Ar katru gadu zinātnieki uzzina arvien vairāk apbrīnojama par vaļu parašām, par viņu pielāgošanos savdabīgajam dzīves veidam ūdenī.
Antarktikā bezzobu vaļi bieži iepeld nelielos lāsme- ņos, kas izveidojas starp ledus gabaliem, un uzturas tur kādu mēnesi, dažreiz pat ilgāk. Reizēm nelielā 1ās- menī sablīvējas loti daudz vaļu. Lai ieelpotu gaisu, tie iznirst pavisam tuvu ledusgabala malai. Sai brīdī, atrodoties uz ledusgabala, va)a muguru var paplikšķināt ar roku. Anglijā pat nodibināts klubs ar nosaukumu «Paplikšķini vali». Tajā uzņem personas, kam izdevies to izdarīt. Ievērojami angļu zinātnieki lepojas, ja var saukties par šā kluba biedriem.
Sājos lāsmeņos no kūstošā ledus sakrājas saldūdens. Barības vaļiem šeit nav. Kas viņus tomēr vilina uz šejieni? Uzskata, ka tas esot vāju kūrorts vai, pareizāk sakot, vaļu pirtis. Dzīvojot okeānos un jūrās, vaļi apaug. Ne jau ar mežu, kā Jeršova pasakā. Un tomēr vaļu apaugšana nebūt nav pasaciņa!
Jūrā apaug kuģu dibeni, apaug visu ostas celtņu un ierīču zemūdens daļas. Kuģus laiku pa laikam nākas pat notīrīt, jo apaugšana padara tos smagākus un samazina ātrumu. Vaļi apaug ar jūras vēžveidīgajiem: bala- nusiem, vaļu utīm utt. Tie piesūcas vaļa ķermenim un ceļo kopā ar to. Ja valis ir ļoti apaudzis, rodas nieze un ādas iekaisums. Vaļu utis, balanusi u. c. nepanes saldūdeni un tajā pēc kāda laika iet bojā. Tieši tas vilina vājus lāsmeņos, kur kūstošais ledus ir pārvērtis jūras ūdeni par saldūdeni. Bet Čukču pussalā pelēkie vaļi pat iepeld upju līčos. Tur viņi atbrīvojas no saviem nziiui cīgajiem pavadoņiem. Vai tā nav īsta pirts? liku ne karsta, bet ledaina. Kas par to, galvenais taču rezultāts.