Lai cik pilnīgi valis izmantotu plaušās esošā skābekļa krājumus, aprēķini rāda, ka tā pietiktu samērā neilgam laikam. Acīmredzot valim vēl ir citas enerģētiskās rezerves. Bet kur tās ir?
Tas, kurš ir ēdis meža pīles vai citu medījumu, laikam atceras, cik tam melni muskuļi. Muskuļu krāsa ir atkarīga vispirms no hemoglobīna daudzuma tajos. Asinīs esošais hemoglobīns saista un uzkrāj skābekli. Nodarbinātais muskulis pēc vajadzības izmanto saistīlā skābekļa molekulas. Jo vairāk organismā ir hemoglobīna un jo vairāk tas spēj saistīt gaisa skābekļa, jo lielākas ir dzīvnieka enerģētiskās rezerves. Pīlēm, tāpat kā vaļiem, uz ilgāku laiku jāaiztur elpa, un to organisms miljonu gadu ilgā evolūcijas procesā apmēram tāpat pielāgojies tam kā vaļi. Vaļiem, sevišķi zobainajiem, pie kuriem pieder arī kašalots, muskuļos ir tik daudz hemoglobīna, ka tie izskatās gluži melni. Protams, vaļu hemoglobīns atšķiras no citu dzīvnieku hemoglobīna ar to, ka tas spēj saistīt un uzkrāt nesalīdzināmi vairāk skābekļa.
Interesanti vērot kašalotu pēc ilgākas ieniršanas. Tas kā korķis izlido no jūras un savas 10—20 reizes dziļi ieelpo un izelpo. Kašalots no plaušām izvada tur sakrājušos vielu maiņas produktus: ogļskābo gāzi un ūdens tvaikus. Ieelpojot viņš bagātina asinis un visus muskuļus ar jaunām skābekļa rezervēm. Tik intensīvas elpošanas laikā caur plaušām izplūst vairāki desmiti tūkstošu litru gaisa, jo liels valis vienā ieelpā ievelk plaušās apmēram 8000—10000 litru gaisa. Ieelpotajā gaisā esošā skābekļa lielākā daļa pāriet vaļa asinis un tiek iznēsāta pa visu organismu, lai barotu visas brīvās hemoglobīna un mioglobīna molekulas.