Pienāca 1956. gads. Vēl bija dzīvi daudzi, kas kādreiz bija priecājušies par Pelorusa Džeka lēcieniem naksnīgajā Kuka šaurumā. Un atkal Jaunzēlandes laikrakstus pārplūdināja ziņojumi, kuru varonis bija delfīns. Netālu no mazā Opononi ciema Jaunzēlandes Ziemeļu salas rietumu piekrastē pie vietējo zvejnieku laivām bieži vien piepeldēja jauns afalīnu sugas delfīns. Kā zināms, šīs sugas delfīni dzīvo arī Melnajā jūrā un biežāk par citiem sastopami piekrastē. Un arī biežāk par citiem delfīniem nokļūst okeanārijos.
Jaunais delfīns, ziņkārības dzīts, peldēja ap zvejnieku
laivām, it sevišķi, kad iedarbināja to piekarināmos motorus. Delfīns ātri sadraudzējās ar zvejniekiem, atjāva pakasīt sevi ar airi un slotu un beidzot ļāva pieskarties ar roku.
Jaunzēlandes laikraksti bija pilni ar ziņām par jauno brīnumu — Opononi ciema pieradināto delfīnu, kas pats atpeld no jūras uz pludmali, spēlējas ar cilvēkiem, vizina uz muguras bērnus.' Kādreizējais tukšais ciems, attālās Oklendas iedzīvotāju svētdienas atpūtas vieta, kļuva par izdaudzinātu tūrisma centru. Opononi ciemu dažudien apmeklēja līdz divi tūkstoši cilvēku!
Kļuva zināmi Opo paradumi (par Opo delfīnu iesauca, kad uzzināja, ka tā ir jauna mātīte): tikko tā kaut kur līcī izdzirda piekarināmā motora tarkšķus, tā tūlīt pārtrauca rotaļas ar peldētājiem un traucās pie laivas. Opo sevišķi sadraudzējās ar šejienes fermeri maoru Pivaju Toju, kas savā laivā bieži devās jūrā. Viņš un viņa draugs bija pirmie cilvēki, kuriem Opo ļāva pieskarties sev ar rokām. Pivaja Toja motora tarkšķus tā labi atšķīra starp daudziem citiem.
Uzreiz Opo neizdevās pieradināt, taču jau no paša sākuma tā atļāva cilvēkiem rotaļāties ar sevi. No pirmās tikšanās ar cilvēkiem līdz Opononi pludmales regulārai apmeklēšanai pagāja daži mēneši. Opo sāka pierast pie jauniem draugiem. Drīz tā atrada sev draudzeni — trīspadsmit gadus veco Džilu Beikeri, kāda Opononi iedzīvotāja meitu. Viņu māja atradās pašā jūras krastā. Opo vispār deva priekšroku bērnu sabiedrībai un mīļuprāt spēlējās tieši ar bērniem, ļaujot tiem visādi ar sevi izrīkoties, ko viņa nekad neatļāva pieaugušajiem.
Vēlāk Džila vēstulē, kas ir publicēta A. Alpersa krājumā, pastāstīja par to, kā delfīns sadraudzējies ar viņu. Sākumā, kā raksta Džila, Opo ne visai patika roku pieskārieni, bet, sapratusi,'ka Džila nedara viņai nekā ļauna, Opo atļāva tai apkampt sevi, sēdināt sev uz muguras mazus bērnus. Draudzība ar Džilu iedrošināja Opo, tā sāka arvien vairāk uzticēties pārējiem cilvēkiem. Bez bailēm tā izpeldēja seklumā, šaudīdamās cilvēku tuvumā.
Reizēm Opo uz dažām stundām pazuda, acīmredzot tā devās meklēt barību. Interesanti, ka viņa nekad neņēma zivis, ko viņai piedāvāja vietējie zvejnieki. Opo zivis ķēra tepat netālu selgā, trīs četrus kilometrus no pludmales. Tur viņu šad tad bija redzējuši zvejnieki.
