Kad pirmais satricinājums pēc pēkšņās nelaimes bija aprimis, Heivards sāka novērot huroņu izturēšanos un izskatu. Daži grābstījās gar viņa greznajiem svārku izrotājumiem, un viņu acīs dega kāre tos iegūt. Bet milzis barvedis viņiem uzbrēca, un tie tūlīt atrāvās nost. Heivards sprieda, ka viņu, Koru un Alisi nolemts taupīt kādam speciālam nolūkam.
Kamēr jaunie, greznošanās kārie huroņi aplenca majoru, vecākie un vairāk pieredzējušie rūpīgi izokšķerēja abas alas, un varēja redzēt, ka viņi ir gaužām neapmierināti ar ieguvumu. Vairāk upuru neatraduši, huroņi draudīgi ielenca Heivardu un Dāvidu, atkārtodami vārdus «Garā Karabīne» ar tik ļaunu izteiksmi, ka to nozīmi nevarēja pārprast. Heivards tomēr izlikās, ka nesaprot viņu jautājumus, bet Dāvids tiešām arī nesaprata franciski. Beidzot Heivardam apnika huroņu uzmācība; turklāt viņš baidījās ar savu klusēšanu mežoņus sakaitināt. Viņš palūkojās apkārt pēc Magvas, kas varētu pārtulkot huroņiem viņa vārdus, jo mežoņu balsis kļuva arvien uzmācīgākas un bargākas.
Magvas izturēšanās bija gluži citāda nekā pārējiem mežoņiem. Kamēr visi citi nodevās bērnišķīgam laupīšanas priekam un piesavinājās niecīgās izlūka mantiņas, Viltīgā Lapsa lepni turējās tālāk no gūstekņiem. Acīmredzot viņš bija ļoti apmierināts, it kā būtu sasniedzis savas nodevības galveno mērķi. Nesenā ceļveža sejā bija tik ļauna izteiksme, ka, pirmoreiz sastopot viņa skatienu, Heivards neviļus novērsās.. Bet tad viņš pārvarēja pretīgumu un piespieda sevi uzrunāt uzvarējušo ienaidnieku.
— Viltīgā Lapsa ir drošsirdīgs karavīrs, — viņš teica,
— tādēļ neatteiksies paskaidrot neapbruņotam vīram, ko uzvarētāji prasa.
— Viņi prasa, kur palicis mednieks, kas pazīst visas meža takas, — Magva lauzītā angļu valodā sacīja un, ļauni, ņirdzīgi smaidīdams, pieskārās pie lapām, ar kurām bija pārsieta brūce viņa plecā. — Garā Karabīne! Viņa šautene ir laba, viņa acs nemaldīga, un tomēr ne viņš, ne baltais virsaitis ar īso šauteni nekā neiespēja pret Viltīgo Lapsu.
— Viltīgā Lapsa ir pārāk varonīgs, lai atcerētos karā iegūtās brūces un rokas, no kurām tās iegūtas.
— Vai tad bija karš, kad indiānis atpūtās zem cukura koka un gribēja paēst graudus? Kas piepildīja krūmus ar ložņājošiem ienaidniekiem? Kam mēle runāja par mieru, kad sirds slēpa asinis? Vai Magva teica, ka tomahauks izrakts no zemes un viņa roka to izrakuši?
Dankens neuzdrošinājās atgādināt indiānim tīšo nodevību. Viņš negribēja arī ar attaisnošanos uzkurināt viņa naidu un tādēļ klusēja. Arī Magva, kā likās, negribēja sarunu turpināt. Viņš atkal atslējās pret klinti, no kuras dusmu uzplūdumā bija atkāpies. Kad nepacietīgie mežoņi redzēja, ka īsā saruna starp abiem beigusies, viņi atkal sāka kliegt: — Garā Karabīne!
— Vai tu dzirdi? — Magva vienaldzīgā balsī sacīja.
— Huroņi prasa Garās Karabīnes dzīvību. Ja viņi to nedabūs, tad nogalinās tos, kas viņu slēpj.
— Viņš ir projām, aizbēdzis. Viņi to nedabūs.
Lapsa nicinoši pasmaidīja un teica:
— Kad baltais vīrs mirst, viņš domā, ka ieguvis mieru, bet sarkanādainie prot spīdzināt arī ienaidnieka garu. Kur ir viņa līķis? Lai huroņi redz viņa skalpu!
— Viņš nav miris, viņš ir aizbēdzis.
