Vispirms uzzināsim, no kurienes radusies šī vecmāmiņa vienpadsmitajā augumā.
Delfīni dzīvo baros, tas ir labi zināms. Labi zināms arī tas, ka tie sasniedz dzimumbriedumu trešajā, bet kādreiz arī otrajā dzīvības gadā. Šiem dzīvniekiem var piedzimt mazulis reizi gadā vai arī reizi divos gados. Beidzot, mūža ilgums delfīniem ir ap 20—25 gadiem un tikai retos gadījumos sasniedz 30—35 gadus.
Bet tagad katrs var aprēķināt — ja delfīnu mātīte ir nodzīvojusi 20 gadu, tad šai laikā ir piedzimuši 8—10 mazuļi. Tas nozīmē, ka vienā delfīnu barā vienlaicīgi var būt vecmāmiņas vienpadsmitajā augumā un visas turpmākās desmit paaudzes.
Šis neparastais stāvoklis no visiem zīdītājiem raksturīgs tikai vaļveidīgajiem. Tā nozīmi mēs sākam izprast tikai tagad, kad ir kļuvušas zināmas šo dzīvnieku «neizskaidrojamās» psihiskās spējas un atklāts, ka to smadzeņu uzbūve ir sarežģīta. Pirms runājam par iespējām, kādas dod šis neparastais apvienojums, jāpakavējas pie dažām delfīnu «sadzīves» īpatnībām un jāatbild uz jautājumu, kas tad īsti ir delfīnu bars.
Līdz pat pēdējam laikam uz šo jautājumu nebija atbildes. Un tiešām, kā lai izseko delfīniem dabā, kā lai daudzu mēnešu laikā gadu no gada novēro vienus un tos pašus dzīvniekus? Tagad mēs varam droši atbildēt uz šo jautājumu, ja salīdzinām vairākus, no pirmā acu uzmetiena dažādus faktus.
Pirmkārt, okeanārijos dzimušie delfīni paliek kopā ar māti ne tikai, kamēr tā baro tos ar pienu, bet daudz ilgāk. Reiz delfīnu mātīte, kas pali bija dzimusi nebrīvē, dzemdēja. Bet arī pēc tam, kad viņa pati bija kļuvusi par «māmiņu», viņas attiecības ar māti palika joprojām ļoti «sirsnīgas». Rotaļās, «sarunās», treniņos māte un meita pat pēc vairākiem gadiem vairāk simpatizēja viena otrai nekā pārējiem delfīniem.
Otrkārt, mēs labu laiku esam lidojuši un vērojuši delfīnus Ziemeļu un Tālo Austrumu jūrās. Kad zem mums mierīgi ganījās vai arī noteiktā virzienā peldēja delfinu bars, bija redzams, ka liela bara vidū ir nelielas grupas, kas sastāv no trijiem, pieciem, septiņiem delfīniem. No augšas varēja labi saskatīt, ka parasti tādā grupā ir viens liels, vecs baltvalis (gluži balts), viens gaišpelēks dzīvnieks (dzimis pagājušajā vai aiz- pagājušajā gadā) un jaunpiedzimušais (viens vai divi). Citos jūras sektoros šai pašā laikā tika novēroti lieli delfīnu bari, kas sastāvēja tikai no pieaugušajiem tēviņiem. Šo novērojumu rezultātā pamazām noskaidrojās, <a mātītes ar saviem dažāda vecuma bērniem turas <opā vienā bara. Delfīnu tēviņi, sasnieguši dzimumbrie- :lumu, aiziet no bara un izveido patstāvīgas grupas Vajadzēja noskaidrot, cik tiešas saites ir šais jaunizveidotajos baros, vai veco un jauno mātīšu apvienībai nav gadījuma raksturs. Kā tas bieži notiek zinātnē, atbilde jz šiem jautājumiem nāca gluži nejauši.
Treškārt, 1958. gadā sekmīgu baltvaļu medību laikā Dhotskas jūrā Tuguras līcī pie Santaru salām pētījām noķertos dzīvniekus. Jāpiezīmē, ka baltvaļu medības Dhotskas jūras piekrastē ir ļoti īpatnējas. Tur paisuma in bēguma laikā jūras līmeņa svārstības sasniedz 10—13 netru. Bēguma laikā uz dažām stundām vairāku kilo- netru platībā atklājas jūras dibens un iur, kur pirms livām stundām mierīgi brauca kuģis, var skriet, pat ne- •aslapinot kājas. Dažreiz bēgums pārsteidz kādu kuģi ādā vietā. Izeja tikai viena — jāgaida nākošais pai- ums, bet, lai ūdenim aizplūstot, kuģis nesazveltos uz «āniem, to no visām pusēm atbalsta ar speciālām baļķu tutēm, kas vienmēr tiek sagādātas šādām vajadzī- >ām.
Baltvaļu medības dibinās uz šīm ūdens līmeņa svār- tībām. Uzmetuši līcī baltvaļu baram milzīgu tīklu, vejnieki gaida, kad aizplūdīs ūdens, tad «pa sauszemi» uvojas dzīvniekiem un nogalina tos.
