Indiānis bija izvēlējies atpūtai vienu no stāvajiem, ko- nusveidīgajiem pakalniem, kas loti līdzinās mākslīgiem uzbērumiem un ir bieži sastopami Amerikas līdzenumos. Tā virsotnē atradās līdzens laukumiņš, bet pats kalns bija augsts un stāvs, ar lielu krauju vienā malā. Kā atpūtas vietai kalnam nekādu īpašu priekšrocību nebija, toties tā f veids un novietojums likās izdevīgs aizsardzībai — un uzbrukums nevarēja nākt negaidīts. Heivards aplūkoja kalnu vienaldzīgi un bez kādas intereses, jo vairs necerēja sagaidīt palīdzību. Tāpēc viņš vairāk rūpējās par ceļa biedrenēm, cenšoties viņas mierināt un uzmundrināt. Piesējis zirgus pie kokiem, viņš noņēma tiem seglus un iemauktus, lai lopiņi varētu ēst koku un krūmu lapas. Tad viņš savāca visu atlikušo ēdamo un nolika to pie liela skābarža, kura zari kā telts izpletās pār viņu galvām.
Kaut gan viņi visu laiku bija gājuši neapstādamies, viens no indiāņiem bija paguvis ar bultu nošaut stirnu, izgriezis labākos gaļas gabalus un visu laiku tos pacietīgi nesis uz muguras. Tagad viņš ar biedriem kāri plēsa un rija jēlo gaļu. Tikai Magva nepiedalījās mielastā, bet sēdēja atsevišķi, nogrimis dziļās pārdomās.
Tāda atturība, kas nepavisam nav raksturīga indiāņiem, piesaistīja Heivarda uzmanību. Viņam likās, ka huronis pašlaik apsver, kā varētu tikt vaļā no saviem biedriem un saņemt solītās dāvanas. Lai palīdzētu indiānim izstrādāt plānu un viņu vēl vairāk iekārdinātu, Heivards atstāja skābarža paēnu un it kā neviļus tuvojās vietai, kur sēdēja Viltīgā Lapsa.
— Vai Magva vēl nav diezgan tālu gājis pret sauli un vēl baidās no kanādiešiem? — Heivards jautāja, izlikdamies, ka nemaz nešaubās par viņu draudzīgajām attiecībām. — Vai Viljama Henrija forta virsaitim nebūtu lielāks prieks redzēt savas meitas, pirms iestājas otra nakts? Ja bēdas nocietinās viņa sirdi, viņš var kļūt mazāk devīgs.
— Vai bālģīmis savus bērnus no rīta mīl mazāk nekā vakarā? — indiānis vēsi vaicāja.
— Protams, nē, — Heivards sacīja, gribēdams labot kļūdu, ja būtu to pieļāvis. — Tiesa gan, baltie vīri bieži aizmirst savu tēvu kapu vietas, bet vecāku mīlestība pret bērniem nekad nebeidzas.
— Vai sirmā virsaiša sirds ir mīksta, un vai viņš domā par bērniem, ko viņam devušas sievas? Viņš ir bargs pret saviem kareivjiem, un viņa acis ir no akmens!
— Viņš ir bargs pret slinkiem un ļauniem kareivjiem, bet pret kārtīgiem un labiem viņš ir taisns un augstsirdīgs. Esmu pazinis daudzus maigus, tēvus, bet vēl nevienu, kas tik ļoti mīlētu savus bērnus. Tu esi redzējis sirmgalvi tikai kareivju vidū, Magva, bet es esmu redzējis viņa acīs asaras, kad viņš runāja par bērniem, kas tagad atrodas tavā varā.
Hejvards apklusa. Viņš nesaprata, kā izskaidrot dīvaino izteiksmi, kāda pēkšņi parādījās indiāņa tumšajā sejā, kamēr tas tik uzmanīgi klausījās viņa vārdos. Sākumā viņam likās, ka Magva domā par apsolītajām dāvanām, bet tad sejas izteiksme pārvērtās — tagad tā pauda ļaunu uzvaras prieku. To nevarēja būt izraisījusi tikai mantkārība, bet gan kādas citas — bīstamākas jūtas.