Magva neticīgi pakratīja galvu.
— Vai tad viņš ir putns, vai viņam ir spārni? Vai viņš ir zivs, kam nevajag paskatīties saulē? Baltais virsaitis lasa grāmatas un domā, ka huroņi ir muļķi!
— Garā Karabīne gan nav zivs, bet viņš prot peldēt. Kad viņš sadedzināja visu pulveri, viņš aizpeldēja pa straumi, kamēr huroņu acis aizsedza mākonis.
— Bet kāpēc baltais virsaitis palika? — Magva vēl arvien neticīgi jautāja. — Vai viņš ir akmens, kas grimst dibenā? Vai skalps viņam dedzina galvu?
— Es neesmu akmens, to varētu pateikt tavs biedrs, kas iegāzās ūdenskritumā, ja viņš vēl būtu dzīvs, — Heivards īgni atteica un dusmās lietoja lielīgus izteicienus, lai izraisītu indiāņa apbrīnu. — Bet baltais vīrs domā, ka tikai gļēvuļi atstāj sievietes vienas pašas.
Magva kaut ko nomurmināja caur zobiem un tad skaļā balsī turpināja:
— Vai delavari peld tikpat labi, kā ložņā pa krūmiem? Kur ir Lielā Čūska?
Pēc šiem kanādiešu nosaukumiem Dankens noprata, ka ienaidnieki pazīst viņa jaunos biedrus daudz labāk nekā viņš pats, un negribot atbildēja:
— Arī viņš aizgāja pa straumi.
— Un Ātrais Briedis?
— Es nezinu, ko tu sauc par Ātro Briedi, — Dankens atteica, gribēdams sarunu novilcināt.
— Unkasu, — Magva sacīja, izrunādams delavaru vārdu ar vēl lielākām pūlēm nekā angļu vārdus.
— Tu runā par jauno delavaru? Arī viņš aizgāja pa straumi.
Magva tūliņ noticēja Heivarda vārdiem, ar to pierādīdams, cik maza nozīme aizbēgušajiem viņa acīs. Turpretī pārējiem bija vajadzīgi tieši viņi.
Ar indiāņiem raksturīgo pacietību huroņi klusēdami gaidīja, kad beigsies virsnieka saruna ar Lapsu. Tiklīdz Heivards apklusa, viņi visi kā viens pievērsa skatienus Magvam. -Viltīgā Lapsa norādīja uz upi un pateica dažus vārdus.
- Kad mežoņi aptvēra notikušo, sacēlās šausmīga kņada. Daļa no viņiem metās uz krastu, kliedza un nikni mētājās rokām; daži spļāva ūdenī, it kā gribēdami atriebties par to, ka tas nodevīgi laupījis viņiem uzvarētāju tiesības. Daži mežonīgākie uzlūkoja gūstekņus glūnošiem skatieniem, kuros kvēloja apvaldīts naids. Viens otrs jau draudēja viņiem ar dūrēm. Bija skaidrs, ka ne abu māsu skaistums, ne sievišķīgais maigums nespētu viņas pasargāt no indiāņu dusmām. Kāda mežoņa tumšā roka ieķērās Alisei matos, kas kuplā krāšņumā slīga viņai pār pleciem, un otra roka apvilka ar dunci meitenei virs galvas loku, it kā rādīdama, kas viņai draud. Heivards izmisumā sakustējās un gribēja mesties indiāņiem virsū, bet te viņa plecu kā knaiblēs sažņaudza barveža dzelžainā roka. Viņš saprata, ka būtu neprāts uzsākt cīņu ar tādu pārspēku, un klusēdams padevās savam liktenim, tikai pačukstēja meitenēm, ka mežoņi bieži vairāk draud, nekā izdara.
Cenšoties izkliedēt Koras un Alises bailes, Dankens tomēr nemēģināja sevi krāpt. Izlikdamies ārēji mierīgs un apvaldīts, viņš juta, ka sirds viņam stājas pukstēt, tikko kāds indiānis piegāja neaizsargātajām meitenēm tuvāk vai uzbāzīgi aplūkoja viņu trauslos stāvus.
Viņa bažas mazliet aprima, kad vadonis sasauca visus indiāņus uz apspriedi. Apspriede nevilkās ilgi, vairums indiāņu klusēja, un pēc tā varēja spriest, ka lēmums pieņemts bez iebildumiem. Daži no runātājiem vairākkārt norādīja uz Veba cietokšņa pusi, it kā baidoties uzbrukuma no turienes. Bailes no angļu kareivjiem lika viņiem ātri vienoties un pasteidzināja arī turpmākos notikumus.
