Cilvēki vienmēr ir sapņojuši lidot kā putni un peldēt kā zivis. Sie sapņi piepildās mūsu acu priekšā. «•tlomo sapiens» reiz kļūs arī par «llomo sapiens aquaticus». Bet pagaidām cilvēks vēl tikai mācās patstāvīgi iegremdēties dziji ūdenī. Priekšā daudzas jaunas hipotēzes un jauni problēmu risinājumi.
Tas, kurš domā, ka mēs esam pirmie, kas iedomājās nirt ūdenī ar gaisa caurulēm un maskam, kļūdas. Jau pirms daudziem tūkstošiem gadu mūsu senči_ spēja diezgan ilgu laiku uzturēties zem ūdens. Šo hipotēzi apstiprina daudzi pierādījumi.
Briedis, kas mierīgi dzer ūdeni no dzijas upes, pēkšņi sajūt briesmas. Bet no kurienes? Visapkārt kluss, ne mazākā trokšņa. Un tas atkal noliecas pie ūdens. Tad atskan klusi šļaksti, ūdens saviļņojas un no tā iznirst puskails karavīrs ar loku rokā. Mirklis — un smagi ievainots briedis uz krasta raustās agonijā, bet no upes otras puses veiklo ciltsbrāli sveic mednieki. Ka gan citādi — zem ūdens pārpeldēt pāri upei, uzmanīgi ieelpojot gaisu caur niedres caurulīti, to katrs nevar, te vajadzīga gan drosme, gan veiklība, gan neparasts fizisks spēks!
Var jau būt, ka viss norisinājās citādi un pirmais ūdenslīdējs nenogalināja vis briedi, bet noķēra pīli vai arī tikai paslēpās ūdenī, glābdamies no briesmām. Tomēr skaidrs ir tas, ka uzturēšanās zem ūdens nelielā dziļumā pazīstama jau sen. Ne jau velti līdz mūsu dienām saglabājušos asīriešu karavīru attēlos redzam, kā tie zem ūdens pāriet pāri dziļai upei un virs ūdens redzamas tikai tievas caurulītes elpošanai…
Pamēģināsim paši kļūt par seno laiku ūdenslīdējiem. Taču šādu eksperimentu nav ieteicams veikt vienatnē. Divatā vai trijatā ir omulīgāk un arī drošāk. Tātad upes, ezera krastā vai vēl labāk — vannā! No čemurziežu dzimtas auga plūškoka stumbra var iegūt garu dobu caurulīti vai arī — mūsdienīgāk — šim nolūkam izmantot plastmasas caurulīti. Ņemsim 0,5 metrus garu caurulīti. Mēģināsim iegremdēties ūdenī un elpot caur to.
Tavu brīnumu — uz sauszemes viss likās ļoti vienkārši, bet zem ūdens nekas neiznāk — vai nu caurulīte slīd laukā no mutes, vai arī pēc tam, kad esi pāris reizes ieelpojis gaisu, gribas iznirt virspusē, vai arī kaut kāds smagums spiež krūtis un neļauj brīvi elpot.
Tas viss bija sagaidāms. Pieņemsim, ka bijām iegremdējušies ūdenī tikai 0,5 metru dziļumā. Liktos, tik neliela dziļuma elpošanai nevajadzetu but apgrūtinātai.
Aprēķināsim, kāds spiediens jāiztur mūsu krūšu kurvim tik nelielā dziļumā. Vismaz 15 kilogramu! Bet tagad nogulsimies uz dīvāna, uzliksim uz krūtīm vienu pudu smagu svaru bumbu un mēģināsim elpot. Ļoti grūti. Bet dziļums tikai 0,5 metri! Turpinot aprēķinus, redzam, ka jau 1 metra dziļumā, lai paplašinātu krūšu kurvja tilpumu, jāpārvar 60 kilogramu liels hidrostatiskais spiediens. Praktiski diez vai kāds no jums būs spējīgs to izdarīt. Nav nemaz jāskaidro, ka 1,5—2,0 metru dziļumā pat visstiprākais cilvēks nespēs elpot ar ūdens virspusē izvadītu caurulīti: spiediens uz krūšu kurvi būs pārāk liels un neļaus nevienu reizi ievilkt elpu.
Bet kāpēc tomēr, kad 0,5 metru dziļumā mums izdevās dažas reizes ieelpot gaisu, tik neatvairāmi gribējās iznirt no ūdens, gribējās ieelpot svaigu gaisu? Mierīgi ieelpojot, ar katru elpas vilcienu plaušās nokļūst apmēram 500 kubikcentimetru svaiga gaisa (ļoti dziļi ieelpojot — ap 3500 kubikcentimetru, bet trenētiem sportistiem līdz 6000 kubikcentimetru). Pieņemsim, ka zem ūdens visdziļākais elpas vilciens pēc sava tilpuma līdzināsies normālai elpošanai ūdens virspusē. Pamēģināsim izsekot, kā ieelpojam un izelpojam ar caurulītes palīdzību.
Ar caurulītes palīdzību mēs ieelpojam 0,5 litrus svaiga gaisa, tikpat daudz izelpojam nederīga gaisa, atkal ieelpojam svaigu gaisu … Stop! Nederīgais gaiss no mūsu caurulītes vēl nav pilnīgi izplūdis, bet mēs jau sākam ieelpot svaigu gaisu. Tātad jau otrajā ieelpā mūsu plaušās līdz ar svaigu gaisu nokļūst arī zināms daudzums izmantotā gaisa — tik, cik tā ir bijis pašā caurulītē, mutes dobumā un trahejā. Ja caurulītes diametrs ir 2 centimetri, bet garums 50 centimetru, tad pavisam mūsu gaisa vadu sistēmā ir bijis ne mazāk par 200 kubikcentimetriem nederīga gaisa, kuru mēs katrreiz ieelpojot un izelpojot dzenājam uz priekšu un atpakaļ.
Ja caurulītes garums ir 110—120 centimetri un ieelpa nav visai dziļa, tad mūsu plaušās vairs nemaz neiekļūst svaigs gaiss un mums draud nosmakšana. Šo mēģinājumu pavisam vienkārši var izdarīt ari bez ūdens: pamēģiniet elpot caur caurulīti, kuras tilpums ir lielāks par 3000 kubikcentimetriem, piemēram, caur gumijas cauruli, kuras diametrs nepārsniedz 1 centimetru un garums ir lielāks par 3 metriem. Jau pēc trim četriem elpas vilcieniem jums nāksies pārtraukt eksperimentu.