Palūkojieties kartē: Vidusjūra un Melnā jūra, Flori- das piekraste un Jaunzēlande, Mikronēzija. Taču, lai ziņas nākušas no kurienes nākdamas, tās visas ir apbrīnojami līdzīgas. Sakrīt pat detaļas. Un visur delfīni palīdz cilvēkiem, parasti bērniem, noturēties virs ūdens, nogādā tos krastā, kļūst par viņu draugiem …
Vai tās ir pasakas un teikas, kas varētu interesēt vienīgi etnogrāfus?
Līdz 1956. gadam tā arī domāja… Bet, pirms stāstam par to, kas notika 1956. gadā, domās pārcelsimies atkal uz 1888. gada Jaunzēlandi, uz Kuka šaurumu starp Ziemeļu un Dienvidu salām.
Reizi nedēļā starp Velingtonu un Nelsonu kursēja neliels pasta kuģis. Izbraucis cauri Kuka šaurumam, kas šķir Ziemeļu un Dienvidu salas, kuģītis piestāja pie Dirvila salas. Tas bija visīsākais ceļš no Kuka šauruma uz Tasmana jūras līci, kuri piekrastē atrodas Nelsona — osta Dienvidu salas ziemeļdaļā.
— Skatieties, skatieties! Balta zivs! — atskanēja sardzes matroža sauciens. Kuģa nelielā komanda saskrēja uz klāja. Patiesi, kuģim tuvojās kāds dīvains gaišpelēks apmēram 3,5—4 metrus garš radījums. Viegli panācis kuģi, dzīvnieks peldēja tam blakus, gan aizsteidzoties nedaudz priekšā, gan mazliet atpaliekot. Bet, līdzko kuģis pabrauca garām Dirvila salai, nepazīstamais radījums nozuda jūrā,
Ar lielu interesi jūrnieki gaidīja atpakaļbraucienu. Un ne jau velti. Tiklīdz kuģis tuvojās Dirvila salai, pie borta atkal parādījās jūrnieku dīvainais paziņa. Tagad viņiem izdevās apskatīt to daudz labāk: apaļa galva, pilnīgi gluds ķermenis ar lielām krūšu spurām un vienu augstu muguras spuru. Taču tā bija nevis zivs, bet delfīns.
Tas rotaļājās, te piepeldēdams kuģim cieši klāt, te attālinādamies no tā. Palicis iepakaļ, viņš atkal viegli panāca kuģi, laiku pa laikam izšaudamies no ūdens un ar lielu troksni ienirdams atpakaļ. Uz klāja sanākušie jūrnieki ilgi ar labpatiku vēroja viņa drošos lēcienus un veiklos manevrus.
Izbraucis cauri nelielajam Pelorusa jūras šaurumam, kuģis nonāca Kuka šaurumā. Tad delfīns atkal nozuda.
Pēc nedēļas, tiklīdz pie apvāršņa parādījās Dirvila sala un piekrastes bangu josla, kas iezīmēja ieeju Pelorusa šaurumā, visi no sardzes brīvie jūrnieki izbira uz klāja — vai būs viņu paziņa?
«Pelorusa Džeks! Pelorusa Džeks!» līksmi sauca mastā uzrāpies kuģapuika. Drīz arī pārējie jūrnieki ieraudzīja pazīstamo gaišo siluetu un izdzirda ne visai skaļo elšanu.
Tā delfīnam palika iesauka «Pelorusa Džeks», «Džeks no Pelorusa jūras šauruma». No tā laika, tikko pasta kuģītis iebrauca Dirvila salas ūdeņos, pie borta tūlīt parādījās Pelorusa Džeks. Viņš pavadīja kuģi līdz izejai uz Tasmana jūras līci.
Gadi ritēja, kuģis sāka parvadāt pastu starp Veling- tonu un Nelsonu divas reizes nedēļā, atklāja arī regulāru pasažieru satiksmi. Un katru kuģi, kas parādījās Dirvila salas tuvumā, pavadīja Džeks.
Kad bija pagājuši divpadsmit gadi kopš Džeka pirmās parādīšanās, jau vairāk nekā pieci tvaikoņi uzturēja regulāru satiksmi Nelsonas pilsētas un Dirvila salas rajonā. Visu šo kuģu komandas labi pazina un mīlēja Džeku.
Nostāsti par dīvaino delfīnu izplatījās visā pasaulē. Anglijas, Vācijas, Amerikas muzeji piedāvāja milzīgas naudas summas par šā dzīvnieka skeletu un ādu. Džeka draugi un cienītāji sāka nopietni domāt par to, kā pasargāt delfīnu no draudošajām briesmām.