— Klausies! — huronis sacīja, un viņa seja acumirklī sastinga mierā. — Ej pie sirmgalvja tumšmatainās meitas un saki, ka Magva grib ar viņu runāt
Dankens nodomāja, ka mantkārīgais indiānis grib dzirdēt vēl kādus dāvanu solījumus. Tādēļ viņš, gan lēni un negribīgi, devās pie abām meitenēm, kas atpūtās. Piegājis klāt, viņš pateica Korai Magvas pavēli.
— Jūs jau 'zināt, ko indiānis vēlas. — Dankens sacīja, pavadīdams Koru pie Magvas. — Neskopojieties solīt viņam pulveri un segas. Bet ziniet, ka tādiem cilvēkiem kā viņš patīk drošsirdība. Jūs varētu viņam apsolīt kaut ko arī no savas puses. Neaizmirstiet, Kora, ka no jūsu savaldīšanās un apķērības atkarīga ne vien jūsu, bet arī Alises dzīvība.
— Arī jūsējā, Danken!
— Manai dzīvībai ir maza nozīme. Man nav tēva, kas mani gaidītu, un maz ir draugu, kuri nožēlotu manu bēdīgo likteni. Pietiek, mēs esam klāt! Magva, šeit ir tā, ar ko tu gribēji runāt.
Indiānis lēni piecēlās un brīdi stāvēja nekustīgi. Tad viņš pamāja ar roku, lai Heivards aiziet, un auksti piemetināja:
— Kad huronis runā ar sievām, viņa cilts aizsedz ausis.
Heivards vilcinājās un negribēja paklausīt, bet Kora, mierīgi pasmaidot, teica:
— Jūs dzirdējāt, Heivard, un smalkjūtība jums liek aiziet. Ejiet pie Alises, uzmundriniet viņu ar mūsu izredzēm!
Kora pagaidīja, kamēr jaunais cilvēks aiziet, tad pagriezās pret indiāni un cieņas pilnā balsī prasīja:
— Ko Viltīgā Lapsa grib sacīt Monro meitai?
— Klausies! — indiānis teica un smagi uzlika roku Ko- rai uz pleca, it kā gribētu piespiest viņu vērīgi klausīties vārdos, kas viņam sakāmi. Kora pilnīgi mierīgi, bet noteikti atbrīvojās no indiāņa rokas. — Magva ir dzimis virsaitis un karavīrs pie sarkanajiem huroņiem, kuri dzīvo pie ezeriem. Divdesmit reižu viņš redzēja, kā vasaras saule pārvērš divdesmit ziemu sniegus strautu ūdeņos, iekāms sastapa pirmo bālģīmi. Toreiz viņš bija laimīgs! Tad viņa Kanādas tēvi ielauzās mežos, iemācīja viņam dzert uguns dzērienu — un viņš kļuva gļēvulis. Huroņi viņu aizdzina no tēvu kapiem un vajāja, it kā viņš būtu bizonis. Viņš bēga gar ezeru krastiem un nonāca pie Lielgabalu pilsētas. Tur viņš medīja un zvejoja, bet ļaudis viņu dzina projām, un viņš nonāca ienaidnieku rokās. Magva, kas ir dzimis huroņu virsaitis, kļuva ienaidnieku mohauku kareivis!
— Esmu par to jau agrāk dzirdējusi, — Kora bilda, kad indiānis apklusa. Viņš centās apvaldīt lielo niknumu, kas iedegās spīvās liesmās, kad viņš runāja par iztēlotām pārestībām.
— Vai Viltīgā Lapsa vainīgs pie visām šīm nelaimēm? Kas deva viņam uguns dzērienu? Kas viņu pataisīja par gļēvuli? Bālģīmji, tavas krāsas ļaudis!
— Vai es vainīga, ka pasaulē ir nekrietni cilvēki, kam tāda pati ādas krāsa kā man? — Kora jautāja.
— Nē. Magva ir vīrs, bet ne muļķis. Es zinu, ka tādi kā tu nekad neatver lūpas uguns dzērienam. Lielais gars tev ir devis gudrību.
— Kas tad man darāms vai sakāms, lai atvieglotu tavu nelaimi vai tavus maldus?