Mežoņi atnesa vieglo laiviņu no salas augšgala un nolaida to ūdenī netālu no alas ieejas. Tikko tas bija izdarīts, huroņu vadonis deva gūstekņiem zīmi kāpt lejā un sēsties laivā.
Par pretošanos nebija ko domāt, tāpēc Heivards paklausīgi devās uz laivu un drīz vien jau sēdēja tajā kopā ar abām māsām un Dāvidu, kas vēl joprojām nebija atjēdzies no pārsteiguma. Huroņi gan nepazina šauro braucamo ceļu upē starp straumes virpuļiem un krācēm, bet ne reizi vien bija ceļojuši pa tādām upēm un nebaidījās, ka varētu gadīties kāda neveiksme. Kad izvēlētais locis ieņēma savu vietu laivā, pārējie indiāņi metās ūdenī un peldēja uz krastu. Laiva slīdēja pa straumi zibens ātrumā, un pēc dažiem mirkļiem gūstekņi jau atradās upes dienvidu krastā netālu no tās vietas, kur bija cēlušies pāri iepriekšējā naktī.
Huroņi atkal īsu brīdi nopietni apspriedās. Tad viņi izveda no meža zirgus, kas acīmredzot bija to īpašnieku nelaimes cēlonis. Tagad huroņu bars sadalījās. Vadonis uzkāpa Heivarda zirgā un devās pāri upei, lielākā daļa indiāņu metās ūdenī viņam pakaļ, un drīz viņi visi nozuda pretējā krasta mežā, atstājuši gūstekņus sešu indiāņu ziņā, kurus vadīja Viltīgā Lapsa.
Tā kā indiāņi bija izturējušies pret viņiem neparasti atturīgi, Heivards cerēja, ka viņus vedīs pie Monkalma kā gūstekņus. Nelaimē nokļuvušu cilvēku smadzenes strādā drudžaini, un vismazākā cerība dod iemeslu iztēloties dažādas iespējamības. Heivards iedomājās, ka Monkalms varētu piespiest Monro lauzt uzticības zvērestu Anglijas karalim, ja viņa tēva jūtas būtu stiprākas par pienākuma apziņu.
Bet huroņu rīcība sagrāva visas Heivarda iedomas. Indiāņi, kas sekoja vadonim, devās uz Horikana ezera pusi, un majors saprata, ka viņu pašu un viņa ceļa biedrus sagaida bezcerīgs gūsts pie mežoņiem.
Vēlēdamies uzzināt visļaunāko un cerēdams iekārdināt indiāni ar bagātīgu samaksu, viņš pārvarēja pretīgumu un griezās pie Magvas:
— Es gribētu pateikt Magvam dažus vārdus, ko drīkst dzirdēt tikai lielā virsaiša ausis.
Indiānis nicīgi paskatījās uz jauno virsnieku un atbildēja:
— Runā, kokiem nav ausu.
— Bet huroņi nav kurli, un vārdi, kas der lieliem virsaišiem, var apreibināt jaunos karavīrus. Ja Magva nevēlas klausīties, karaļa virsnieks cietīs klusu.
Indiānis nevērīgi izmeta dažus vārdus biedriem, kas darbojās, nemākulīgi seglodami zirgus abām meitenēm, tad pagāja malā un ar piesardzīgu mājienu pieaicināja Heivardu klāt.
— Nu, runā, — viņš sacīja, — ja tavi vārdi ir tādi, kas jādzird Magvam.
— Viltīgā Lapsa pierādīja, ka ir tā vārda cienīgs, ko viņam devuši Kanādas tēvi, — Heivards iesāka. — Es redzu viņa gudrību, saprotu, cik daudz laba viņš mums darījis, un atcerēšos to, kad pienāks atalgojuma brīdis. Jā, jā! Lapsa ir ne vien gudrs, viņš prot arī piekrāpt savus ienaidniekus.
— Ko tad Lapsa izdarīja? — indiānis vēsi jautāja.
