Kaujas troksni un uztraukumu kā pēc burvju mājiena nomainīja dziļš klusums. Heivarda sakairinātajai fantāzijai viss notikušais likās drausmīgs murgs. Lai gan redzētās ainas bija dziļi iespiedušās apziņā, viņš nespēja tās aptvert kā īstenību. Neziņā, kas noticis ar cilvēkiem, kuri uzticējās trakojošajai straumei, viņš sākumā vērīgi klausījās, vai nedzirdēs kādu signālu vai kliedzienus, pēc kuriem varētu spriest, vai bēgļiem laimējies. Bet viņš veltīgi sasprindzināja uzmanību. Kopš Unkasa nozušanas no redzesloka nekas neliecināja par drosmīgo cilvēku likteni.
Arī ienaidnieki nerādījās. Likās, katra dzīva radība atstājusi upes mežainos krastus. Tikai zivju ērglis, kas no tālienes, tupēdams sausas priedes galotnē, bija vērojis kauju, tagad nolaidās no koka un plašiem lokiem riņķoja virs upes, meklējot laupījumu. Arī sīlis, kura skarbos kliedzienus bija nomākusi mežoņu gaudošana, brīžiem iebrēcās, it kā priecādamies par netraucēto meža vientulību. Šīs skaņas viesa Heivarda sirdī vāju cerību.
— Huroņi nav redzami, — viņš sacīja Dāvidam, kas vēl arvien nebija atjēdzies no šāviena trieciena sekām. — Paslēpsimies alā un paļausimies uz dieva gādību.
— Cik atceros, es kopā ar divām jaukām meitenēm sūtīju visaugstākajam slavas un pateicības vārdus, — Dāvids pusnemaņā murmināja. — Tad es saņēmu bargu, taisnīgu sodu par saviem grēkiem. Man likās, es aizmigu, bet tas nebija īsts miegs. Manās ausīs skanēja kaujas skarbās skaņas, šķita, ka pienācis pasaules gals un dabā izzudusi saskaņa.
— Nabaga cilvēks! Jūs tiešām atrādāties par matu no nāves. Celieties un nāciet man līdzi! Es jūs aizvedīšu tādā vietā, kur dzirdēsiet vienīgi savu psalmu skaņas.
— Arī ūdenskrituma rūkoņā ir melodija, un ūdens čalošana ir maiga, — Dāvids sacīja un piespieda roku pie apdullušās galvas. — Bet vai gaisā nav dzirdama kaukšana un vaimanas, it kā notiesāto dvēseles …
— Nē, nē! — Heivards nepacietīgi viņu pārtrauca. — Kaukšana ir apklususi. Izņemot ūdens rūkoņu, viss ir kluss un rāms… Ejiet iekšā, tur varēsiet mierīgi dziedāt savas iemīļotās dziesmas!
Dāvids skumji pasmaidīja, bet, dzirdot pieminam iemīļoto nodarbošanos, viņa sejā atplaiksnījās prieks. Viņš ļāva sevi vest turp, kur cerēja nomierināt izmocīto dzirdi ar maigām melodijām. Heivarda atbalstīts, viņš iegāja alā, bet Heivards paķēra klēpi sasafrasa krūma zaru, aizkrāva alas ieejai priekšā un rūpīgi to nomaskēja. Aiz zariem viņš uzkāra mežinieku nomestās segas. Tādējādi iekšējā ala nu atradās tumsā, bet ārējā alā pa šauro spraugu iespiedās vāja gaisma.
— Man nepatīk indiāņu paradums padoties nelaimei bez cīņas, — Heivards sacīja, kārtodams zarus. — Mūsu devīze «Kamēr vēl dzīvs, tikmēr ceri!» ir daudz labāka un vairāk piemērota karavīra dabai. Jums, Kora, drosmes ir diezgan, jūs nevajag mierināt. Bet vai jūs nevarētu, nožāvēt asaras nabaga trīcošajai meitenei, kas piekļāvusies jums pie krūtīm?