— Klausies! — indiānis atkal sacīja, pieņemdams lepnu un mierīgu izskatu. — Kad franču un angļu tēvi izraka no Јemes savus karacirvjus, Lapsa pievienojās mohaukiem un devās karā pret savu cilti. Bālģīmji aizdzina sarkan- ādainos no medību vietām, un tagad, kad tie iet karā, viņus vada baltais. Vecais virsaitis pie Horikana ezera, tavs tēvs, bija mūsu karapulku lielais vadonis. Viņš pavēlēja mohaukiem: dari šo, dari to, un viņu klausīja. Viņš deva likumu: ja indiānis sadzersies uguns dzērienu un nāks viņa kareivju audekla vigvamos, to nepiedos. Magva aiz muļķības atvēra lūpas, un karstais uguns dzēriens viņu aizveda uz Monro būdu. Ko sirmgalvis darīja? Lai viņa meita pasaka!
— Viņš neaizmirsa savu likumu un izturējās taisnīgi, sodīdams nepaklausīgo, — Kora droši atbildēja.
— Taisnīgi! — indiānis izsaucās un uzmeta viņas mierīgajai sejai niknu skatienu. — Vai tas ir taisnīgi — darīt ļaunu un tad par to sodīt? Tas nebija Magva, kas toreiz runāja, uguns dzēriens runāja un darīja viņa vietā, bet Monro tam neticēja. Huroņu virsaiti sasēja visu bālģīmju kareivju priekšā un pēra kā suni!
Kora cieta klusu, nezinādama, kā aizbildināt tēva neapdomāto bardzību, lai indiānis to saprastu.
— Skaties! — indiānis teica un atrāva vieglo audumu, kas nepilnīgi sedza viņa izkrāsotās krūtis. — Te ir rētas no dunčiem un lodēm — ar tām karavīrs var lepoties savas cilts priekšā. Bet Monro atstāja rētas uz huroņa muguras, un tās viņam kā sievietei jāslēpj zem balto cilvēku krāsotā audekla.
— Es biju domājusi, ka indiāņu virsaitis ir pacietīgs, — Kora teica, — un ka viņa gars nejūt sāpes, ko cieš miesa.
— Kad čipevi[9] piesēja Magvu pie staba un cirta šo brūci, — indiānis sacīja, ar pirkstu lepni rādīdams lielu rētu, •— tad huronis smējās par viņiem un teica, ka tikai sievas cērt tik viegli! Tad viņa gars lidoja mākoņos! Bet, kad viņš juta Moni*o sitienus, viņa gars gulēja zem bērza. Huroņa gars nekad nepiedzeras, tas atceras vienmēr.
— Bet to var nomierināt. Ja mans tēvs izturējies netaisni, rādi viņam, ka indiānis prot pārestību piedot, un atdod viņam meitas. Tu jau dzirdēji no majora Heivarda.
Magva noraidoši kratīja galvu. Viņš negribēja vairs dzirdēt piedāvājumus, ko sirdī nicināja.
— Ko tad tu gribi? — Kora prasīja pēc mokoša klusuma brīža. Viņa saprata, ka viltīgais huronis krāpis pārsteidzīgo un devīgo Dankenu.
— To, kas huroniņi patīk: labu pret labu, ļaunu pret ļaunu.
— Tad tu gribi atriebt nevarīgām meitenēm to ļaunumu, ko tev nodarījis Monro? Vai drošsirdīga vīra cienīgāk nav iet pie viņa un prasīt gandarījumu?
— Bālģīmju rokas ir garas, un viņu dunči ir asi, — indiānis atteica un ļauni iesmējās. — Kāpēc lai Lapsa iet pretī kareivju šautenēm, ja viņa rokās atrodas Monro sirds?
— Saki, Magva, — ko tu gribi darīt? — Kora jautāja, pūlēdamās runāt mierīgā, stingrā balsī. — Vai tu gribi aizvest mūs meža biezokņos, vai arī esi izdomājis kādu lielāku ļaunumu? Vai nav tāda atalgojuma, tādu līdzekļu, kas mazinātu pārestību un mīkstinātu tavu sirdi? Tad, lūdzu, izgāz savu ļaunumu pār mani, bet atbrīvo manu māsu! Saņem bagātību, atlaid viņu brīvībā, apmierini savu atriebības kāri ar vienu upuri. Ja sirmais vīrs zaudēs abus bērnus, tas viņu iegrūdis kapā. Kas tad atalgos Lapsu?
