Vai jums nešķiet pārāk dīvaini, ka cilvēka un ūdens dzīvnieka bioloģijā ir daudz līdzīga? Tas likās savādi arī pazīstamajam angļu zinātniekam profesoram Aliste- ram Hārdijam.
Ko mēs zinām par cilvēka pirmajiem soļiem uz Zemes? Skaidrs, ka cilvēks cēlies no pērtiķveidīgiem senčiem. Bet kāds bija šo senču dzīves veids? Kur tie dzīvoja? Neskatoties uz daudziem jauniem atklājumiem, tas vēl nav īsti zināms. Atklājums seko atklājumam, bet iegūtie dati arvien attiecas vai nu uz pilnīgi izveidojušos cilvēku, vai arī uz cilvēkveidīgo pērtiķi. Bet varbūt notika tā.
Pastāvīgās niknās cīņas ar kaimiņos dzīvojošajiem pērtiķu bariem vienu lielu klejotāju pērtiķu grupu piespieda doties līdz pašai mežmalai, netālu no kuras pletās plaša piekrastes lagūna. Sākumā bikli, vēlāk arvien drošāk un drošāk pērtiķi nāca laukā no meža un, meklējot barību, arvien vairāk tuvojās ūdenim. Te, pilnīgi negaidot, viņi atrada daudz barības — seklajā, siltajā ūdenī bija daudz molusku, kurus smalkajās smiltīs nemaz nebija tik grūti atrast. Peļķēs un akmeņu starpās varēja noķert nelielus, bet dažreiz arī lielus jūras vēžus, krabjus, neuzmanīgas zivis. Paisuma un bēguma joslā smiltīs bija atrodami daži tārpi, kas nemaz nebija tik negaršīgi.
Bet, kad gliemju-un krabju krājumi seklumā izbeidzās, pērtiķiem nācās doties jūrā, aizvien tālāk un tālāk no krasta: sākumā līdz ceļiem ūdenī, vēlāk jau līdz krūtīm un beidzot, lai varētu pavirzīties vēl dziļāk, tie bija spiesti izslieties visā augumā. To vajadzēja darīt arī tad, kad, pieliekušies un pacēluši kādu gliemežnīcu; viņi gribēja to apēst. Stāvēdami kājās un paceldami virs ūdens priekšējās ķepas, viņi varēja pārgrauzt gliemežnīcu un apēst gliemezi. Pamazām, daudzu paaudžu laikā, pastāvīga nepieciešamība bieži izslieties kļuva par paradumu, organismā notika attiecīgas pārmaiņas. Nepieciešamība uzmeklēt un atvērt gliemežnīcas iemācīja pērtiķus lietot primitīvus darba rīkus. Iespējams, ka viens no pirmajiem darba rīkiem bija akmens, ar kuru lic pāršķēla gliemežnīcas, vai arī asas akmens šķembas, ar kurām atvēra lielo gliemežnīcu vākus. Darba rīku izmantošana attīstīja pirkstu veiklību, spēku un jutīgumu. Tie spēja uztvert jebkuru gliemežnīcu un krabju kustību duļķainajā ūdenī vai dūņās.
Tāds dzīves veids, kad pērtiķi lielu daļu no sava laika pavadīja ūdenī, bija par cēloni daudzām citām izmaiņām. No ķermeņa nozuda apmatojums, tas saglabājās tikai uz galvas, jo labi aizsargāja no tropiskās saules svelmainajiem stariem. Būdami pa pusei pērtiķi, pa pusei cilvēki, šie radījumi iemācījās labi peldēt, ilgstoši nirt ar aizturētu elpu. Reta un īsa apmatojuma atliekas palika tikai tur, kur tās pēc iespējas mazāk traucēja peldēšanas laikā. Arī bērni acīmredzot piedzima turpat netālu no ūdens un jau ar pirmajām dzīvības dienām nokļuva ūdenī. Tieši no tiem laikiem zīdaiņiem ir saglabājusies peldēt spēja, kas izzūd, tiklīdz mazais cilvēciņš iemācās staigāt.
Pirms dažiem miljoniem gadu pa daļai ūdenī dzīvojošie pērtiķu bari bija plaši izplatīti tropu un subtropu joslā. Reiz iemācījušies turēties ūdenī vertikālā stāvoklī, šie radījumi konstatēja, ka tā ir ērtāk pārvietoties arī uz sauszemes.
Radījumi, kas iegāja ūdenī, vēl nebija cilvēki, bet tie, kas iznāca no ūdens, vairs nebija pērtiķi. No tiem laikiem mums, šo pa pusei ūdenī dzīvojošu būtņu senčiem, ir saglabājusies spēja, atrodoties ūdenī, palēnināt sirdsdarbību, spēja attīstīt anaerobo elpošanu, lai elpas ilgstošas aizturēšanas laikā nodrošinātu organismu ar vajadzīgo enerģiju. Iespējams, ka no tā laika cilvēka organismā saglabājušās vēl citas, pagaidām neizpētītas īpatnības.
Seklos, ar skābekli bagātos ūdens baseinos visas organisko vielu atliekās ļoti ātri noārdās. Tieši tāpēc no šī cilvēces attīstības posma nav saglabājušās nekādas pēdas.
Viss, ko mēs šeit pastāstījām par cilvēka izcelšanos, ir tikai hipotēze, nekā cita, izņemot loģisku konstrukciju un netiešu pierādījumu par cilvēka sakariem ar ūdens vidi, mums pagaidām nav.