnas sabiezē, un tā visa ūdenī kļūst skaidri redzama. Bet, ja ķermeņa augšpuse ir tumša un apakšpuse balta, tad notiek brīnums — zivs pazūd mūsu acu priekšā bez kādas maskēšanās, pat pavisam tuvu to grūti ieraudzīt.
Tas, kas ir peldējis Melnajā jūrā ar masku vai arī mēģinājis medīt veiklās kefalcs ar zemūdens šauteni, labi zina, cik pēkšņi parādās zivju bars. Šķiet, nupat vēl uzmanīgi raudzījies šai virzienā un desmitiem metru attālumā nebija ne mazāko liela zivju bara pazīmju. Bet burtiski pēc sekundes pa labi un pa kreisi, zem tevis un aiz tevis uzliesmo sudrabaini zibeņi. Zivju bars! Ievērojiet — mēs ieraugām zivis tikai tad, kad tās sāk kustēties un uz gaišā vēdera no augšas krīt gaisma. Nekustīgu zivi ļoti grūti pamanīt kā no sāniem, tā no augšas (tumšā ķermeņa augšdaļa saplūst ar ūdens vai jūras dibena tumšo fonu) un pat no apakšas.
Da_ba lieliski izmantojusi vēl vienus optiskus maldus. Ūdens virsma, vērojot to no apakšas, šķiet pien- balta. Uz šā fona pilnīgi pazūd ne tikai siļķes šaurais vēderiņš, bet arī varen platais vaļa vēders.
Vai milzīgajam valim, tāpat kā mazajai siļķei, ir izdevīgi būt ūdenī nemanāmam? Acīmredzot jā, tikai šādas maskēšanās mērķi ir dažādi. Siļķe maskējas, lai nekļūtu par baribu kādam plēsoņam, valis maskējas, lai varētu nemanīts piezagties zivju baram.
Kā mēs zinām, ka vaļu ādas krāsa ir saistīta ar nepieciešamību nemanot piepeldēt pie zivju bara? Atbilde pavisam vienkārša: visiem lielajiem vaļiem, kuru kuņģos regulāri atrodamas zivis, — finvalam, seivalam, mazajam rievainajam valim — ir «pretēnas» krāsojums. Bet zilajam valim, kas zivis ēd reti, ir vienmērīgs krāsojums. Viņš droši vien jau pa gabalu redzams ūdenī, bet viņam arī nav jāslēpjas no planktona «plankumiem».
Krāsojuma «pretēnas» princips paslēpj dzīvnieku viendabīgajā vidē. Taču šis princips nav vienīgais. Tūlīt mēs iepazīsimies ar citu interesantu principu, kuru varētu nosaukt par «sadalīšanu daļās».
Iedomājieties, ka visi vaļi un delfīni ir sapulcējušies uz karnevālu. Kas par tērpu dažādību! Daļa no tiem mums jau pazīstama — tumša virspuse, gaiša apakšpuse, — tāda ir to vaļu uniforma, kas grib pēc iespējas labāk paslēpties ūdenī. Bet lielākajai daļai ir spilgti tērpi. Spilgti melni un balti plankumi, svītras, sarežģīti raksti. Vieniem (baltspuru jūras cūka) uz spoži melnās muguras koķeti mirdz žilbinoši baltā muguras spura, citiem astes spura kā fantastiski izkrāsots taurenis klāta melnbaltiem rakstiem (ziemeļu vaļveidīgais delfīns), vēl citiem — komplicēti bultveida vai ovāli balti plankumi uz melna fona vai melni uz balta fona. Šķiet, ka mākslinieks speciāli centies izkrāsot delfīnus, lai tie nebūtu līdzīgi cits citam.
Bet šādu domino tērpos ģērbušos kavalieru un dāmu vidū ir arī delfīni ar pavisam citādu krāsojumu. Lūk, baltvalis — neviena tumša traipiņa, žilbinoši balts kā līgavas plīvurs. Cienīgi aizpeld garām vecie baltvaļi, mazliet iedzelteni, it kā tikko no milzu ziloņkaula izdrāzti. Blakus baltvalim mazais suzu, Amazones īnija — arī pilnīgi balta. Kā melni kaķēni draiskojas kustīgās bezspuru jūras cūkas. Neviena gaiša plankumiņa uz ķermeņa virsmas. Cienīgi aizpeld kašalots, viss pelēks, līdzīgs tankam, bet tālumā jau aizņirb pelēkais valis,— kur vēders, kur mugura — pa gabalu nekas nav saskatāms — visur vienmērīgi pelēcīgi plankumi.
