Vairākas nedēļas konkistadoru vienības lauzās cauri džungļiem Orinoko upes augštecē. Savā iztēlē viņi jau redzēja bagātas pilsētas, dārgas mantas, bet visapkārt bija tikai džungļi — klusi un krēslaini, pilni dīvainu skaņu. Sevišķi baigi tie bija naktīs. Vienība, kurā bija vairāki simti cilvēku, dila ar katru dienu: cilvēki gāja bojā no nezināmām slimībām, neatgriezās uz priekšu izsūtītās nelielās izlūku grupas. Briesmas draudēja no visām pusēņi. Bet drosmīgie karavīri, slavas un bagātības kārdināti, neatlaidīgi virzījās uz priekšu. Grūti bija ar ēdienu — ne jau vienmēr izdevās nomedīt nepazīstamus, kaut arī neiebiedētus dzīvniekus. Nolēma būvēt laivas un braukt ar tām lejup pa kādu no daudzajām upēm, kas bieži gadījās ceļā. Upe aizvedīs viņus līdz jūrai, bet pie jūras ir cilvēki. Džungļos palikt nevar.
Tikai daži desmiti no visiem nonāca pie jūras. Vēl mazāk — pavisam nedaudzi — atgriezās Eiropā, dzimtenē. Viņu stāsti par svešās, krēslainās zemes dabu satrauca visus tā laika dabas zinātniekus. Un kā nu ne—- konkistadori bija redzējuši 10 metru garas čūskas, putnus zirga lielumā, zivis, kas aprija dzīvus cilvēkus, un vistrakākais — delfīnus, kas dzīvoja mežā! Vairums šo stāstu tika uzskatīts vienkārši par izdomātiem. Tos galīgi aizmirsa uz veseliem . .. simt gadiem.
19. gadsimtā ne mazums dabas pētnieku apmeklēja Amazones baseinu — pasaulē vislielāko teritoriju, ko klāj tropiskais mūža mežs, un daudzi no viņiem starp citiem brīnumiem minēja arī to, ka Amazones upē un tās daudzajās pietekās vairāku tūkstošu kilometru attālumā no jūras dzīvo īsti delfīni. Sai lielu bioloģisku atklājumu laikmetā tādas ziņas sevišķi nesaistīja zinātnieku uzmanību, un par delfīniem vēlreiz aizmirsa, šoreiz jau līdz mūsdienām.
Bet, kad biologi nopietni sāka pētīt dažādas vaļu un delfīnu sugas, tad atklājās interesanti fakti. Izrādījās, ka trijās pasaules lielākajās upēs — Amazonē, Gangā un Jancziczjanā dzīvo delfīni, kas nekad savā mūžā ne- izpeld jūrā: upe ir viņu dzimtene, te viņi dzimuši, te viņi iegūst sev barību. So triju upju delfīnus apvienoja upju delfīnu dzimtā. Bet 1918. gads deva vēl vienu atklājumu zooloģijā: delfīnus atrada Duntina ezerā, apmēram 800 kilometru no Jancziczjanas grīvas. Ezers nav savienots ar upi, tātad delfīni dzīvo šeit jau vairākus tūkstošus gadu. Diemžēl, mēs līdz pat šim laikam nekā nezinām par šiem apbrīnojamiem delfīniem un diez vai kaut ko uzzināsim par tiem tuvākajā laikā.
Apmēram pirms desmit gadiem kāds zinātnieks mēģināja tuvāk iepazīties ar Duntina ezera iemītniekiem. Apbruņojies ar vismodernākajiem zemūdens sporta piederumiem — pleznām, masku, hidrotērpu un, protams, arī ar fotoaparātu ūdensnecaurlaidīgā kamerā, laimīgais kādu laiku dzīvoja ezera krastā, pētīdams delfīnu parašas un izmēģinādams iespējas piepeldēt tiem tuvāk klāt un labāk nofotografēt tos diezgan duļķainajā ūdenī. Visi vietējie iedzīvotāji uzskata šos delfīnus gandrīz par svētiem un nekad nemedī tos. Gluži otrādi, stāsta, ka tos pat piebaro, tādēļ delfīni nebaidās no cilvēkiem un labi viņus pazīst.
Kādu dienu zinātnieks, par kuru mēs tikko stāstījām, sagatavojās nofotografēt delfīnu, kas visu laiku grozījās viņam blakus, kad pēkšņi otrs delfīns novilka zinātniekam no kājas gumijas pleznu. Apjukušais un manevrēšanas iespejas zaudējušais fotogrāfs bija spiests atkāpties, tā ari neieguvis neviena uzņēmuma!
Un, lūk, vēl viens fakts, taisnību sakot, nevis fakts, bet vesels zooģeogrāfisks atklājums, kas tieši sasaucas ar konkistadoru stāstiem.
Palūkojieties Dienvidamerikas kartē! Amazones milzīgais zaļais plankums rietumos atrodas cieši klāt An- diem, bet ziemeļos to ierobežo ne visai augstie Gvajānas plakankalni. Starp šo plato un Andu kalnu atzarojumiem ir apmēram 500 kilometru plata, zaļa josla. Paņemiet lupu un ciešāk ielūkojieties šai zemes nostūrī. Šeit, Orinoko un Amazones lielākās pietekas Rionegro augštecē, norisinājās notikumi, par kuriem tagad pastāstīsim.
Tas notika pavisam nesen, pirms kādiem pieciem gadiem. Amerikāņu zoologu grupa pētīja tropu meža dzīvi. Viņu nometne atradās sausā saliņā nepārredzamu mitru džungļu vidū. Sākās lietus periods. Upes izkāpa no krastiem, netikdamas galā ar straumēm, kas nāca no debesīm. Tur, kur agrāk džungļos bija nelieli purvi, tagad bija izveidojušies veseli ezeri. Kur vēl pirms divām ~ nedēļām gāja mednieks, tagad varēja tikt uz priekšu tikai ar laivu.
Reiz, kad zoologi bija devušies kādā tālā ekspedīcijā, dziļi džungļos viņi sastapa veselu baru … delfīnu. Biezajā mežā tie tīri omulīgi šaudījās ūdenī starp koku stumbriem apmēram 1,5 metru dziļumā. Likās, it kā visu mūžu niršana starp kokiem ir bijusi viņu vienīgā nodarbošanās. Zoologus pārsteidza ari tas, ka delfīni devās pilnīgi pretējā virzienā no Rionegro. Pēc tam vēl daudzas reizes zinātnieki novēroja šādus nelielus delfīnu barus un secināja, ka delfīni spēj virzīties applūdinātajos džungļos simtiem kilometru, nokļūstot no Amazones pietekām trešās lielākās Dienvidamerikas upes — Orinoko baseinā.
Tādējādi apstiprinājumu guva konkistadoru nostāsti par džungļos dzīvojošiem delfīniem un tika pierādīts, ka upju delfīnu areāls (izplatības apgabals) Dienvidamerikā ir gandrīz par 2000 kilometriem plašāks, nekā uzskatīja līdz šim, bet Venecuēlas un Kolumbijas dzīvnieku sarakstus papildināja jauna zīdītāju suga — Amazones īnija jeb suzu.