— Klausies! — huronis atkal sacīja. — Gaišacainā atgriezīsies pie Horikana ezera un izstāstīs vecajam virsaitim, kas noticis, ja tumšmatainā pie savu tēvu Lielā gara zvērēs nemelot.
— Kas man jāapsola? — Kora jautāja. Viņas mierīgā, pašcieņas pilnā izturēšanās indiāni neviļus savaldīja.
— Kad Magva atstāja savu tautu, viņa sievu atdeva citam virsaitim. Tagad Magva atkal ir samierinājies ar hu- roņiem un atgriezīsies pie savu tēvu kapiem lielā ezera krastā. Lai angļu virsaiša meita viņam seko un paliek viņa vigvamā uz visiem laikiem.
Lai cik pretīgs Korai bija šāds priekšlikums, viņa savaldījās un mierīgi, neizrādot ne mazāko nepatiku, atbildēja:
— Kas Magvam par prieku dalīt savu būdu ar sievu, ko viņš nemīl, ar svešas bālģīmju cilts sievu? Būs labāk, ja viņš paņems Monro zeltu un ar dāvanām un laipnību nopirks kādas huroņu meitenes sirdi.
Indiānis brīdi klusēja, bet uzlūkoja Koru ar tādu skatienu, ka viņa neizturēja, pietvīka un nodūra acis. Tad indiānis īpaši ļauni piebilda:
— Kad uz huroņa muguras atkal sūrstēs sitieni, viņš zinās, kur atrast sievieti, kam likt tos sajust. Monro meita nesīs viņam ūdeni, audzēs viņa graudus, ceps viņa medījumu. Sirmgalvja miesas gulēs pie lielgabaliem, bet viņa sirdi Lapsa varēs sasniegt ar savu dunci.
— Necilvēks! Tu esi sava ļaunā vārda cienīgs! — Kora vairs nevaldīja pār savām dusmām. — Tikai sātans var izdomāt tādu atriebību! Bet tu maldies, ja domā, ka esi ļoti stiprs! Tu gan turi savās rokās Monro sirdi, bet tu nenobiedēsi to ar vislielāko ļaunumu!
Uz jaunās meitenes drošajiem vārdiem indiānis atbildēja tikai ar nejauku smaidu, kas liecināja par negrozāmu apņemšanos. Tad viņš pamāja ar roku, ka saruna beigusies. Kora jau nožēloja asos vārdus un gribēja piekāpties, bet Magva gāja projām un pievienojās saviem nesātīga- jiem biedriem. Heivards piesteidzās uztrauktajai meitenei klāt un jautāja, kā beigusies saruna, kuru viņš uzmanīgi bija vērojis no tālienes. Kora nekā noteikta neatbildēja, jo negribēja uztraukt Alisi, bet pēc viņas sejas majors noprata, ka saruna nav bijusi veiksmīga. Kad Alise māsu apbēra ar jautājumiem par gaidāmo likteni, Kora tikai pamāja ar roku uz sarkanādaiņu pulciņu, piekļāva Alisi sev pie krūtīm un, nespēdama valdīt uztraukumu, nomur- - mināja:
- — Lasi tur viņu sejās mūsu likteni! Bet nogaidīsim, nogaidīsim!
Koras krampjainās kustības un saraustītie vārdi izpauda vairāk nekā gari paskaidrojumi. Gūstekņi vērīgi lūkojās turp, kur tika izlemts jautājums par viņu dzīvību vai nāvi.
Magva atradās pārējo huroņu vidū, kas, pierijušies līdz kaklam, slinki vāļājās pa zemi. Viņš sāka runāt cienīgi, kā indiāņu virsaitim piederas. Jau pēc viņa pirmajiem vārdiem mežoņi saslējās un godbijīgi klausījās. Indiānis runāja savā izloksnē, tāpēc baltie tikai pēc viņa izteiksmīgajām roku kustībām varēja nojaust runas saturu.
