Pārsteigti par sava biedra pēkšņo nāvi, huroņi sastinga. Bet, kad viņi aptvēra, cik droša roka raidījusi liktenīgi trāpīgo šāvienu pret ienaidnieku, nebaidoties skart draugu, no visu lūpām vienbalsīgi izlauzās sauciens: «Garā Karabīne!» — kas nobeidzās ar mežonīgām gaudām. Kā atbalss šīm gaudām atskanēja skaļš kliedziens no tuvējā koku pudura, kur neuzmanīgie huroņi bija atstājuši ieročusv Nākamajā mirklī parādījās Vanagacs. Steigā viņš nepaguva pielādēt savu šauteni, ko bija atguvis no -mežoņiem, un metās viņiem virsū, platiem, vareniem vēzieniem vicinādams to kā rungu. Bet, lai cik ātri un veikli izlūks tuvo
jās, kāds spēcīgs stāvs aizsteidzās viņam garām, neticami pārdroši ieklupa mežoņu barā un, griezdams tomahauku ap galvu un draudoši vicinādams mirdzošo dunci, nostājās Korai priekšā. Pirms huroņi spēja attapties no šiem negaidītajiem notikumiem un pārdrošās rīcības, parādījās kāds tēls. nāves izskatā, kā spoks paslīdēja viņiem garām un draudīgi nostājās pirmajam blakus. Kareivīgo uzbrucēju iztrūcināti, mežonīgie spīdzinātāji atrāvās nost no saviem upuriem, un cits caur citu atskanēja viņu īpatnējie pārsteiguma saucieni, kam sekoja skaļā balsī izkliegti bīstamie,_visiem zināmie vārdi:
— Ātrais Briedis! Lielā Čūska!
Taču huroņu piesardzīgais, modrais vadonis nebija tik viegli apmulsināms. Vērīgi pārlaidis skatienu mazajam laukumiņam, viņš tūlīt saprata, kā uzbrukums izdevies. Uzmudinādams biedrus ar kliedzieniem un savu piemēru, viņš izrāva garo, bīstamo dunci un, skaļi iekaucies, metās Cingačgukam virsū. Tas bija signāls vispārējam kautiņam. Ne vienai, ne otrai pusei nebija šauteņu, tāpēc saķērās tuvcīņā, vīrs pret vīru.
Unkass atbildēja uz ienaidnieku kliedzieniem un, pieskrējis klāt vienam hu ronim, ar spēcīgu, labi notēmētu loinahauka cirtienu pāršķēla viņam galvaskausu. Heivards izrāva no koka Magvas ieroci un arī metās cīņā. Tagad pretinieku skaits bija vienāds — un katrs spēkojās tikai ar vienu ienaidnieku. Cirtieni bira zibens ātrumā un ar viesuļvētras niknumu. Vanagacs ar sava varenā ieroča spēcīgu sitienu drīz vien nogāza otru huroņi. Heivards karstumā nenogaidīja pretinieka tuvošanos, bet meta viņam ar tomahauku. Tas trāpīja indiānim pa pieri un uz brīdi aizkavēja viņa uzbrukumu. Šās mazās izdošanās iedrošināts, pārsteidzīgais jauneklis devās uz priekšu un uzbruka ienaidniekam kailām rokām. Tūliņ viņš saprata, cik pārsteidzīgs bijis savā pārdrošībā, jo tagad viņam bija jāliek lietā visa sava izveicība un drosme, lai izsargātos no saniknotā huroņa dunča. Juzdams, ka nespēs ilgāk pretoties veiklajam un izmanīgajam indiānim, Heivards sagrāba to dzelžainā tvērienā un spieda abas rokas pie sāniem. Tas prasīja tik daudz spēka, ka ilgi nebūtu izturams. Šajā kritiskajā brīdī viņš izdzirdēja sev blakus kliedzienu:
— Kaujiet neliešus! Nekādas žēlastības nolādētajiem mingiem!