Pa to laiku Džeka slava augtin auga. Jaunzēlandes vietējos laikrakstos īpašā slejā delfīna apciemojumi tika aprakstīti tik svinīgi, it kā runa būtu par kādu titulētu personu. Tūristu bari no Velingtonas, Sidnejas, Melburnas, pat no tālās Amerikas un Anglijas devās uz nelielo vientuļo salu Kuka šaurumā, lai paši savām acīm pārliecinātos, ka visi nostāsti par Džeku nav izdoma. Nebija neviena skeptiķa, kas pēc tikšanās ar Džeku paliktu vienaldzīgs. Tie, kuriem bija laimējies redzēt Džeku tuvumā, pārsteigti stāstīja par delfīna labsirdīgo, plato acu cilvēcisko izteiksmi.
Sevišķi efektīga bija Džeka parādīšanās naktīs. Kuka šauruma ūdeņi vasarās bieži fluorescē: vieglajās viļņu šūpās luminiscējošo organismu miriādes uzliesmo gaišzilā krāsā. Odenī iegremdēta roka atgādina gaišzilu lāpu, bet aiz kuģiem vasaras naktīs stiepjas ilgi nedziestoša gaismas svītra. Šādās naktīs Džeka parādīšanās pie kuģa sāniem bija sevišķi neparasta. Kā mirdzoša raķete viņš izšāvās pie pašas kuģa malas, uzšķiezdams gaisā veselu spietu šļakatu, kas šķita izkausēta metāla lāses. Tad tas atkal nozuda jūras dzīlēs. Sevišķu apbrīnu izraisīja viņa lēcieni luminiscējošā ūdenī. Un Džeks, it kā zinādams to, atkal un atkal lēca laukā no ūdens, galīgi savaldzinot pārsteigtos skatītājus. Viņu vidū reiz bija arī slavenais amerikāņu rakstnieks Marks Tvens.
Ja jūras šaurumā vienlaikus parādījās divi kuģi, kas tajā laikā gadījās samērā reti, tad Džeks vispirms devās pie tuvākā; bet, ja otrs kuģis bija ātrāks, viņš katrā ziņā pārgāja pie tā. Delfīns it kā centās palepoties ar savu ātrumu un spēku.
Zvejnieki, kas savās nelielajās laivās zvejoja Tas- mana jūras līcī, dažreiz redzēja Džeku, kas bieži vien piepeldēja pavisam klāt pie viņu laivām. Tā reiz izdevās izmērīt Džeku — delfīns bija tikpat garš ciķ laiva — 3 metrus 60 centimetrus garš.
Vienīgi kuģim «Pingvīns» Džeks netuvojās. Sis kuģis bija kļuvis par izņēmumu pēc kāda traģiska gadījuma. Tajā dienā delfīns, kā parasti, draudzīgi sagaidīja «Pingvīnu», kas bija iebraucis «viņa ūdeņos». Delfīns piepeldēja tuvu kuģa sāniem. Uz klāja neviens nebija pamanījis, ka kāds pasažieris jau satvēris šauteni. Avīzēs nekas netika minēts par to, ko kuģa komanda izdarīja ar šo cilvēku, bet apskaužams gan viņš nav …
Pēc šī slepkavības mēģinājuma plaši sabiedrības slāņi pieprasīja, lai valdība veiktu pasākumus, kas pasargātu viņu nacionālo retumu no barbariem. Sakarā ar to 1904. gada 26. septembrī pirmo reizi pasaulē par delfīniem tika publicēts valdības rīkojums, ko bija parakstījis Jaunzēlandes gubernators. Tajā bija teikts, ka «piecu gadu laikā no šī rīkojuma publicēšanas laikrakstos katrs, kurš Kuka šauruma ūdeņos, līčos un tuvumā esošajos esluāros uzdrošināsies padelt roku pret zivi vai dzīvnieku, kas pazīstams ar vārdu Pelēkais delfīns, tiks pasludināts ārpus likuma» un ka «ikvienu, kas šo rīkojumu pārkāps, sodīs ar naudas sodu piecu līdz simt mārciņu sterliņu apmērā».
Sis gubernatora rīkojums turpmāk tika pagarināts vēl divas reizes. Bet 1911. gadā Pelorusa Džeks pēc divdesmit divu gadu ilgas draudzības ar kuģiem un jūrniekiem gāja bojā Dirvila salas tuvumā.