Tādu vaļu un delfīnu karnevālu mēs reiz sarīkojām laboratorijā, izkārdami pie sienām un izlikdami uz galdiem visu zināmo vaļveidīgo attēlus, kurus bijām ņēmuši no mūsu pašu un citu zemju zinātnieku grāmatām.
Sākām domāt par to, kāpēc visus vaļus un delfīnus var iedalīt trīs lielās grupās: ar «pretēnas» krāsojumu, ar vienmērīgu krāsojumu un ar spilgtiem plankumiem. Salikām attēlus kaudzītēs un sākām gudrot, kas tad galu galā katrai dzīvnieku grupai ir vienojošs. Un, lūk; «pretēnas» krāsojums ir vaļiem, kas pārtiek no zivīm augšējos, gaišajos ūdens slāņos. Tas arī saprotams — gaismas daudz, bet pie zivju bara jāpiepeld pēc iespējas ne- manāmāk.
Vienmērīgs, vienlaidus krāsojums ir tiem vaļiem un delfīniem, kas līdzīgi kašalotam medī lielā dziļumā, kur gaisma nekad neiekļūst, vai ari tādiem kā pelēkajam valim, kas pārtiek no grunts organismiem un kuram nav jābēg; beidzot, šāds krāsojums var būt delfīniem, kas līdzīgi Amazones īnijai dzīvo tik duļķainā ūdenī, ka krāsojums nav saskatāms pat tuvumā.
Tiesa, tāds izskaidrojums nav piemērojams mūsu baltvalim, tāpat arī melnajai bezspuru cūkai. Bet šiem dzīvniekiem tāds krāsojums ir acīmredzot cita iemesla dēļ: baltvalis biedē, pārsteidz zivis, sašķeļ milzīgus zivju barus nelielās, atsevišķās haotiskās grupiņās un aprij tās. Ne velti Tālo Austrumu zvejnieki, lai zivju bari dotos lamatu virzienā, ūdenī izkar garas, baltas drānas strēmeles, kas atgādina baltvaļus. Tikko zivju bars ierauga tādu strēmeli, tā tūlīt metas pretējā virzienā, bet tieši tur to gaida lamatas!
Bet visnoslēpumainākā bija vaļu grupa ar raibu krāsojumu. Mēs tos kombinējām gan šā, gan tā, tomēr nevarējām atrast nekā kopīga. Un pēkšņi kaut kā aptvērām: tie visi taču ir bara dzīvnieki, varbūt viņiem šie spilgtie krāsu plankumi palīdz orientēties bara vidū? Pie tā arī palikām. Pagaidām. Mēs taču zinām, ka arī dažiem sauszemes dzīvniekiem ir tādas spilgtas signalizācijas zīmes kā, piemēram, balts «spogulītis» zem brieža astes. Mežā grūti saskatīt skrejošu briedi, viņa brūnganpelēkā krāsa saplūst ar koku stumbru krāsu. Bet, lūk, priekšā skrejošā mātīte paceļ savu īso, plato astīti, un mazulis droši metas viņai pakaļ — jau pa gabalu redzams māmiņas «spogulītis».
Bet kā ar maskēšanās aizsargkrāsu? Zivju bari taču arī var viegli pamanīt tādus spilgtas krāsas delfīnus un jau laikus manīties projām? Nekas tamlīdzīgs. Tikai uz papīra lapas labi saskatāms delfīnu spilgtais krāsojums, ūdenī ieraudzīt tādu delfīnu nemaz nav tik vienkārši: te vesels mudžeklis spilgtu melnu un baltu plankumu un svītru, bet ķermeņa kontūru nav. «Kontūru dzēšana» — lūk, viens no lieliskiem maskēšanās paņēmieniem. Atcerieties izlūku un lidmašīnu maskēšanās ietērpus vai lielu ēku maskējumu pilsētās kara laikā: uz lielas ēkas uzzīmē dažādus milzīgus kvadrātus un līnijas — no augšas šāda ēka vairs nav saskatāma.
Tomēr katrai sugai paliek kāda īpatnēja pazīme, labi saskatāma jau pa gabalu gan no aizmugures, gan no sāniem, gan no priekšpuses. Tā ir kā sugas pase — kāds aplītis pie acs, bultiņa pie krūšu spuras vai arī plankums uz astes. Sie nelielie plankumi nenotušē ķermeņa kontūras, tie noder kā pazīšanas zīme savējiem, tādiem pašiem delfīniem.
Tā vienkāršs jautājums «Kāpēc siļķei vēders ir balts?» palīdzēja izprast tādas vaļa bioloģijas īpatnības, par kurām mēs agrāk nekā nezinājām.