— Esmu jau mierīgāka, Danken, — Alise teica caur asarām, atraudamās no māsas un- cenzdamās izlikties droša, — daudz mierīgāka. Šajā nomaskētajā alā mēs, jādomā, esam drošībā. Te mūs neatradīs, nekas ļauns mums netiks nodarīts, un drosmīgie cilvēki, kas mūsu dēļ jau tik daudz briesmu pārcietuši, mums palīdzēs.
— Lūk, tagad mūsu maigā Alise runā tā, kā Monro meitai pieklājas, — Heivards sacīja un paspieda viņai roku.
Tad viņš apsēdās alas vidū un krampjaini sažņaudza rokā pistoli — un viņa drūmi sarauktā piere liecināja par nelokāmu apņemšanos^
— Ja arī huroņi šeit ieradīsies, viņi šo pozīciju neieņems tik viegli, kā cer, — viņš nomurmināja, tad pieslēja galvu pie klints un, acis no ieejas nenolaidis, sāka pacietīgi gaidīt tālākos notikumus.
Kad viņa balss apklusa, iestājās ilgs, dziļš klusums. Likās, ka neviens pat neelpo. Alā ieplūda svaigais rīta gaiss. Pagāja brīdis pēc brīža, nekas viņus netraucēja, un izmocītajās sirdīs sāka aust vāja cerība.
Jūtu saviļņojums neskāra vienīgi Dāvidu". Gaismas svītra apspīdēja viņa bālo seju un krita uz mazās grāmatiņas lapām, kuras viņš atkal šķirstīja, it kā meklējot šim brīdim piemērotu dziesmu. Pēc neatlaidīgas meklēšanas viņš tādu atrada un skaļi pavēstīja: — «Vaita sala»! — Tad viņš ar kamertoni uzdeva augstumu un uzsāka savā maigajā balsī šai dziesmai vajadzīgās ievada modulācijas.
— Vai tas nav bīstami? — pacēlusi tumšās acis pret Heivardu, Kora jautāja.
— Nabadziņš! Viņa balss ir tik vāja, ka ūdenskrituma rūkoņā neviens to nesadzirdēs, — Heivards atbildēja.
— Turklāt ala noslāpē skaņas. Lai viņš bauda savu prieku, ja to var darīt bez riska.
— «Vaita sala»! — Dāvids atkārtoja un palūkojās visapkārt tik svinīgi, it kā viņam būtu jāapklusina troksnis klasē.
Pēc brīža atskanēja dziedātāja balss — klusas, trīcošas skaņas, un drīz vien melodija piepildīja šauro alu. Visi, dziļi saviļņoti, klausījās burvīgajās skaņās, nepievērzdami uzmanību vārdu savārstījumam. Alise slepus noslaucīja asaru un aizgrābta lūkojās Gamuta bālajā sejā. Arī Kora labvēlīgi pasmaidīja, un Heivards uz brīdi novērsa acis no alas ieejas. Jūtot klausītāju simpātijas, arī dziedātājs pats sajūsminājās, un viņa balss kļuva drošāka un skaļāka. Vēl mirklis — un dziesma jau skanēja pilnā spēkā, bet tad pēkšņi laukā atskanēja drausmīgs bļāviens. Dziesma pārtrūka, dziedātājs apklusa, it kā nabadziņam sirds būtu sakāpusi kaklā un viņu noslāpējusi.
— Mēs esam pazuduši! — Alise iekliedzās un metās Korai ap kaklu.
— Vēl ne, vēl ne! — uztrauktais Heivards sacīja.
— Kliedziens nāca no salas vidus, mežoņi būs ieraudzījuši nošautos biedrus. Mūsu slēptuvi viņi nezina, un cerības vēl nav zaudētas.
Lai cik vājas bija izredzes izglābties, tomēr Heivarda vārdi atstāja iespaidu. Jaunās meitenes atguva tik daudz drosmes, ka spēja, klusu ciešot, nogaidīt tālākos notikumus.