Todien baltvaļus sagūstīja pret vakaru. Visus dzīv- iekus līdz tumsai neizdevās apstrādat un, paklausot iūsu lūgumam, līdz nākošajam paisumam atstāja dzī- us dažus lielus tēviņus, kuru astes bija cieši saistītas avā starpā ar stipru virvi. Mēs izmērījām dzīvniekus n uz milzīgajām astes spurām rūpīgi atzīmējām katra zīvnieka numuru. No rīta izrādījās, ka neizprotamā ārtā tiem visiem izdevies atbrīvoties no virvēm un ar akts paisumu aiziet jūrā. Zvejniekus tas sevišķi neap- ēdināja, jo medības arī tāpat bija labas, bet mēs, taisnību sakot, pat priecājāmies, ka dzīvnieki atkal ir brīvībā.
Pēc gada saņēmām vēstuli no Klusā okeāna jūras zivsaimniecības institūta, kas atrodas Vladivostokā. Vēstules autors rakstīja, ka apmēram tai pašā rajonā, kurā mēs pagājušajā gadā strādājām, tēviņu barā notverti trīs baltvaļi ar numuriem uz astēm. Zvejnieki bija ļoti izbrīnījušies un lūdza paskaidrot, kas tā par jūras kanceleju, kas sākusi numurēt vaļus. Šī tikšanās ar tiem pašiem trim tēviņiem, kurus mēs pirms gada bijām izmērījuši, numurējuši un kuri bija izsprukuši brīvībā, apstiprināja kādu ļoti svarīgu tēzi: veselu gadu šie dzīvnieki bija turējušies kopā. Tātad tēviņu baru sastāvs ir nemainīgs.
Ceturtkārt, pētījot ķermeņa uzbūvi turpat iegūtajiem baltvaļiem, mums izdevās novērot kādu dīvainību. Kā zināms, vaļu un delfīnu spuras ir pārveidotas formas parastā piecpirkstu ekstremitāte, kuras kauli ļoti līdzīgi cilvēka rokai. Taču šī «roka» pārvērtusies par «airi», tās uzbūve nodrošina šim «airim» stabilu pamatni: pirksti pagarināti, plati izplesti un savā starpā savienoti nekustīgi, tāpat kā visi plaukstas un visas priekšējās ekstremitātes savienojumi. Spura var pagriezties tikai pleca locītavā.
Tēlaini izsakoties, šādā gadījumā daudzi sīkie pirkstu un plaukstas pamata kauli kļūst it kā nevajadzīgi un nav svarīgi, cik to ir — pieci, desmit vai piecpadsmit. Un tiešām, dažreiz visi sīkie kauli izveido vienu vai divus lielākus kaulus, turklāt tā, ka tos pat ir grūti norobežot. Citos gadījumos sīkie kauli ir labi saskatāmi, un var skaidri izšķirt, kuram pirkstam pieder katrs no tiem. Vaļa spuras uzbūves izpēte deva iespēju konstatēt vairāk nekā četrdesmit dažādu šā orgāna uzbūves tipu. Nejauši salīdzinājām delfīnu spuras struktūru vienā barā. Atklājās, ka spuras uzbūve visiem dzīvniekiem ir vai nu vienāda, vai arī ļoti līdzīga. Sevišķi līdzīga, praktiski gandrīz tāda pati spuras uzbūve bija tiem dzīvniekiem, kas atradās seklumā (tātad arī pirms bēguma peldēja ciešās grupās).
Apkopojot šo novērojumu rezultātus, var secināt, ka spuras uzbūve acīmredzot ir iedzimts faktors, tāpat kā mums iedzimta ir deguna forma, acu krāsa vai nagu orma. Visiem bara dzīvniekiem spuras uzbūves īpatnī- >as ir līdzīgas, jo bars ir ģenētiska, radniecīga apvie- īība, ko saista kopēja izcelšanās. Sevišķi līdzīgas spu- as ir mātei un tās mazuļiem.
Sie novērojumi apstiprināja mūsu hipotēzes, kas bija adušās, izdarot novērojumus no lidmašīnas: delfīnu ara pamatā ir ģimene. Tai ir divas principiālas )atnības: ģimenes galva visu laiku ir nevis tēvs, bet īāte; ģimene saglabājas daudzu paaudžu dzīves laikā.
Cilvēku sabiedrībā vienā laikā dzīvo ne vairāk par •im paaudzēm. Pavisam citādi ir delfīnu barā. Ikviens ara loceklis var izmantot senču pieredzi līdz desmita- im augumam. Ar to delfīni atšķiras no citiem zīdītā- em. Iespējams, ka tieši šajā apstāklī meklējams dauzu neizprotamu parādību atrisinājums, piemēram, ru- ājot par delfīnu izturēšanos un viņu nervu sistēmas ruktūru.
Pagaidām vēl nav zināms, ko spēj delfīnu smadze- ;s, kas ir daudz komplicētākas nekā jebkuram citam '.īvniekam. Var teikt tikai to, ka delfīni tiešām ir okeana inteliģenti.