Nākamajā mirklī Vanagacs šautenes laido» sadragāja Heivarda pretinieka galvaskausu. Huroņa muskuļi pēkšņi atslāba, un viņš beigts izslīdēja no majora rokām.
Kad Unkass bija nositis pirmo pretinieku, viņš kā izsalcis lauva metās virsu otram. Piektais huronis, kam sākumā nebija pretinieka, redzēdams, ka visi aizņemti nāves cīņā, savā atriebības kārē bija nolēmis pabeigt pārtraukto ļaundarību. Izgrūzdams uzvaras kliedzienu, viņš steidzās neaizsargātajai Korai klāt un jau iztālēm meta viņai ar savu aso karacirvi. Tomahauks aizķēra Koras plecu un pārgrieza klūgas, ar kurām viņa bija piesieta pie koka. Kora tagad varēja bēgt. Viņa izvairījās no mežoņa grābiena un, nebēdādama par savu drošību, metās pie Alises. Trīcošiem pirkstiem viņa nemākulīgi mēģināja atraisīt klūgas, kas saistīja māsu. Tik augstsirdīga cildenu jūtu izpausme spētu aizkustināt jebkura cilvēka sirdi, bet dusmu satracinātais huronis nepazina līdzcietības. Viņš sagrāba Koru aiz izirušajiem, kuplajiem matiem, atrāva no Alises un ar spēcīgu grūdienu rupji nospieda viņu uz ceļiem. Mežonis aptina plīvojošās cirtas sev ap roku, pacēla augšup un, ņirdzīgi, uzvaroši smiedamies, apvilka ar dunci loku ap Koras skaisti veidoto galvu. Bet par šo mežonīgo rotaļu huronim nācās dārgi samaksāt, un savu ļauno nodomu viņš vairs nepaguva īstenot. Viņu ieraudzīja Unkass. Ar pāris lēcieniem jaunais mohikānis bija klāt un kā lode ietriecās ienaidniekam krūtīs, aizgrūda viņu lielu gabalu nost un nogāza zemē. Grūdiens bija tik spēcīgs, ka arī Unkass pats nokrita huronim līdzās, taču acumirklī abi bija kājās un sāka asiņainu cīņu. Bet tā drīz bija galā: Heivarda tomahauks un Vanagacs šautene nolaidās uz huroņa galvas tieši tajā brīdī, kad Unkasa duncis sasniedza viņa sirdi.
Kauja bija pabeigta, tikai divcīņa starp Viltīgo Lapsu un Lielo Čūsku vēl turpinājās. Abi mežonīgie karavīri pierādīja, ka nav nejauši zīmīgie vārdi, kas tiem piešķirti par varoņdarbiem agrākajās kaujās. Sākumā viņi kādu laiku tikai vairījās viens no otra veiklajiem, straujajiem dūrieniem, tad pēkšņi metās tuvcīņā un nogāzās zemē, savijusies kamolā kā divas čūskas. Kad pārējie uzvarētāji savu darbu bija pabeiguši, viņi abu nikno indiāņu vietā redzēja tikai putekļu un lapu virpuli, kas, gluži kā viesuļa nests, vēlās no nelielā laukuma centra uz vienu malu. Dēla mīlestības, draudzības un pateicības jūtas dzina Heivardu un viņa biedrus uz to vietu, kur mutuļoja cīnītāju saceltais putekļu mākonis. Bet velti Unkass skraidīja tam apkārt, vēlēdamies iegrūst dunci tēva ienaidnieka sirdī; velti Vanagacs pacēla šauteni. Heivards raudzīja satvert huroņa kājas, bet likās, ka pēkšņi viņa rokas zaudējušas spēku. Smiltis un asinis klāja abus pretiniekus, viņu ātro, veiklo kustību dēļ radās iespaids, ka zemē lokās tikai viens ķermenis. Baismīgi izkrāsotā mohikāņa figūra un tumšais huroņa stāvs tik ātri zibēja acu priekšā, ka draugi nezināja, kurā brīdi cirst un kādā virzienā vērst savu ieroci. Dažreiz īsu mirkli cauri putekļu virpulim pamirdzēja Magvas degošās acis — gluži kā baziliskam pasakā. Sājos īsajos brīžos huronis paguva izlasīt ienīstajās sejās cīņas iznākumu, par ko liecināja jau pati ienaidnieku klātbūtne. Bet, pirms kāds cirtiens spēja sasniegt viņa nāvei nolemto galvu, tās vietā jau pazibēja Čingačguka drūmā seja. Tagad cīnītāji bija pārvietojušies no laukuma vidus uz vienu malu pie pašas kraujas. Beidzot mohikānim radās izdevība izdarīt spēcīgu dūrienu ar savu dunci. Magvas rokas kļuva slābanas, viņš atkrita uz muguras — acīmredzot bez dzīvības. Viņa pretinieks uzlēca kājās un izkliedza uzvaras saucienu, kas atbalsojās zem koku velvēm.