Opo slava auga. Auga arī viesnīcu, kafejnīcu, kempingu īpašnieku ienākumi. Šīs iestādes kā sēnes pēc lietus bija savairojušās Opononi apkārtnē. Katru dienu Opo ieradās pludmalē, labprāt rotajājās ar peldētājiem. Sevišķi tai patika-spēlēt bumbu. Balansēdama uz degungala lielu krāsainu bumbu, Opo pēkšņi pasvieda to gaisā un, pirms vel bumba skāra ūdeni, ar spēcīgu astes vēzienu pameta to atkal augšup. Dažreiz viņa centās nogremdēt bumbu ūdenī, jocīgi ar krūti uzguldamās tai virsū. Reiz starpbrīdī skolēni, sadevušies rokās, izveidoja apli, kura vidū tūdaļ parādījās Opo. Peldot aplī, tā atsita un uzķēra no bērniem bumbu.
Opo patika spēlēties ar tukšām pudelēm, ar kurām tā prata veikli balansēt, noturēdama uz degungala, pamezdama uz augšu un atkal uzķerdama. To Opo darīja gan ar pudelēm, ko viņai deva skatītāji, gan arī ar tām, ko pati sameklēja līča dibenā.
Dažreiz Opo kļuva ārkārtīgi draiskulīga — tā ņēmās kūleņot un lēkāt, izšaudamās augstu gaisā un ar plunkšķi atkrizdama atpakaļ ūdenī. Bet šādas rotaļas notika tikai tur, kur tuvumā nebija ne mazu bērnu, ne peldētāju. Liekas, viņa itin labi saprata, ka nejauši var aizskart cilvēku.
Gadījās arī nepatīkami brīži. Reiz Opo neuzmanības dēļ pienāca pārāk tuvu motorlaivas pakaļgalam ar iedarbinātu dzenskrūvi. Tā aizķēra delfīnu, un ūdeni sārtoja asinis. Pēc tam Opo nerādījās gandrīz veselu diennakti, bet tad atkal ieradās un uzjautrinājās peldētāju vidu. Viņas galvā bija redzamas divas nelielas brūces.
Opononi iedzīvotāji organizēja delfīna aizsardzības komiteju. Iebraucot ciemā, ceļa-malā varēja redzēt lielu plakātu: «Esiet sveicināti Opononi ciemā, bet nemēģiniet šaut uz mūsu delfīnu». Valstī sākās kustība par to, lai izdotu speciālu likumu, kas aizsargātu Opo, tāpat kā tas bija pirms četrdesmit gadiem ar Pelorusa Džeku. Tāds likums tika pieņemts un stājās spēkā 1956. gada 8. marta pusnaktī. Bet otrā dienā Opo atrada beigtu nelielā piekrastes klinšu spraugā.
Līdz pat šai dienai Opo nāves cēlonis nav noskaidrots.
Likuma pieņemšanai par Opo aizsardzību ir kāds dīvains sakars ar tās bojā eju. Tā A. Alperss domā, ka Opo nogalinājuši malu zvejnieki, kas piekrastes klintīs zvejo zivis ar spridzināšanu. Iespējams, ka sākumā sprādziens Opo tikai stipri apdullinājis un tā zaudējusi samaņu. Spēcīgais paisums un bēgums nobeidzis to galīgi.
Tā beidzas šī īsa, bet spilgta daudzu cilvēku un delfīna draudzība. Opo no Opononi liek mums noticēt Plinija 'stāstu un maoru teiksmu patiesīgumam. Sakarā ar šiem notikumiem zinātniekiem tika uzdoti daudzi jautājumi, uz kuriem mēs pacentīsimies atbildēt nākošajās mūsu grāmatas nodaļās.
strupdeguņi
Ne jau gadījums vien saveda kopā cilvēku un delfīnu. Kopējs bija arī kas cits: kā delfīni, tā cilvēki ķer zivis. Bet ne vienmēr cilvēkiem izdodas sazvejot zivis pietiekamā daudzumā. Ja pat mūsdienās, izmantojot lielisku tehniku un visasprātīgākos zvejas paņēmienus, zvejnieks bieži paliek tukšā, tad laikam mūsu tālajiem senčiem zivis bija sevišķi vēlams un vērtīgs loms.
