Bet, lūk, pirms 15 gadiem pazīstamais amerikāņu ģeologs Bruks Hizens (mēs izmantojam gadījumu pateikties par laipnību — viņš bija nodevis mūsu rīcibā dažādus oriģinālmateriālus par šo jautājumu) pirmoreiz mēģināja salīdzināt visus kabeļu pārtrūkša- nas un bojājumu gadījumus, kad vainīgi bija vaļi. Sai nolūkā viņš izskatīja amerikāņu telegrāfa kompāniju arhīvus, kuros vairāku desmitu gadu laikā tika atzīmēti šādi gadījumi un kur par katru no tiem bija saglabājušies sīki protokoli un atskaites. Hizens izskatīja materiālus tikai par '/e no visiem pasaulē ekspluatējamiem zemūdens kabeļiem. Tagad okeāna dibenā ir kabeļi apmēram 1 miljona kilometru garumā. Tie savieno Ziemeļameriku ar Eiropu, Angliju ar Franciju, Franciju ar
Spāniju, Āfriku un Itāliju; Dienvid- un Ziemeļameriku savieno ļoti daudzi zemūdens kabeļi; vairākus desmitus gadu darbojas kabeļi, kas guldīti okeāna dibenā pie Indijas krastiem, Persijas jūras līča ūdeņos; tūkstošiem kilometru gari kabeļi iegremdēti Austrālijas un Āfrikas ūdeņos. Tātad Hizena rīcībā bija dati, kas aptvēra apmēram 150000—170000 kilometru zemūdens komunikāciju.
Un šajos 150 000 kilometru 16 reižu atrada bojājumus, ko bija nodarījuši kašaloti. Parasti kašaloti sabojā kabeli tajās vietās, kur tas okeāna dibenā veido cilpas, tā tas parasti ir vecu labojumu vietās. Visbiežāk vaļi aizķeras kabelī ar apakšžokli, ar krūšu un astes spurām. Līdz šim sapinušies kašaloti atrasti tādās vietās, kur tie parasti barojas. Pēc Hizena uzskatiem, vienīgā iespēja ir tāda, ka dzīvs kašalots pats sapinas kabeļa vijumos, nevis viļņi un zemūdens straumes tajos iepin viņa liķi, kā to kādu laiku domāja biologi.