Varoņi delavari! Mohikānis ir uzvarējis! — Vanagacs iesaucās un atvēzējās ar garās, liktenīgās šautenes laidi. — Baltā vīra beidzamais sitiens nemazinās uzvarētāja nopelnus un neatņems viņam tiesības uz skalpu!
Bet mirklī, kad bīstamais ierocis grasījās nolaisties, huronis pēkšņi izvairījās, pārvēlās pāri kraujai, pietrūkās kājās un ar vienu lēcienu nozuda krūmu biezoknī, kas klāja kalna nogāzi. Delavari, kas bija domājuši, ka ienaidnieks ir beigts, pārsteigumā iekliedzās un metās viņam pakaļ ātri un trokšņaini kā briedi pamanījuši medību suņi, bet izlūka spalgais, īpatnējais kliedziens viņus tūliņ apstādināja un lika atgriezties kalna virsotnē.
— Tas izskatās pēc viņa! — rūdītais mežu pazinējs iesaucās. — Viltīgs melis un nelietis viņš vienmēr bijis! Ja godīgs delavars tiktu uzvarēts, tas mierīgi gulētu un saņemtu savu sitienu pa galvu, bet šie nelietīgie makuasi turas pie dzīvības kā meža kaķi. Lai viņš skrien, lai skrien! Viņš ir viens pats, viņaiņ nav ne šautenes, ne stopa, un viņa draugi franči ir tālu. Kā čūska, kas zaudējusi zobus, viņš ir nekaitīgs. Skaties, Unkas, — viņš piebilda delavaru valodā, — tavs tēvs jau noņem skalpus! Derētu apstaigāt un aptaustīt pārējos neliešus, citādi vēl kāds aizcilpos mežā, kliegdams kā sīlis.
Cingačguks jau bija noņēmis uzvaras apliecinājumus no mirušo nekustīgajām galvām.
Bet Unkass kopā ar Heivardu steidzās palīgā māsām. Viņi veikli atbrīvoja Alisi un nodeva Koras izstieptajās rokās.
Alise bija noslīdējusi ceļos Korai līdzās. Piecēlusies viņa apkrita māsai ap kaklu, elsodama sauca tēva vārdu, un viņas maigajās dūjas acīs atmirdzēja jaunas cerības stari.
— Mēs esam glābtas! Glābtas! — viņa čukstēja. — Mēs atgriezīsimies pie mīļotā tēva, un viņa sirds nelūzīs sāpēs! Arī tu, Kora, māsiņ! Nē, vairāk nekā māsa — mana māte! — arī tu esi glābta. Un Daņkens, — ar nevainīgu, gaišu smaidu viņa pagriezās pret jauno cilvēku, — arī mūsu drošsirdīgais, cēlais Dankens ir neskarts!
Uz šiem dedzīgajiem, gandrīz nesakarīgajiem vārdiem Kora atbildēja, tikai klusējot spiezdama māsu pie krūtīm un noliekdamās pār viņu maigā sirsnībā. Vīrišķīgais Heivards, redzot šo aizkustinošo ainu, nekaunējās asaru, kas noritēja pār vaigiem. Unkass stāvēja netālu, vēl cīņas asinīm nošķaidīts, šķietami vienaldzīgs, bet mežonīgā izteiksme viņa acīs bija nozudusi, tajās jautās līdzjūtība.
