Vai nu 30. gados vēl nebija īsta priekšstata par vaļu elpošanas fizioloģiju, vai arī, kas jau ir daudz ticamāk, vienkārši ūdenslīdēja profesijas attīstību nesalīdzināja ar vaļu dzīvi, bet embolijas jeb kesona slimības likvidēšanā zinātnieki gājuši citu ceļu. Slāpeklis traucē, tātad mēģināsim vispār no tā atteikties. Lai cilvēks neelpo gaisu, bet tīru skābekli. Pirmie mēģinājumi izrādījās veiksmīgi. Nelielā dziļumā cilvēks diezgan ilgi — desmitiem minūšu — varēja bez kādām nepatīkamām sekām elpot skābekli. Bet prieks bija priekšlaicīgs.
Tika konstatēts, ka skābeklis nav bīstams tikai nelielā dziļumā, ne dziļāk par 10—15 metriem. Kad mēģināja nolaisties dziļāk, skābekļa spiediens plaušās palielinājās, un radās skābekļa reibums, ne mazāk bīstama slimība kā embolija: cilvēks vairs nespēja kontrolēt savu rīcību un tiecās darīt kaut ko tādu, kas apdraudētu viņa dzīvību.
Jauni meklējumi un jauna ideja: saspiesto gaisu ak- valangos aizstāj ar skābekļa un inertās gāzes — hēlija — maisījumu. Hēlijs tik labi nešķīst cilvēka audos kā slāpeklis, tātad arī embolijas briesmas samazinās. Turklāt skābeklis nodrošina elpošanu. Likās, nu beidzot dziļums būs uzvarēts. Nē, atkal šķērslis. Šoreiz vēl neskaidrāks — dziļuma reibums: dažus akvalangistus jau 70 metru dziļumā, dažus — 100 metru dziļumā pārņem dīvaina viegluma un apkārtējās pasaules nerealitātes sajūta, cilvēks ir it kā pusnesamaņā. Tikko paceļas dažus metrus augstāk, šī sajūta izzūd. Šīs parādības cēloņi vēl līdz šim nav noskaidroti.
Un vēl viens pārsteigums — lielā dziļumā skābeklis atkal kļūst par indi. Un atkal atrasta izeja — ja normālai elpošanai pavisam nelielā dziļumā vajadzīgi 20% skābekļa, tad apmēram 100—150 metru dziļumā pietiek jau ar 5%, spiedienam palielinoties, — ar vēl mazāku skābekļa daudzumu. So noslēpumu pirmais atklāja Hanss Kēlers, kas 1962. gadā mīkstā skafandrā nolaidās vairāk nekā 300 metru dziļumā, tādējādi apgāzdams visus biologu un mediķu aprēķinus. Viņš izmantoja cita sastāva gāzu maisījumu.