Likās, ka Vanagacs, tāpat kā agrāk indiānis, kura vietu viņš tagad ieņēma, noģida taku instinktīvi, jo nekad nepalēnināja gaitu, nekad neapstājās apdomāties. Laiku pa laikam viņš pameta skatienu sāņus uz sūnām, kas auga uz kokiem, šad tad pacēla acis pret rietošo sauli, brīdi pavēroja strautu virzienu, kuriem brida pāri, un ar to viņam pietika, lai nešaubīgi zinātu ceļu. Pamazām, meža nokrāsa mainījās: zaru jumola spilgtais zaļums kļuva arvien tumšāks. Tas nozīmēja, ka diena iet uz beigām.
Māsas ar sajūsmu vēroja caur koku zariem krāšņo, zeltaino starojumu, kas kā mirdzošs vainags apņēma sauli un lika virs kalniem dusošajiem mākoņiem rietumos iekvēloties gan sārtā, gan spilgti dzeltenā krāsā. Vanagacs
pēkšņi pagriezās un, norādīdams uz skaisto saules rietu,
sacīja:
— Tā ir zīme, kas liek cilvēkam parūpēties par barību un atpūtu. Būtu labāk un gudrāk, ja viņš saprastu dabas zīmes un mācītos no putniem gaisā un zvēriem mežā. Mūsu nakts būs īsa, jo, tiklīdz uzlēks mēness, mums jārosās un jādodas tālāk. Atceros, ka te es kāvos ar makua- siem savā pirmajā karā, kad biju spiests izliet cilvēku asinis. Toreiz mēs uzcēlām nelielu nocietinājumu, lai pasargātu savus skalpus no trakajiem mežoņiem. Ja zīmes mani neviļ, mēs šo vietu atradīsim dažus jardus pa kreisi.
Nesagaidījis piekrišanu vai atbildi, izturīgais izlūks, ar rokām pašķirdams kuplās atvases, kas gandrīz apsedza zemi, devās kastaņu jaunaudzes biezoknī kā cilvēks, kas cer uzmeklēt pazīstamu vietu. Atmiņa viņu nebija vīlusi. Pēc pāris simt soļiem, izspraucies caur krūmu un ērkšķu biezokni, viņš nonāca nelielā klajumā. Tā vidū pacēlās zems, zaļš pakalns, kura virsotnē rēgojās izlūka pieminētais cietoksnis. Tāšu jumts jau sen bija satrunējis, iebrucis un sabirzis pīšļos, bet milzīgie, steigā sakrautie priežu baļķi vēl stāvēja kā agrāk, lai gan viens stūris bija stipri sašķiebies un draudēja sagāzties un sagraut visu celtni.
Heivards un viņa biedri vilcinādamies tuvojās nedrošajai būvei, bet Vanagacs un indiāņi devās iekšā bez bailēm, pat ar lielu interesi. Izlūks apskatīja sienas no iekšpuses un ārpuses kā cilvēks, kam ik brīdi nāk prātā jaunas atmiņas. Cingačguks delavaru valodā ar uzvarētāja lepnumu īsi pastāstīja dēlam par kauju, ko, jauns būdams, šai nomaļajā vietā izcīnījis. Viņa balsī tomēr ieskanējās arī grūtsirdība, padarot to maigu un melodisku.
Kora un Alise steigšus nokāpa no zirgiem cerībā vakara vēsumā atpūsties drošā vietā, kur, kā viņām šķita, kādreiz uzturas vienīgi meža zvēri.
— Vai nebūtu prātīgāk atpūtai izvēlēties kādu slēptāku vietu, mans cienījamais draugs? — piesardzīgais Heivards jautāja, redzēdams, ka izlūks apskati jau pabeidzis. — Vai mums nederētu apmesties kādā mazāk zināmā, nomaļākā vietā?
— Tie, kas zina, ka šis cietoksnis kādreiz celts, gandrīz visi ir miruši, — Vanagacs lēni un domīgi atbildēja. — Tādas sadursmes, kādas šeit notika starp mohikāņiem un mohaukiem, reti kad apraksta grāmatās. Toreiz es vēl biju ļoti jauns un gāju kopā ar delavariem, jo zināju, ka šī cilts cieš pārestības un tiek apspiesta. Četrdesmit dienas un četrdesmit naktis mohauku velni turēja ielenkumā šo cietoksni, slāpdami mūsu asiņu. Es izdomāju šā cietokšņa plānu un cēlu to, lai gan neesmu indiānis, bet, kā jums zināms, tīrasiņu baltais. Delavari palīdzēja celt, un mēs karojām desmit vīru pret divdesmit, kamēr mūsu skaits kļuva vienāds. Tad mēs brukām laukā tiem suņiem virsū, un neviens no viņiem neatgriezās mājās pastāstīt par biedru likteni. Jā, jā, toreiz es biju jauns, nebiju pieradis pie asinīm. Nespēju panest domu, ka cilvēki ar tādu pašu dvēseli kā manējā gulēs neapbedīti virs zemes, ka zvēri tos plosīs un lietus balinās viņu kaulus. Pats ar savām rokām es viņus apraku tur zem tā uzkalniņa, uz kura jūs tagad sēžat. Jāsaka, tur ir ļoti patīkami sēdēt, lai gan tas celts no cilvēku kauliem.