Sākumā Magvas vārdi un kustības šķita mierīgas un nosvērtas. Kad viņš jau bija pievērsis sev mežoņu uzmanību, Heivardam likās, ka tiek runāts par huroņu dzimteni un viņu cilti, jo Magva bieži norādīja uz lielo ezeru pusi. Klausītāji acīmredzot bija ar viņu vienis prātis, bieži izsaucās: — Ha! — un piekrītoši saskatījās. Lapsa bija ļoti viltīgs un izmantoja šo piekrišanu saviem nolūkiem.
Tagad viņš runāja par ilgiem, girūtiem pārgājieniem, kad huroņi pametuši plašos, medījamiem zvēriem bagātos mežus un jaukās nometnes, lai karotu ar Kanādas tēvu ienaidniekiem. Viņš pieminēja, saucot vārdā, visus grupiņas karavīrus, uzteica katra nopelnus un pakaliMjumus ciltij, atgādināja viņu brūces un to, cik skalpu viņr ieguvuši. Un katrreiz, kad viltīgais indiānis nosauca kādu no klātesošajiem, šā mežoņa seja atmirdzēja sajūsmā. Glaimotais huronis bez kautrēšanās uzņēma šo uzslavu par pelnītu un izrādīja savu piekrišanu ar kliedzieniem un ķermeņa kustībām. Bet tad runātāja balss kļuva dobjāka,
tajā vairs neskanēja uzvaras gaviles, ar kādām viņš bija pieminējis savu ciltsbrāļu uzvaras un varoņdarbus. Magva aprakstīja Glena ūdenskritumu, nepieejamo klinšu salu ar alām un daudzās Glena krāces un ūdens virpuļus. Pēc tam viņš iesaucās: — Garā Karabīne! — un huroņi, dzirdot pieminam ienīsto vārdu, tūlīt pat atbildēja ar skaļu, gari stieptu indiāņu karasaucienu. Nogaidījis, kamēr mežā apklusa šā kliedziena atbalss, Magva norādīja uz sagūstīto majoru un sāka attēlot, kā miris karavīrs, ko Heivards nogrūdis dzelmē. Magva ne tikai pieminēja huroņi, kurš bija karājies starp debesīm un zemi un kura drausmīgajā nāves ainā bija nolūkojies viss bars, viņš pat saķēra kādu koka zaru un attēloja ciltsbrāļu priekšā visas šausmas. Beidzot viņš ātri pastāstīja, kādā veidā miris katrs viņu biedrs, un cildināja nošauto huroņu vīrišķību un tikumus.
Kad Magva bija beidzis runāt par šiem notikumiem, viņa balss atkal pārmainījās, tā kļuva klusa, žēla, un tajā pat varēja saklausīt muzikālās, maigās rīkles skaņas. Tagad huronis runāja par nogalināto sievām un bērniem, par viņu vientulību, trūkumu un bēdām, par to, ka viņu ciešanas nav atriebtas. Tad pēkšņi, balsi pacēlis, viņš sparīgā niknumā kliedza:
— Vai huroņi ir suņi, ka viņiem tas jāpacieš? Kurš pateiks Minaugva sievai, ka viņa skalpu grauž zivis un ka paša cilts nav atriebusi viņa nāvi? Kurš uzdrošināsies rādīties Vasavatimi mātei ar ienaidnieka asiņu neslacītām rokām? Ko atbildēsim mūsu vecajiem, kad viņi prasīs, kur ienaidnieka skalpi, bet mums nebūs ne mata no bālģīmju galvas, ko viņiem parādīt? Sievietes rādīs uz mums ar pirkstiem. Uz huroņu vārda guļ tumšs traips, tas jānomazgā ar asinīm!
Indiāņa balsi vairs nevarēja sadzirdēt, jo sacēlās tāda kliegšana, it kā te būtu nevis mazs pulciņš, bet pilns ar mežoņiem. Huroņi izrāva dunčus, pacēla tomahaukus un trokšņainā barā metās pie gūstekņiem. Heivards aizlēca Korai un Alisei priekšā, sagrāba pašu pirmo indiāni, kas pagadījās, un saspieda to no visa spēka. Negaidītā pretošanās mežoņus uz brīdi apklusināja; iejaucās Magva, kas ar ātru vārdu straumi un dzīvām kustībām pievērsa uzmanību sev. Viltīgā Lapsa neļāva tūliņ nobeigt gūstekņus, bet, cik varēja noprast, pierunāja savus biedrus paildzināt upuru mokas. Huroņi priekšlikumu pieņēma ar skaļiem prieka saucieniem un tūliņ ķērās pie darba.
