Acīmredzot kašalots kaut kādu iemeslu dēļ uzturas okeāna dibenā. Pamanījis kabeli, viņš metas tam virsū un cenšas pārraut, plēš to arvien niknāk un niknāk, līdz beidzot sapinas tajā. Nespēdams uzpeldēt virspusē un ieelpot svaigu gaisu, kašalots iet bojā. Ar ko viņš ir paradis cīnīties tādā dziļumā, ja, daudz nedomādams, uzbrūk resnam metāla kabelim? Pret ko vērsts 50—60 tonnu liels spēks, kas vajadzīgs kabeļa pārraušanai?
I. Akimuškina interesantajā grāmatā «Jūras primāti» minēti gadījumi, kad kašalotu kuņģos atrasti kal- maru taustekļu «gabaliņi cilvēka lielumā», resni «kā sālīta speķa mucas». Kāds 8 metrus garš taustekļa gabals bijis tik liels kā «kuģa masts», kāds cits 14 metrus garš taustekļa gabals bijis 75 centimetrus diametrā. «Ja stāstītāji pārspīlējuši savu reto atradumu izmērus tikai divas reizes,» secina minētās grāmatas autors, «tad kalmari, kuriem piederējuši nozaudētie taustekļi, bijuši 100 metru gari.»
Vislielākais kalmars, kādu līdz šim zoologi atraduši, ir bijis «tikai» 18 metrus garš. Spriežot pēc zīmēm.
kādas uz kašalotu ķermeņiem atstājuši kalmaru piesūcekņi, kalmaru garums sasniedz apmēram 45 metrus. Tie ir cienījami pretinieki pat vislielākajiem kašalotiem. Kašalots, kam ir bagāta pieredze «dzīvo kabeļu» iznīcināšanā, acīmredzot domā, ka pārraut jūras dibenā esošo telegrāfa kabeli ir tīrais nieks.
Pēc skrambām un rētām milzīgo kašalotu galvās un sānos, pēc salauztiem žokļiem var noskārst, cik briesmīgi cīniņi notiek jūras dzīlēs.