Lai nu kā, bet cilvēkam vēl tālu līdz vaļu niršanas rekordiem, un mēs esam pārliecināti, ka diez vai viņš tos kādreiz sasniegs, ja negriezīsies pēc palīdzības pie pašiem vaļiem, pareizāk sakot, pie dabas, kas radījusi tik apbrīnojamus nirējus.
Ko mēs zinām par vaļu niršanas īpatnībām? Zinām, ka vaļi pirms niršanas ilgi un aktīvi ieelpo skābekli, maksimāli nodrošinot muskuļus ar enerģētiskām rezervēm.
Zinām, ka valis ienirst, uzņēmis vienreizēju skābekļa devu. Tas pasargā viņa organismu no kesona slimības un dod iespēju ātri ienirt un uznirt, nebaidoties aizsprostot asinsvadus ar gāzes pūslīšiem. Lai papildinātu enerģētiskos krājumus, valis, uzturoties zem ūdens, daudz ēd un izmanto bezskābekļa procesus, kas gan dod mazāk enerģijas, toties uztur viņu pie dzīvības. Valim ienirstot, strauji samazinās tā sirdspukstu skaits un sašaurinās daži asinsvadi, kas apgādā ar asinīm ādas virsmu.
Bet vai šo un arī citu vaļa īpatnību zināšana var palīdzēt cilvēkam nokļūt zemūdens valstībā? Jā, var! Iedomājieties sevi jūras krastā apmēram pēc desmit, piecpadsmit gadiem. Pie ūdens pienāk kāds cilvēks un, norijis dažas tabletes un uzdzēris kaut ko no glāzes, sāk vienmērīgi elpot. Uz muguras viņam nav akva- langa, tikai seju sedz maska. Pēc dažām minūtēm viņš ienirst jūrā. Paiet 5, 10, 15 minūtes — viņš vēl arvien nerādās. Beidzot, kad jūsu pacietība jau ir galā un jūs sākat domāt, vai nebūtu kāds jāsauc palīgā, lai izvilktu slīkoni, cilvēks izkāpj no viļņiem un noliekas atpūsties smiltīs.
Fantāzija? Šodien — jā, bet rīt vairs ne! Tiešām, ir pilnīgi iespējams atklāt vielas, kas palīdzētu mūsu audiem uzņemt no gaisa lielāku daudzumu skābekļa nekā parasti. Radīt īpašas barības vielas, kas ļautu papildus izmantot bezskābekļa elpošanas enerģētiskos krājumus, — arī pilnīgi reāla iespēja.
Bet tad sākas negaidīti brīnumi. Daba sagatavojusi mums pārsteigumu. Austrālijas profesionālo nirēju — pērļu zvejnieku — asinīs angļu fiziologs P. Solanders konstatējis paaugstinātu pienskābes daudzumu. Tas liecina, .ka ari cilvēkam, kurš bieži nirst ūdenī, sāk pārsvaru gūt enerģijas iegūšanas bezskābekļa procesi. Tātad mums nemaz nav radikāli jāpārveido cilvēka organisms, vienkārši jāmēģina pilnīgāk izmantot tās īpatnības, kas mūsos vēl ir saglabājušās no senčiem. Ne jau tikai kašalotam vai delfīnam, iegremdējoties ūdenī, sirdsdarbība palēninās 2—3 reizes. Arī cilvēkam sirdsdarbība automātiski palēninās. Mums tikai jāiegremdējas ūdenī un jāaiztur elpa.