Pa šīs dabiskās jūtu izpausmes laiku Vanagacs vērīgi pārliecinājās, vai huroņi, kas neiederējās šajā jaukajā skatā, nav vairs spējīgi traucēt tā saskaņu. Tad viņš piegāja pie Dāvida, kas visu laiku ar priekšzīmīgu pacietību bija gaidījis atbrīvošanu, un pārgrieza viņa saites.
— Tā! — izlūks iesaucās, aizmetot projām pēdējo klūgu.
— Tagad jūs atkal valdāt pār saviem locekļiem, lai gan liekas, ka jūs tos neprotat izlietot labāk kā tad, kad piedzimāt. Ja jūs neapvainotos par padomu, es jums labprāt to dotu. Neesmu gan par jums vecāks, bet esmu ilgi nodzīvojis mežonīgās vietās un ieguvis lielu pieredzi. Mans padoms būtu: pārdodiet svilpīti, kas jums kabatā, pirmajam muļķim, kurš to vēlētos iegūt, un nopērciet par to naudu kādu derīgu ieroci, kaut vai tikai kavalērista pistoli. Centīgi vingrinoties, jūs ar laiku kaut ko panāksiet.
— Ieroči un taures skaņas piederas kaujai, bet pateicības dziesmas — uzvarai! — atbrīvotais Dāvids teica.
— Draugs, — viņš turpināja, sniedzot Vanagacij savu vājo, tievo roku, viņa acis sāka ātri mirkšķināties un kļuva mitras, — es tev pateicos, ka mati uz manas galvas Vēl aug tur, kur tos dievs iestādījis; jo, lai gan citiem cilvēkiem varbūt ir spīdošāki un vijīgāki mati, manējie man liekas gluži piemēroti un noderīgi šai galvai, kuru tie sedz. Es nepiedalījos cīņā nevis tādēļ, ka negribēju, bet tādēļ, ka pagāni bija mani sasaistījuši. Tu biji cīņā drošsirdīgs un veikls, tāpēc es tev pateicos, pirms ķēros pie svarīgāku pienākumu pildīšanas, jo tu esi pierādījis, ka esi kristīgā uzslavas cienīgs!
— Mans pakalpojums ir nieks, tādus jūs bieži piedzīvosiet, ja ilgāk uzkavēsieties pie mums, ^— atbildēja izlūks, dziedātāja neliekuļotās pateicības vārdu aizkustināts. — Es esmu atguvis savu veco draugu, «briežu nāvi», tā jau pati par sevi ir uzvara. — Viņš maigi noglāstīja šautenes aizslēpu. — Irokēzi ir viltīgi, bet šoreiz viņi pārrēķinājās, noliekot šautenes tālu no atpūtas vietas. Ja Un- kasam un viņa tēvam piemistu parastā indiāņu apdomība, mēs būtu uzbrukuši ar trim šautenēm un nobeiguši visu bandu uzreiz — a'rī viltīgo nelieti, tāpat kā viņa biedrus.
Izlūks nosēdās zemē un ar tēvišķīgu rūpību sāka pārbaudīt savu šauteni.
Arī Dāvids apsēdās un izvilka no kabatas mazo grāmatiņu un brilles metāla ietvaros. Pacēlis acis uz debesīm, viņš skaļā balsī sacīja:
— Uzaicinu jūs, draugi, kopā ar mani sūtīt slavas dziesmu dievam par necerēto izpestīšanu no mežoņu un neticīgo rokām. Dziedāsim jauko un svinīgo dziesmu, kas saucas «Northemptona».