Sen … pirms divtūkstoš gadiem … Dienvidfrancijas piekraste Ronas upes grīvas tuvumā. Lieli zivju bari ar paisumu tuvojas krastiem, nonāk upes grīvā, bet ar bēgumu tiek aizrauti atpakaļ jūrā. Izlikt tīklus šķērsām zivju ceļam nav iespējams: spēcīgā straume un milzīgais ūdens spiediens pārrauj visus aizsprostus.
Bet paskatieties, ko dara šie cilvēki, kas skraida gar krastu, rībina klabekļus un cik jaudas kliedz: «Strupde- guņi! Strupdeguņi!» — tālu aizskan saucieni. Vai tiešām atjautīgie gaili — franču senči — aicina pie sevis viesos delfīnus? Jus gandriz esat uzminējuši. Tiesa, ne jau viesos, bet uz kopīgu zveju. Palūkojieties vien — tur tālumā jau saskatāmi delfīni; tagad "tie izvietojas plašā lokā un, it kā sastingdami uz vietas, cenšas pārvarēt spēcīgo bēguma straumi. Te viens, te otrs, te vairāki delfīni reizē ienirst ūdenī, lec ārā no tā, trokšņojot un šķiežot šļakatas šaudās uz visām pusēm. Bet zvejnieki steidzas pie laivām, brauc pie delfīniem un met tīklus. Ūdenī redzams vesels lēvenis zivju. Tās šaudās starp krastu un delfīniem un, nespēdamas izkļūt atklātā jūrā, nonāk zvejnieku tiklos.
Zveja beigusies. Jautrie, labi paēdušie delfīni mierīgi rotaļājas seklumā pie zvejnieku laivām. Tie piepeld pavisam klāt laivām, it kā gribēdami ieskatīties tajās un novērtēt lomu. Apmierināti arī. zvejnieki: bez delfīnu palīdzības tiem nekad neizdotos sazvejot tik daudz zivju! «Strupdeguņi» ir lieliski palīgi.
Bet Grieķijas piekrastē tajā pašā laikā ar delfīnu palīdzību zivis zvejoja pavisam citādi. Tumšajās vasaras naktīs zvejnieki sakūra krastā lielus ugunskurus, un zivis, gaismas vilinātas, nāca uz krastu. Tad no slēptuvēm parādījās delfini: kopīgi dzenot zivis uz krastu, viņi neļava tām izvairīties no zvejnieku aizsprostiem un žebērkļiem. Sāda zveja bija sevišķi izplatīta piekrastē Atēnu tuvumā. Sādu kopīgu zveju jūras piekrastē sīki aprakstījis grieķu vēsturnieks Apians, bet gailu zvejnieku un delfīnu draudzību — Plīnijs.
Arī tagad delfīni labprāt nāk talkā zvejniekiem, taču visapbrīnojamākais ir tas, ka viņi it kā saprot, cik svarīgi cilvēkiem saķert pēc iespējas vairāk zivju.
Kāpēc cilvēki, kas kopš paaudžu paaudzēm dzīvo Baltās jūras piekrastē, un Tālo Austrumu zvejnieki mīlīgi sauc baltvali par savu draudziņu? Protams, par palīdzību zvejā. Mūsu ziemeļu un Tālo Austrumu zvejnieki labi zina, ka zivju bari jūt paniskas bailes no neveiklajiem, milzīgajiem baltvaļiem. Vecie zvejnieki zina, kad un kurā vietā krastam tuvojas baltvaļi. Tāpēc, izliekot tīklus, vienmēr cenšas to ievērot.
Skaidrs ir tas, ka delfīni ar kaut ko stipri atšķiras no visiem pārējiem zīdītājiem, ja jau viņi tik ļoti tiecas pēc cilvēka!
.