— Vai gan viņš neredzēja, ka mežā slēpjas ienaidnieki? Vai viņš neredzēja, ka pat čūska nevarētu nemanīta palīst tiem garām? Vai gan viņš tīšām nenomaldījās, lai apmānītu huroņus? Vai Magva neizlikās, ka viņš gribētu atgriezties pie savas cilts, kas bija izturējusies pret viņu tik jauni un kā suni aizdzinusi no saviem vigvamiem? Un mēs? Kad mēs sapratām Magvas nolūku, vai mēs nerīkojāmies tā, lai huroņi domātu, ka baltie cilvēki ir viņa ienaidnieki? Vai nav tiesa? Kad Viltīgā Lapsa ar gudru ziņu padarīja aklas huroņu acis un kurlas viņu ausis, tad viņi aizmirsa, ka darījuši tam Jaunu un piespieduši bēgt pie mohaukiem! Viņi atstāja Magvu ar gūstekņiem vienu pašu dienvidu krastā un paši kā negudri devās uz ziemeļiem. Es saprotu: Viltīgā Lapsa grib kā īsta lapsa pagriezties un aizvest sirmajam, bagātajam skotam viņa meitas. Jā, Magva, es visu saprotu un jau pārdomāju, kā tev atmaksās par tavu gudrību. Tādu pakalpojumu Viljama Henrija forta virsaitis atalgos, kā lielam vadonim pieklājas. Viltīgā Lapsa saņems zelta medāli, viņa pulvera rags tiks piepildīts ar pulveri, un viņa somā skanēs tik daudz dolāru, cik akmeņu mētājas Horikana krastā. Un brieži nāks laizīt viņa rokas, zinādami, ka neaizbēgs no šautenes, ko viņš nesīs uz sava pleca! Es pats nezinu, kā pārspēt Monro ar dāvanām. Es došu…
— Nu, ko tad man dos jaunais virsaitis, kas atnācis no saules lēkta? — huronis jautāja, manījis, ka Heivards vilcinās. _
— Viņš atvedīs uguns dzērienu no salām, kas atrodas sāļajā ezerā. Uguns dzēriens plūdīs pie Magvas vigvama ātrāk nekā straujā Hudzona, un indiāņa sirds kļūs vieglāka par putna spalviņu, viņa elpa būs saldāka nekā sausserža smarža…
Viltīgā Lapsa klusēdams noklausījās Heivarda rāmajā, veiklajā runā. Kad viņš to slavēja par viltību, ar kādu tas it kā piekrāpis huroņus, indiāņa seja kļuva piesardzīgi nopietna. Kad Heivards pieminēja negodu, ar kādu huroņi- to aizdzinuši no saviem vigvamiem, Lapsas acis mežonīgi iemirdzējās, un Dankens saprata, ka aizskāris pareizo stīgu. Bet, kad viņš savā runā veikli iepina atriebības kāri un bagātīgās dāvanas, mežonis sāka jo uzmanīgi klausīties*
Lapsa bija izteicis savu jautājumu mierīgi un ar cieņa3 apziņu, kā indiāņi parasti mēdz darīt, bet pēc viņa sejas izteiksmes varēja spriest, ka atbilde viņu padarījusi ļoti domīgu. Kādu brīdi huronis klusēja, tad pieskārās ar roku pie nemākulīgi apsietā ievainotā pleca un jautāja:
— Vai draugi atstāj tādas zīmes?
— Vai Garā Karabīne ievainotu tik viegli, ja tu būtu ienaidnieks?
— Vai delavari lien kā čūskas pie tiem, ko viņi mīl? Vai viņi ložņā ap saviem draugiem, lai tiem iedzeltu?
— Vai Lielā Čūska ar troksni līstu pie tiem, kas nedrīkst dzirdēt?
— Vai baltais virsaitis dedzina savu pulveri brāļu sejā?
— Vai viņš kādreiz netrāpa, ja grib nokaut? — Dankens ar labi tēlotu nicīgu izsmieklu prasīja.
Pēc šiem viltīgajiem jautājumiem un ašajām atbildēm iestājās ilgs klusums. Dankens redzēja indiāņa šaubas un, lai nodrošinātu savu uzvaru, gribēja sākt uzskaitīt dāvanas, bet indiānis ar izteiksmīgu rokas mājienu viņu pārtrauca un teica:
— Pietiek! Magva ir gudrs virsaitis. Ko viņš darīs, tas būs redzams. Ej un slēdz savas lūpas! Kad Magva runās, tad tu atbildēsi.