Drīz atkal atskanēja gaudošana un balsis dažādās salas vietās. Sākumā tās dzirdēja tālumā, bet tad arvien tuvāk alai.
Beidzot cauri kņadai izlauzās skaļš uzvaras sauciens dažus soļus no alas nomaskētās ieejas. Heivards domāja, ka viņu slēptuve atklāta, un pēdējais cerības stars viņa sirdī izdzisa. Tad, izdzirdējis, ka kliedzieni atskan pie klints, uz kuras Vanagacs ar nožēlu bija atstājis savu šauteni; viņš atkal mazliet nomierinājās. Majors skaidri sadzirdēja indiāņu sasaukšanos un varēja izšķirt ne vien atsevišķus vārdus, bet pat veselas frāzes kanādiešu izloksnē. Vairākas balsis reizē sauca: — Garā Karabīne! — un tuvējā mežā tālu atbalsojās vārds, kādā, kā Heivards zināja, ienaidnieki bija iesaukuši mednieku — angļu armijas izlūku. Tikai tagad viņš saprata, kas īsti bijis viņu ceļvedis.
— Garā Karabīne! Garā Karabīne!… — skanēja no mutes mutē, un viss huroņu bars salasījās ap kara trofeju, kura, kā viņiem likās, pierādīja tās briesmīgā īpašnieka galu. Tad viņi atkal izklīda pa salu, klaigādami ienīstā izlūka vārdu.
— Tagad visam drīz jāizšķiras, — Heivards čukstēja baiļu pārņemtajām meitenēm. — Ja huroņi neatradīs mūsu slēptuvi, tad mēs esam glābti. Cik varēju noprast no viņu sarunas, mūsu draugi ir izglābušies, un drīz mēs varam sagaidīt palīdzību no Veba.
Pagāja vēl dažas minūtes baigā klusumā. Heivards zināja, ka pa šo laiku huroņi sīki pārmeklē visu salu. Viņš vairākkārt dzirdēja huroņu soļus, dzirdēja, kā čabēja sausās lapas un lūza samītie zariņi, kad viņu kājas pieskārās alas priekšā sakrautajiem sasafrasa krūma zariem. Piepeši zaru guba mazliet ieslīga uz iekšu, viens segas stūris nokrita — un vāja gaisma iespīdēja alas dibenā. Alise šausmās piekļāvās Korai pie krūtīm, Heivards kā dzelts uzlēca kājās. Priekšējā alā atskanēja kliedzieni, kas vēstīja, ka vajātāji iegājuši tajā. Pēc brīža daudzās skaļās balsis liecināja, ka huroņi salasījušies pie viņu slēptuves.
Tikai pāris soļu atdalīja vienu alu no otras, un Heivards saprata, ka bēgt nav iespējams. Viņš pagāja garām Dāvidam un abām meitenēm un nostājās pie ieejas, lai pirmais sagaidītu drausmīgos viesus. Tagad tikai dažas pēdas viņu šķīra no nežēlīgajiem vajātājiem. Majors stāvēja pie nejauši pavērušās spraugas un izmisis nolūkojās huroņu rīcībā.
Viņš būtu varējis pieskarties pie muskuļotā pleca kādam gandrīz līdzās stāvošam milzīga auguma indiānim, kas skaļā, pavēlošā balsī izrīkoja pārējos. Otrā alā indiāņi izpurināja un izčamdīja visas nedaudzās' izlūka pamestās lietas. Asinis no Dāvida brūces bija nokrāsojušas sasafrasa krūma zarus. To ieraugot, huroņi atkal iekaucās kā suņi, kas atraduši nozaudētas brieža pēdas. Viņi izārdīja smaržīgās cisas, sanesa zarus klinšu spraugā un sāka tos izmētāt, it kā cerēdami atrast tajos paslēpušos tik ilgi nīsto un bīstamo ienaidnieku. Kāds mežonīga izskata indiānis pacēla klēpi zaru un, priekā klaigādams, rādīja uz tumšajiem asiņu traipiem. Heivards saprata tikai vairākas reizes atkārtotos vārdus: «Garā Karabīne!» Tad huroņu uzvaras gaviles apklusa., indiānis nometa zarus uz kaudzes, ko Heivards bija sakrāvis otrās alas ieejas priekšā, un aizsedza spraugu, pa kuru viņš bija lūkojies ārā. Pārējie mežoņi darīja tāpat: vilka zarus no priekšējās alas un meta kaudzē. Tā viņi paši paslēpa cilvēkus, ko meklēja.
