Nevaldāma un strauja uz Bengālijas jūras līci plūst lielākā Āzijas upe — Ganga. Ietekot jūrā, tā sazarojas attekās, un, vērojot no krasta šo ūdens klaju, grūti ticēt, ka tavā priekšā ir upe. Otrs krasts gandrīz nav saskatāms. Katras attekas platums apmēram 5 kilometri, un tādu atteku, neskaitot pašu upes gultni, ir vairāk nekā desmit. Bet pati upe nav šaurāka par 10 kilometriem!
Milzīga ūdens valstība ar saviem likumiem, dabu, parašām. Un viens no šīs valstības valdniekiem — delfīni. Deltā, kas garumā un platumā stiepjas simtiem kilometru tālu, mīt vairāku sugu delfīni. So sugu vairums nepieder īsto upju delfīnu dzimtai, tās ir tā dēvētās es- tuārās formas. Bet visu vairāk nekā 1000 kilometru plato Gangas un Bramaputras lejteci apdzīvo īstie upju delfīni — Gangas platanista. Vai atceraties stāstu par delfīniem, tieši par platanistu, kurai vibrisas atvieto acis?
1963.—1964. gadā viens no šīs grāmatas autoriem kā padomju zoologu ekspedīcijas dalībnieks apmeklēja Gangas deltu. Kādā ekskursijā viņam palaimējās redzēt upju delfīnu baru. Apmēram 100 metru no krasta, tieši pie nelielā kutera borta kafijas krāsas ūdenī pēkšņi uzvirmoja koncentriski loki, kas ātri zuda spēcīgajā straumē, tajos paņirbēja nelielu, veiklu delfīnu tumšpelēkās muguras. Pēc brīža, manīgi aizsteidzies kuterim priekšā, delfīnu bars iznira labu gabalu tālāk, un, lūk, jau atkal saulē pamirdzēja to spīdīgās muguras…
Pēc dažām nedēļām maršruts atkal aizveda ekspedīciju pie Gangas, netālu no Hardvaras pilsētas Hima- laju priekškalnēs, Gangas iztekas tuvumā. Ūdens dzidrs, pat 20 metru dziļumā redzamas lielas, par 0,5 metriem garākas zivis, kas mierīgi tuvojas, lai saņemtu barību no mūku un svētceļnieku rokām. Viss dzīvais ir svēts. Svēta ir arī pati upe, kas baro simtiem miljonu ielejas iedzīvotāju. Varbūt tieši tāpēc mēs līdz šim tik maz zinām par tās dzīvnieku valsti.
Līdz šim visās zooloģijas rokasgrāmatās un speciālajā literatūrā nekad nebija minēts, ka pasaules visaugstāko kalnu valstī — Nepālā — būtu sastopami delfīni.
Bet tagad ir nopietns pamats beidzot precizēt delfīnu dislokāciju. Mūsu inženieri, kas palīdz Nepālai projektēt un celt aizsprostu vienā no Gangas pietekām, ne vienreiz vien ir redzējuši delfīnus Nepālas upēs, vairākus tūkstošus metru virs jūras līmeņa. Seit, tāpat kā Gangas lejtecē, platanista mierīgi sadzīvo ar citiem Indijas upju valdniekiem — krokodiliem. Cik daudz vērti pēc visa tā ir skeptiķu apgalvojumi, ka zooģeogrāfisko atklājumu laiks jau sen beidzies?
Bet nu atgriezīsimies no tropu zemēm Padomju Savienībā. Ne mazums interesanta un līdz šim nezināma var pastāstīt par mūsu jūru iemītniekiem — vaļiem un delfīniem. Vai jūs zināt, ka Ņevā un pat Ladogas ezerā dažreiz var sastapt delfīnus? Reizēm delfīni iepeld tādās upēs kā Riona, Bziba, Kodora, kas ietek Alelnajā jūrā. Bet Ziemeļu un Tālo Austrumu delfīns — baltvalis vasarā bieži apciemo Ziemeļu Dvinu, Pečoru, Obu, Jeņiseju, Ļenu, Anadiru un Amūru. Turklāt baltvalis augšup pa upi dažkārt dodas ļoti tālu. Pečorā, piemēram, 900 kilometru no upes grīvas, Obā — 1500 kilometru, bet Jukonā (Ziemeļamerikā) baltvalis sastapts pat 2000 kilometru attālumā no jūras!
Tātad vaļveidīgie mīt Pasaules okeānā — no Ziemeļpola līdz Dienvidpolam, visus ekvatoriālos ūdeņus ieskaitot. Viņu vidū ir sugas, kas dzīvo tikai noteiktās vietās. Tā, Grenlandes valis, narvals, baltvalis dzīvo tikai arktiskajos ūdeņos. Mūsu Melnās jūras delfīns — afalīna acīmredzot mīl siltumu un apdzīvo ekvatoriālos un mērenās joslas ūdeņus. Ja mēs gribētu šā delfīna izplatības zonu atzīmēt uz globusa, tad tā apjoztu zemeslodi abpus ekvatoram, aizvirzoties no tā ziemeļu un dienvidu virzienā par 45°, un tikai līdz ar silto Golfa straumi sasniegtu 65° ziemeļu platuma. Dažas sugas sastopamas vienīgi Klusajā okeānā, piemēram, pelēkie vaļi, vaļveidīgais delfīns. Vaļveidīgo vidū ir arī kosmopolīti — dzīvnieki, kas izplatīti visur.
Samērā nesen, 1950. gada septembrī, daži pie Jeņise- jas dzīvojošie cilvēki varēja vērot… finvalu, kas devās augšup pa straumi. Nopeldējis daudzus simtus kilometru, tas aizgāja bojā, uzdurdamies uz milzīga nogrimuša koka zara. Dzīvnieka garums bija gandrīz 15 metru. Pēc profesora A. Tomiļina domām, tas bija vaļu mazulis, kas tikai nesen beidzis baroties ar pienu. Kas viņu ievilināja lielās S.ibīrijas upes ūdeņos? Kas viņam lika no Barenca jūras cauri peldošiem ledusgabal'iem klātajai Karas jūrai doties uz Jeņiseju? Uz šiem jautājumiem pagaidām nav iespējams atbildēt.
No milzīgajiem bezzobu vājiem klaidoņa gars piemīt arī mazajam rievainajam valim. 1880. gadā viens tāds klaidonis no Atlantijas okeāna cauri Dardaneļicm un Bosforam laimīgi nokļuva pat Melnajā jūrā. Vēl šodien tā ģindenis redzams Tbilisi muzejā.