Tad viņš nosauca lappusi un pantu grāmatā, kur viņa izvēlētā dziesma bija atrodamā, un pielika kamertoni pie lūpām tikpat nopietni un svinīgi, kā bija paradis to darīt baznīcā. Bet šoreiz neviens viņam nepievienojās, jo Kora ar Alisi šajā brīdī bija nogrimušas jau pieminētajā maigo jūtu izpausmē. Viņš nesamulsa, ka auditorija tik niecīga — jo īstenībā viņu dzirdēja vienīgi saīgušais izlūks —, bet skaļā balsī uzsāka un bez traucējumiem nobeidza garīgo dziesmu.
Vanagacs, pārbaudīdams kramu un pielādēdams šauteni, vienaldzīgi klausījās, Dziesmai trūka vajadzīgā noskaņojuma, un tā nemodināja viņa sirdī nekādas jūtas. Nekad vēl Dāvids nebija izšķiedis savu talantu tik nejūtīgiem klausītājiem,
Izlūks, galvu kratīdams, kaut ko nomurmināja par «irokēziem» un «rīkli», tad piecēlās un aizgāja savākt un pārbaudīt iegūto huroņu ieroču krājumu. Cingačguks piebiedrojās viņam un atrada tur gan savu, gan dēla šauteni. Pat Heivards un Dāvids saņēma ieročus, arī munīcijas bija pietiekami daudz.
Kad mežinieki bija izvēlējušies ieročus un sadalījuši ieguvumu, izlūks'skaļi paziņoja, ka laiks doties ceļā. Gamuts trija beidzis dziedāt, un māsas bija apvaldījušas savu jūtu uzplūdus. Heivards un jaunais mohikānis palīdzēja viņām nokāpt pa stāvo krauju no kalna. Lejā viņi atrada zirgus, kas mierīgi plūca krūmu lapas, un, kad meitenes bija iesēdušās seglos, visi sekoja ceļvedim, kurš tik daudzas reizes bija viņus glābis no nāves briesmām.
Ceļojums nebija ilgs. Vanagacs nogriezās, pa labi no tikko samanāmās taciņas, pa kuru bija nākuši huroņi, un devās biezoknī. Viņš pārbrida burbuļojošu strautu un apstājās šaurā ielejā zem kuplām vīksnām. Vieta atradās tikai dažas asis no liktenīgā kalna pakājes, un jaunās sievietes zirgus izmantoja, vienīgi šķērsojot seklo strautu.
Likās, ka izlūks un abi indiāņi labi pazīst vientuļo stūrīti, kurā bija nonākuši. Pieslējuši šautenes pie kokiem, viņi ņēmās kādā vietā atkārpīt sausās lapas. Parādījās zila glūda, no kuras iztecēja dzidrs, dzirkstošs avots ar skaidru, burbuļojošu ūdeni. Izlūks palūkojās visapkārt, it kā meklētu kādu priekšmetu, kas vairs nav atrodams savā vietā.
— Tie bezrūpīgie velni mohauki ar saviem brāļiem tus- karoriem un onondagiem ir bijuši šeit dzert, — viņš rūca. — Šie vazaņķi aizmetuši kausu! Tā iet, ja necienīgiem suņiem piešķir tādu svētību! Šeit, meža biezoknī, pats dievs ir gādājis par viņiem un licis no zemes dzīlēm tecēt ūdens strūklai, pret kuru visu koloniju aptiekāru preces ir nieks! Bet neģēļi piemīdījuši glūdu, piegānījuši tīro vietiņu, it kā viņi būtu meža zvēri, ne cilvēki!
Unkass klusēdams pasniedza izlūkam meklēto kausu, kas bija rūpīgi pakārts vīksnas zarā, tikai Vanagacs savā īgnumā nebija to pamanījis. Vanagacs piesmēla kausu ar ūdeni un pagāja tālāk, kur zeme bija stingrāka un sausa. Tur viņš mierīgi apsēdās un ar redzamu baudu iedzēra lielu malku ūdens. Tad viņš sāka rūpīgi pārmeklēt huroņu somu, kurā tika glabāts proviants.