Heivards manīja, ka Lapsa piesardzīgi atskatās uz pārējiem huroņiem, un tūlīt aizgāja, lai tiem nerastos aizdomas, ka viņi ir izlīguši. Magva piegāja pie zirgiem un pamāja Heivardam, lai palīdz Korai un Alisei iesēsties seglos. Abas māsas visu laiku nepacēla acu no zemes, lai neredzētu ļaunās mežoņu sejas. Palīdzēdams viņām uzkāpt zirgā, Heivards pačukstēja par savām jaunajām cerībām.
Indiāņi, ka's sekoja vadonim, bija aizveduši sev līdzi arī Dāvida ķēvīti, tāpēc Gamuts ar Heivardu bija spiesti iet kājām. Heivards par to daudz neskuma, jo, lēni ejot, viņš varēja aizkavēt visu pulciņu. Viņa skatiens vēl arvien vājā cerībā vērsās uz Edvarda forta pusi, it kā gaidot, vai mežā neatskanēs troksnis, kas vēstītu, ka palīgi jau tuvu.
Kad viss bija sagatavots, Maģva, uzņemdamies vadību, nostājās priekšgalā un devās ceļā. Viņam sekoja Dāvids, aiz viņa jāja abas māsas. Heivards soļoja meitenēm blakus, bet abās pusēs gūstekņiem un arī aizmugurē gāja huroņi. Viņu modrība neatslāba ne mirkli.
Visi klusēja, tikai Heivards šad tad pateica Korai un Alisei dažus mierinājuma vārdus, un Dāvids žēlabainās vaimanās pauda savu padevību liktenim. Gūstekņus veda uz dienvidiem, Viljama Henrija fortam pretējā virzienā. Taču Heivards zināja, ka Magva nav aizmirsis viņam piesolīto atalgojumu.
Jaunais virsnieks labi pazina indiāņu piesardzību un nedomāja, ka viņi dotos taisnā, ceļā uz mērķi, kad izdevīgāk lietot viltību. Viņi gāja jūdzi pēc jūdzes pa bezgalīgo mūžamežu, bet vēl arvien ceļojums nebija galā.
Vienīgi Kora atcerējās izlūka norādījumus un, tiklīdz radās kaut mazākā izdevība, izstiepa roku, lai nolauztu kādu zariņu. Bet huroņu modrība padarīja šo grūto un bīstamo uzdevumu neiespējamu. Tikko Kora pastiepa roku, viņa tūlīt sastapa huroņa ļauno, vērīgo skatienu. Tad viņa izlikās izbijusies un ar izstiepto roku sakārtoja apģērbu. Vienu vienīgu reizi viņai palaimējās nolauzt zariņu un tajā pašā brīdī ienāca prātā nomest zemē cimdu. Bet huronis tūlīt pamanīja sekotājiem domāto zīmi, pacēla cimdu un aplauzīja krūmam visus zarus, it kā tur būtu plosījies meža zvērs. Pēc tam viņš pielika roku pie tomahauka un palūkojās Korā tik draudoši, ka viņa vairs neuzdrošinājās atstāt kādu zīmi.
Abām indiāņu grupām bija zirgi, tāpēc gūstekņi necerēja, ka viņus varētu atrast pēc zirgu atstātām pēdām.
Heivards labprāt būtu sācis runāt ar Magvu, ja tas viņu kaut kādā veidā uz to iedrošinātu. Bet Viltīgā Lapsa visu laiku drūmi klusēja un reti atskatījās. Vadoties vienīgi pēc saules un dažādām tikko pamanāmām, iezemiešiem vien zināmām zīmēm, viņš gāja gan pa skraju priežu niežu, gan pa mazām, auglīgām ielejām, brida pāri upītēm un strautiem, šķērsoja viļņotas kalnienes, paļaudamies tikai uz savu instinktu, bet tik droši un taisni, kā lido putns. Ne reizi viņš nesaminstinājās. Vienalga, vai taka vijās tikko saskatāma vai izzuda pavisam, vai tā bija taisna un labi iemīta, viņa soļi nekļuva ne āļrāki, ne gausāki.
Beidzot Magva pārgāja pāri dziļai lejai, pa kuru līkumoja jautrs strautiņš, un sāka rāpties tik stāvā kalnā, ka Kora ar Alisi bija spiestas nokāpt no zirgiem. Kad ceļinieki sasniedza kalna virsotni, viņi nonāca līdzenā laukumiņā, kur auga reti koki. Magvas tumšais stāvs tūliņ izstiepās zem viena no tiem, lai atpūstos. Arī visiem pārējiem atpūta bija ļoti vajadzīga.