Divi spēcīgi indiāņi metās virsū Heivardam, trešais uzbruka dziedāšanas skolotājam. Neviens no upuriem nepadevās bez izmisīgas, lai gan nesekmīgas cīņas, pat vājais Dāvids nosvieda savu pretinieku zemē. Heivardu huroņi nespēja pieveikt, iekāms trešais, ticis galā ar Dāvidu, ne- piesteidzās viņiem palīgā. Tad Heivardam sasēja rokas un piesēja viņu pie tā paša koka, kura zaru Magva bija izmantojis, attēlodams huroņa nāves ainu. Kad jaunais majors atjēdzās, viņš ieraudzīja, ka viņam pa labi stāv Kora, arī piesieta pie koka. Viņa bija bāla no uztraukuma, b'et stingrais skatiens bezbailīgi sekoja visām ienaidnieku kustībām. Pa kreisi Dankens redzēja Alisi. Tikai kārklu zari, ar kuriem viņa bija piesieta pie priedes, saturēja meitenes trauslo stāvu, jo trīcošās kājas viņai vairs neklausīja. Dāvids bija cīnījies pirmo reizi mūžā un tagad, nogrimis dziļās pārdomās, apsvēra, vai rīkojies pareizi.
Huroņi ķērās pie darba, lai izpildītu savus briesmīgos nodomus. Daži savilka žagarus ugunskuram, viens plēsa asas priežu šķembas, lai tās degošas varētu durt gūstekņiem miesā; vēl citi pielieca pie zemes divus jaunus kokus un taisījās piesiet Heivarda rokas pie koku galotnēm, lai lad tos palaistu .vaļā. Bet Magva bija izdomājis vēl kādu ļaunāku, nežēlīgāku atriebību.
Kamēr viņa biedri, gūstekņiem redzot, veica parastos spīdzināšanas priekšdarbus, Viltīgā Lapsa piegāja pie Ko- ras un, ļauni ņirgādamies, atgādināja viņai neizbēgamo likteni, kas viņu sagaida.
•— Ha! — viņš piemetināja. — Ko tagad saka Monro meita? Viņas galva ir par labu, lai dusētu uz spilvena Lapsas vigvamā. Vai būs labāk, ja ar to šī pakalna virsotnē spēlēsies vilki?
— Ko tas necilvēks runā? — Heivards pārsteigts prasīja.
*— Neko! — meitene lēni, bet noteikti atbildēja. — Viņš
ir mežonis, viņš nesaprot, ko dara. Mirstot lūgsimies, lai dievs viņam piedod.
— Piedot? — niknais huronis iesaucās, pārprazdams viņas vārdus. — Indiāņa atmiņa ir garāka nekā bālģīmju roka! Saki — vai es sūtīšu gaišmataino meiteni pie tēva un vai tu sekosi Magvam pie lielajiem ezeriem, nesīsi viņam ūdeni un vārīsi viņam graudus?
Kora pamāja, lai viņš iet projām; viņu sagrāba nepārvarams riebums.
— Atstāj manil — viņa sacīja tik svinīgā balsī, ka indiānis uz brīdi apmulsa. — Tu ienes rūgtumu manās lūgšanās, tu stāvi starp mani un manu dievu.
Bet Magva drīz attapās un ar izsmieklu norādīja uz Alisi.
— Skaties! Bērns raud! Viņai par agru mirt! Sūti viņu pie Monro, lai sukā viņa sirmos matus un lai viņa sirds paliek dzīva!
Kora nevarēja atturēties, nepalūkojusies uz jaunāko māsu, kuras acīs iedegās karsts lūgums, rādot, cik ļoti viņai gribas dzīvot.
Ko viņš saka, mīļā Kora? — Alise trīcošā balsī vaicāja. — Vai viņš saka, ka sūtīšot mani pie tēva?