— Paldies, manu zēn! — viņš sacīja, atdodams tukšo kausu Unkasam. — Tagad palūkosimies, ko šie trakie hu- roņi ēduši, gulēdami slēptuvē. Paskatieties! Nelieši taču zina, kuri ir labākie brieža gaļas gabali, un varētu sagriezt un izcept muguras gabalu kā visprasmīgākais pavārs! Bet nē, viss ir jēls! Irokēzi ir pilnīgi mežoņi. Unkas, paņem manas šķiltavas, iekur uguni! Garšīgs virums mums palīdzēs atgūt spēkus pēc tik ilga gājiena.
Heivards, redzēdams, ka ceļveži nolēmuši uzturēties šeit ilgāku laiku un gatavot ēdienu, palīdzēja meitenēm nokāpt no zirgiem un arī pats apmetās viņām blakus, lai kādu brīdi atpūstos pēc grūtās, asiņainās cīņas. Kamēr ēdiens vārījās, ziņkārība dzina viņu izprašņāt glābējus, kā viņi varējuši tik necerēti atsteigties palīgā īstajā laikā.
— Kā gan tas varēja notikt, ka jūs ieradāties tik drīz, mans augstsirdīgais draugs, — Heivards jautāja, — turklāt bez atbalsta no Edvarda forta garnizona?
— Ja mēs būtu devušies uz upes līkumu, tad gan būtu ieradušies laikā, lai apklātu jūsu līķus ar lapām, bet nebūtu spējuši glābt jūsu skalpus, — izlūks aukstasinīgi atbildēja. — Nē, nē! Mēs neizšķiedām spēkus un laiku, dodoties uz fortu, bet noslēpāmies Hudzonas krastos un novērojām huroņu rīcību.
— Tad jūs redzējāt visu, kas notika?
— Nē, ne visu. indiāņa skatiens ir par asu, lai to viegli piekrāptu, un mēs bijām tuvu. Bija arī grūti novaldīt šo mohikāņu zēnu slēptuvē! Ak, Unkas, Unkas, tu izturējies drīzāk kā ziņkārīga sieva^ nevis kā karavīrs, kas dzen pēdas!
Unkass uz mirkli pacēla caururbjošo skatienu pret iz-, lūku, bet neteica ne vārda un neizrādīja arī, ka nožēlotu savu kļūdu. Gluži otrādi, Heivardam likās, ka jaunā mohikāņa sejā pavīd nicinājums, pat dusmas un ka viņš apspiež savu sašutumu gan aiz godbijības pret apkārtējiem, gan aiz parastās cieņas pret balto biedru.
— Vai jūs redzējāt, kā mūs saņēma gūstā? — Heivards jautāja.
— Mēs to dzirdējām, — izlūks nozīmīgi atbildēja. — Indiāņu kauciens runā skaidru valodu cilvēkiem, kas savu mūžu pavada mežos. Bet, kad jūs izkāpāt krastā, mums kā čūskām vajadzēja līst zem lapām. Tad mēs jūs pazaudējām, kamēr atkal atradām, pie koka piesietus un noslepkavošanai nolemtus.
— Brīnums, ka jūs nenogriežaties pa nepareizu taku, jo huroņi sadalījās divās grupās un katrā grupā bija zirgi.:
*— Jā, tajā vietā mēs apjukām un būtu pazaudējuši pēdas, ja nebūtu Unkasa. Mēs devāmies pa taku, kas iegriezās mežā, jo gluži pareizi spriedām, ka mežoņi vedīs savus gūstekņus uz to pusi. Bet, kad bijām nogājuši jau daudzas jūdzes, taču nekur nemanījām, ka būtu aizlauzts kāds zariņš, kā biju ieteicis, un redzējām tikai mokasīnu pēdas, tad es sāku šaubīties.
-— Mūsu sagūstītāj i aiz piesardzības lika mums uzvilkt mokasīnus, — Heivards sacīja un parādīja koši izrakstītā mokasīnā apauto kāju.