No ārpuses sakrautie zari spieda segas uz iekšu un sablīvējās ciešā masā, piepildot visas klints spraugas. Dankens uzelpoja brīvāk, atgriezās alas vidū un nostājās agrākajā vietā, no kuras varēja pārredzēt otru alas izeju, kas veda uz upi. Tajā brīdī, kad viņš atgāja nost, indiāņi visi reizē atstāja spraugu, kas savienoja abas alas, un aizskrēja uz salas galu, uz to vietu, kur bija izkāpuši malā. Žēlabainas gaudas no jauna liecināja, ka viņi sapulcējušies pie biedru līķiem.
Tagad Dankens uzdrošinājās palūkoties uz abām māsām, jo viskritiskākajos brīžos bija baidījies ar savu norūpējušos seju viņas uztraukt vēl vairāk. „
— Viņi ir projām, Kora! — viņš čukstēja. — Alise, viņi aizgāja uz to vietu, kur izkāpa salā. Mēs esam glābti!
— Es pateicos debesīm! — Alise iesaucās, atbrīvojās no Koras rokām un nometās ceļos uz kailās klints. — Pateicos debesīm, kas aiztaupījušas sirmā tēva asaras un glābušas tos, kurus es tik ļoti mīlu …
Alises acis mirdzēja pateicībā, vaigus klāja maigs sārtums. Viņas mute jau pavērās lūgšanai, bet pēkšņi vārdi sastinga uz lūpām, mirdzums acīs nodzisa, spēji nobālusī seja sāka raustīties šausmās. Krampjaini savilktiem pirkstiem viņa norādīja uz kaut ko. Heivards pagriezās un palūkojās pāri plakanajam klints izcilnim, kas daļēji aizsedza otru alas izeju. Viņam pretī rēgojās Viltīgās Lapsas ļaunā, nežēlīgā, mežonīgi izkrāsotā seja.
Par spīti pārsteigumam Dankens nezaudēja apķērību. Pēc makuasa- sejas izteiksmes viņš noprata, ka tas alas pustumsā nekā nesaredz. Viņš jau gribēja atkāptiēs dziļāk tumsā, kas viņu un ceļa biedrus varētu paslēpt, bet nākamajā mirklī saprata, ka ir par vēlu.
Mežoņa sejā parādījās tāda uzvaras un brutāla prieka izteiksme, ka Heivards vairs nevaldīja pār sevi. Aizmirsis visu pasaulē, viņš paķēra pistoli un izšāva. Visa ala norībēja kā vulkāna izvirdumā, bet, kad vēja pūsma no aizas izkliedēja dūmus, nodevēja sejas pie spraugas vairs nebija.
Pieskrējis pie izejas, Heivards redzēja, ka mežoņa tumšais stāvs zaglīgi aizlien pāri šaurajam laukumiņam alas priekšā un nozūd skatienam.
Pēc šāviena mežoņu vidū iestājās nāves klusums. Tad atskanēja Viltīgās Lapsas garais, viņiem labi saprotamais kauciens. Tūliņ visi kliegdami skrēja šurpu, un, pirms vēl Heivards paguva attapties, nedrošais zaru aizsegs jau bija izmētāts uz visām pusēm un huroņi pa abām ieejām iebruka alā. Sagrābuši un izvilkuši no alas Dankenu un meitenes, mežoņi, skaļi gavilēdami, lēkāja sagūstītajiem apkārt.