Dažus mirkļus Kora uzlūkoja jaunāko māsu, un sejā viņai atspoguļojās varenu, pretrunīgu jūtu cīņa. Beidzot viņa sāka runāt vājā, bezcerības pilnā balsī, kas pauda gandrīz vai mātes maigumu.
— Alise, — viņa teica, — huronis piedāvā mums abām dzīvību.,, Nē, pat vairāk, viņš sola nogādāt Dankenu — mūsu dārgo Dankenu un tevi pie mūsu draugiem, pie mūsu tēva,,. pie mūsu bēdu sagrauztā tēva … ja es pārvarēšu savu ietiepīgo lepnumu un būšu ar mieru ..,
Balss viņai aizlūza.
— Runā! — Alise iesaucās. — Ko tad, mīļā Kora? Ak, kaut viņš būtu nācis ar šo priekšlikumu pie manis! Lai glābtu tevi, lai iepriecinātu veco tēvu, lai atbrīvotu Dankenu, ak, cik labprāt es mirtu!
Mirt? — Kora stingrākā, mierīgākā balsī rūgti sacīja. — Jā, tas būtu viegli. Nāve būtu labāka par to, ko viņš ļ prasa… Viņš grib, — viņa turpināja, — viņš grib, lai sekoju viņam mežos uz huroņu nometni, lai tur palieku, lai esmu ar mieru būt viņa sieva! Alise, mīļais bērns, mīļo māsiņ! Un arī jūs, major Heivard, palīdziet man ar savu padomu! Vai gribat pirkt savu dzīvību par tādu cenu? Un tu, Alise, vai gribi saņemt dzīvību pret tādu upuri? Danken, sakiet man, kā rīkoties! Dodiet jūs abi man padomu, es jums bez ierunām paklausīšu!
— Vai es esmu ar mieru! — jaunais cilvēks pārsteigts un saniknots iesaucās. *—[10] Kora, Kora! Jūs zobojaties par mūsu nelaimi! Ne vārda vairs par šo riebīgo priekšlikumu! To iedomāties vien ir ļaunāk nekā tūkstošreiz mirt!
—- Es zināju, ka jūs tā atbildēsiet! — Kora iesaucās, vaigi viņai pietvīka un acīs pamirdzēja slēptas mīlas
kvēle. — Un tu, Alise? Tevis dēļ es nekurnēdama pakļau- šos visam …
Heivards un Kora velti gaidīja Alises atbildi. Rokas viņai bija bezspēcīgi noslīgušas gar sāniem, tikai pirksti krampjaini raustījās. Gaišmatainā galviņa nokarājās uz krūtīm, un likās, ka Alise zaudējusi samaņu. Bet izrādījās, ka viņa tikai sabrukusi lielā satraukumā. Alise lēni pacēla galvu, seja bija pietvīkusi dziļā sašutumā, un viņa tikko spēja pateikt:
— Nē, nē, nē! Tad labāk mirsim, tāpat kā dzīvojām — abas kopā!
— Nu, tad mirsti! — Magva iekliedzās un meta neaizsargātajai Alisei ar tomahauku.
Redzot tādu noteiktību un vīrišķību gūsteknē, kuru viņš bija turējis par nevarīgu, vāju upuri, huronis grieža zobus nevaldāmā niknumā. Tomahauks nošņāca Heivardam gar galvu, nošķēla dažas Alises zeltaino matu sprogas un iecirtās kokā viņai virs galvas. To redzot, Dankens iedegās dusmās, ar pārcilvēcisku spēku pārrāva saites un metās virsū otram indiānim, kas jau kaukdams mērķēja uz Alisi, lai cirstu trāpīgāk. Sākās cīņa, abi nogāzās zemē. Sarkanādainā kailais, gludais ķermenis izslīdēja Heivardam no rokām, indiānis izrāvās, uzlēca un nometās ar celi majoram uz krūtīm, ar visu milzīgā ķermeņa svaru piespiežot viņu pie zemes. Heivards redzēja pazibam dunci. Bet tajā pašā mirklī kaut kas nosvilpa gaisā un atskanēja šāviens. Heivards juta, ka smagums noveļas no krūtīm, dusmas indiāņa sejā pārvērtās šausmās, un tas beigts nogāzās viņam blakus sausajās lapās.