-— Jā, tas bija saprātīgi, un tā viņi allaž rīkojas, bet mēs esam par gudru, lai tāda parasta viltība mūs maldinātu. - ,
— Kam tad mums jāpateicas par izglābšanos,?
— Kaut kam, par ko man, tīrasiņu baltajam, kauns atzīties: šī jaunā mohikāņa apķērībai tādā lietā, ko man vajadzēja zināt labāk nekā viņam. Vēl tagad nevaru ticēt, ka tas ir taisnība, kaut gan redzu to pats savām acīm!
— Savādi! Paskaidrojiet, kas gan tas bija?
— Unkass apgalvoja, ka zirgi, ar kuriem jāj jaunās ' lēdijas, liekot vienas puses priekšējo un pakaļējo kāju reizē uz zemes, — Vanagacs turpināja, ziņkārīgi aplūkodams abas brūnās ķēves. — Bet es taču zinu, ka neviens četrkājainais, izņemot lāci, tā nestaigā!
— Tāda ir šo zirgu īpatnība. Tie nāk no Naragansetas līča krastiem, no mazā Providensas plantāciju rajona, un ir ieslavēti ar savu izturību un šo vieglo, īpatnējo gaitu, lai gan arī citus zirgus bieži apmāca iet tādā pašā'solī.
— Varbūt, varbūt, — Vanagacs teica, ļoti vērīgi noklausījies šo paskaidrojumu. — Par briežiem un bebriem es .zinu vairāk nekā par nastu nesējiem lopiem. Bet, vai nu tie gāja gāzelēdamies, vai taisni, Unkass šo kustību bija ievērojis, un pēdas mūs noveda pie aplauzītā krūma. Ārējais zars blakus zirga pēdām bija aizlauzts uz augšu, kā sievietes mēdz lauzt puķes, bet pārējie zari bija salauzīti un noliekti uz leju, kā to mēdz darīt vīrieša stiprā roka. Pēc tā es spriedu, ka viltīgie nelieši pamanījuši aizlauzto zaru un nolauzuši pārējos, lai mēs domātu, ka zarus saārdījis buks ar ra'giem.
— Jūsu apķērība nav jūs vīlusi, jo tā tas tiešām arī notika!
— To pamanīt nebija grūti, — izlūks piebilda, neuzskatot, ka būtu parādījis sevišķu apķērību. — Pavisam kas
cits ir zirga īpatnējā gaita! Tad es sapratu, ka nelietīgie mingi dodas uz avota pusi, jo labi zina šā ūdens brīnišķīgās īpašības.
— Vai tad tas ir tik slavens? — Heivards jautāja, vērīgāk aplūkodams mazo ieleju ar burbuļojošo avotiņu.
— Reti kāds indiānis, kas klejo uz dienvidiem vai austrumiem no lielajiem ezeriem, nebūs dzirdējis par šo avotu. Vai negribat nogaršot?
Heivards paņēma kausu, iedzēra dažus malkus un, nepatikā saviebies, izlēja pārējo ūdeni zemē. Izlūks, kā paradis, klusi un gardi nosmējās, varen apmierināts pakratīja galvu un turpināja:
— Ahā! Jums ūdens negaršo, neesat pie tā pieradis. Arī man tas agrāk negaršoja, bet es pieradu, un tagad es to kāroju kā briedis sāli. Jūsu savircOtos vīnus nevar kārot vairāk, kā sarkanādainis kāro šo ūdeni, sevišķi, ja viņš ir slims. Bet Unkass jau ir sakūris uguni, un laiks domāt par ēšanu, jo mums priekšā vēl garš ceļš.
Kad visi bija pēduši, Vanagacs paziņoja, ka laiks doties ceļā. Māsas uzsēdās zirgos, Heivards un Dāvids paņēma < šautenes un sekoja viņām, izlūks bija ceļvedis, mohikāņi noslēdza gājienu. Ceļotāji ātri devās pa šauro taku uz ziemeļiem, atstājuši dziedinošo avotu, kura ūdens ietecēja strautā, un pametuši indiāņu līķus kalnā neapraktus.