Tagad var droši teikt, ka kašaloti nirst ļoti dziļi — pat dziļāk par 1000 metriem. Tā, 1955. gadā pie Dienvidamerikas krastiem izcēla kabelī sapinušos kašalotu no 1200 metru dziļuma. 1951. gada augustā, labojot bojāto kabeli, kas savieno Lisabonu (Portugāle) un Ma- Iāgu (Spānija), atrada beigtu vali 2200 metru dziļumā! Bet arī šāds dziļums acīmredzot nav robeža.
Kašaloti un gardegunainie delfīni, vertikāli ienirstot ūdenī, spēj aizturēt elpu apmēram 1,5 stundas. Alfrēds Bērziņš no Vladivoslokas, kas pētī kašalotu bioloģiju, pastāstīja mums kādu interesantu gadījumu. Reiz Bēringa jūrā uz vaļu medību bāzes kuģa klāja izcēla kašalotu ar dīvainu pampumu uz apakšējā žokļa. Izrādījās, ka šis pampums ir kara lidmašīnas riteņa riepa! Droši vien pirms dažiem gadiem kašalots bija pakampis šo riepu, lai to norītu. Kumoss tomēr nav bijis pa spēkam, bet noņemt riepu no apakšžokļa dzīvnieks nav varējis. Sis gadījums ir vēl viens pierādījums tam, ka kašaloti nirst līdz pašam okeāna dibenam.