Kā anaerobie procesi, kas dod 20 reižu mazāk enerģijas, var aizstāt apskābļošanos? No kurienes vaļa organisms saņem tik ārkārtīgi daudz ogļhidrātu, ka spēj nodrošināt «kurināmo» anaerobai elpošanai? Vaļa enerģētiskās apgādes noslēpums meklējams viņa paša bioloģiskajās īpatnībās. Kašalots nirst okeāna dzīlēs nejau sava prieka pēc un ne tādēļ, lai sapītos zemūdens kabeļos vai uzstādītu rekordu dziļumniršanā. Valis jūras dziļumā meklē barību — zivis, kalmarus, kurus viņš saķer un aprij turpat uz vietas.
Visa barība tūlīt nokļūst vaļa kuņģī, kur tā ārkārtīgi ātri tiek pārstrādāta. Mums ir nācies uzšķērst nogalinātus kašalotus tūlīt pēc to uzniršanas, un mēs vienmēr kuņģī esam atraduši jau pa pusei sagremotas zivju un kalmaru atliekas. Speciāli pētījumi liecina, ka kuņģa sulas un fermentu iedarbības spēks vaļa kuņģī ir neiedomājami liels. Lai pilnīgi izšķīdinātu lielu zivi, pietiek iegremdēt to kašalota kuņģa sulā uz 20—30 minūtēm!
Tātad norītu zivi vai kalmaru jau pēc dažām minūtēm sāk pārstrādāt kuņģa sula, un zarnu trakta sieniņas var nekavējoties uzsūkt barības šķīdumu. Asins plūsma barības vielas piegādā visiem muskuļiem, visiem orgāniem. Kaut arī sirds pukst daudz lēnāk, tomēr asins plūsma ir bagāta ar glikozi, glikogenu un citām barības vielām — enerģētisko kurināmo, kas tik nepieciešams organismam, kuram trūkst skābekļa.
Kaut arī ogļhidrāti neoksidējas pilnīgi un daļējās oksidēšanās rezultātā rodas diezgan maz enerģijas, tomēr kuņģa un zarnu trakts dod ārkārtīgi daudz enerģijas.
Tā ēšana jūras dzīlēs aizstāj elpošanu, un krietna kalmara porcija var aizstāt svaiga gaisa malku. Tātad, jo vairāk kašalots pratīs sameklēt ūdenī barības, jo ilgāk viņš varēs palikt zem ūdens, neatjaunojot gaisa krājumus. Jo dziļāk valis nirs un jo sekmīgākas būs medības, jo ilgāk tas varēs uzkavēties zem ūdens.