Tātad šāda veida sakari ar ūdens virspusi nespēj palīdzēt ūdenslīdējam jau 1,5—2,0 metru dziļumā. Kur meklējama izeja? Ar ko līdzsvarot ūdens spiedienu uz krūšu kurvi, lai varētu elpot ar pilnu krūti? Atrisinājums bija vienkāršs — plaušās ievadāmā gaisa spiedienam jābūt vienādam ar apkārtējā ūdens spiedienu. 10 metru dziļumā plaušās ievadāmā gaisa spiedienam jāsasniedz 1 atmosfēra, 50 metru dziļumā — 5 atmosfēras. Tā, 1943. gadā tika izveidots akvalangs — «ūdens plaušas». Sis aparāts zemūdens valstības apgūšanā izraisīja veselu apvērsumu. Līdz akvalanga izgudrošanai ūdenslīdējiem svaigu gaisu attiecīgajā spiedienā piegādāja pa speciālu elastīgu gumijas cauruli. Ja tā saliecās, pārlūza vai sapinās — iestājās katastrofa, kas nereti beidzās ar nāvi. Ne jau velti ūdenslīdēja profesija līdz otrajam pasaules karam skaitījās par vienu no visbīstamākajām.
Ievērojiet, ka cilvēki elpošanas problēmu atrisinājuši citādi nekā to darījusi daba, radīdama vaļus. Vaļi, uzņēmuši vienu skābekļa devu, ienirst ūdenī un nejūt vajadzību ne pēc elpošanas, ne pēc sakariem ar virspusi. Tā tiem ir liela priekšrocība, kas pilnīgi noskaidrojās tikai tad, kad ūdenslīdējus sāka vajāt briesmīgs ienaidnieks — kesona slimība. Tā šo slimību nosauca tādēļ, ka pirmoreiz ar to iepazinās pēc vairākiem nelaimes gadījumiem, kas notika, ceļot tiltus, kuru zemūdens daļas tika būvētas speciālās ūdens kamerās — ar saspiestu gaisu pildītos kesonos. Atri paceļoties virspusē, ūdenslīdējiem sāka sāpēt viss ķermenis, dažreiz iestājās paralīze, un nereti cilvēki mira briesmīgās mokās.
Reiz par godu kāda liela tilta balsta būves nobeigšanai sarīkoja banketu tieši kesonā, kur gaisa spiediens bija 2 atmosfēras. Uzlūgtie viesi jau pēc pirmā tosta nevarēja vien beigt brīnīties, kāpēc šampanietis nemaz neputo. Bet vajadzēja redzēt šos nelaimīgos, kad viņi pacēlās virs ūdens! Sampānietis, ko viņi bija dzēruši 2 atmosfēru spiedienā, sāka kuņģī izplesties, vīns un putas strūklām plūda laukā pa muti un degunu. Drīz atklāja arī kesona slimības cēloni: lielā spiedienā cilvēka organismā izšķīdinātais slāpeklis, spiedienam strauji samazinoties, atkal pārvēršas gāzē, tūkstoš pūslīšu veidā iekļūst cilvēka asinsvados un aizsprosto tos. Ja tāds pūslītis nokļūst asinsvados, kas baro galvas smadzenes, — cilvēks acumirklī iet bojā. Smadzenes pat dažas minūtes nevar iztikt bez nepārtrauktas asiņu piegādes. Vienīgais līdzeklis pret kesona slimību —• strauja spiediena palielināšana. Slāpeklis atkal izšķīst audos, un pēc tam spiedienu lēnām pazemina. Ūdenslīdēji par dažu minūšu ilgu uzturēšanos lielā dziļumā samaksā ar vairākām dekompresijas stundām (dekompresija — spiediena pazemināšana).
Bet kā tad ar vaļiem? Tie taču ļoti ātri uznirst virspusē. Sākumā domāja, ka vaļu asinīs ir speciālas baktērijas, kas absorbē slāpekli, neļaujot tam aizsprostot asinsvadus. Presē pat parādījās raksti par šim «slā- pekļēdējām» baktērijām. Taču izrādījās, ka tā ir kļūda, nekādu baktēriju nav, un tās ari nav vajadzīgas. Valis, uzņēmis nelielu slāpekļa devu, kas ir pilnīgi nekaitīga un nevar pārsātināt organismu, ienirst ūdenī. Pat strauji uzpeldot virspusē, tā asinsvados nenokļūst slāpekļa pūslīši — emboli, jo vaļa organismā nav brīvā slāpekļa.