Heivards un abas māsas reizē pietrūkās no zaļā kapu kalniņa. Lai gan meitenes nesen bija redzējušas īsti baismīgus skatus, viņas pārņēma šausmas, iedomājoties, ka atrodas tik tuvu mohauku kapam. Pelēkā krēsla, drūmais, ar tumšu zāli apaugušais laukumiņš, biezie krūmi tam apkārt, aiz kuriem klusās priedes likās sniedzamies līdz pašām debesīm, — tas viss viesa sirdī baiguma sajūtu.
— Viņi ir beigti, viņi it nekaitīgi, — Vanagacs sacīja, atmezdams ar roku, un skumji pasmaidīja par meiteņu uztraukumu. — Nekad vairs neatskanēs viņu karasau- ciens, nekad viņi vairs nevicinās tomahauku! Un arī no tiem, kas viņus tur noguldīja, dzīvi esam vienīgi Čingač- guks un es! Kopā ar mohikāni karoja viņa brāļi un ģimenes locekļi, bet jūsu priekšā ir visi, kas atlikuši no viņa cilts.
Klausītāji neviļus līdzjūtīgi palūkojās uz abiem indiāņiem un domāja par viņu bēdīgo likteni. Mohikāņu tumšie stāvi bija redzami cietokšņa ēnā, un dēls ar dedzīgu interesi klausījās tēva stāstā par tiem, kuru vārdi dzīvoja viņa atmiņā, apvīti ar drosmes un cildenu cilts tikumu oreolu.
Bija jau kļuvis gluži tumšs. Mednieks ar biedriem sagatavoja abām sievietēm naktsmītni. Avotu, kura dēļ iezemieši pirms daudziem gadiem bija izvēlējušies šo vietu pagaidu nocietinājumam, iztīrīja no lapām, un no zemes izplūda dzidra ūdens strūkla, veldzējot zaļojošo pakalna nogāzi. Vecā cietokšņa vienu stūri apjūma, lai pasargātos no lielās rasas, kāda parasti medz būt naktis šajā apvidū. Zem nojumes sakrāva smaržīgus zarus un sausas lapas māsām par guļvietu.
Kamēr čaklie mežinieki rīkojās ap naktsmītni, Alise un Kora ieturēja vakariņas, lai gan ēda vairāk nepieciešamības nekā izsalkuma dēļ. Tad viņas apgūlās smaržīgajās cisās un drīz aizmiga.
Heivards bija nolēmis naktī negulēt un palikt ārpusē par sargu, bet Vanagacs mierīgi nogūlās zālē un, norādījis uz Čingacguku, teica:
— Baltā cilvēka acis ir par daudz miegainas un aklas, lai izturētu nakts sardzi. Sardzē būs mohikānis, tādēļ mēs varam gulēt mierīgi.
— Es jau pagājušajā naktī gulēju, kad man vajadzēja būt sardzē, — Heivards atbildēja. — Jums atpūta vairāk nepieciešama nekā man, jo jūs izturējāties kā īsts karavīrs. Lai visi pārējie liekas gulēt, es stāvēšu sardzē.
— Ja mēs atrastos starp sešdesmitā pulka baltajām teltīm un mūsu pretinieki būtu franči, tad labāka sarga par jums es nevēlētos, — izlūks teica. — Bet nakts tumsā šajā mūžamežā jūs būsiet nevarīgs kā bērns un jūsu modrība lieka. Tāpēc dariet kā Unkass un es, ejiet gulēt un guliet mierīgi.
Heivards tiešām redzēja, ka, viņiem vēl sarunājoties, jaunais indiānis jau bija nogūlies pakalna nogāzē kā cilvēks, kas grib izmantot atpūtas laiku pēc iespējas pilnīgāk. Arī Dāvids, kuram mēle, burtiski, lipa pie žokļiem, jo viņu pēc ievainojuma mocīja drudzis, kas grūtā pārgājiena laikā bija vēl pastiprinājies, sekoja Unkasa piemēram. Jaunais cilvēks nevēlējās veltīgi strīdēties un izlikās piekrītam. Atspiedis muguru pret baļķu sienu, viņš atlaidās pusguļus, cieši apņēmies neaizvērt ne acu, iekāms dārgās apsargājamās būtnes nebūs nodevis paša Monro rokās. Vanagacs, pārliecināts, ka Heivardu pierunājis, drīz aizmiga, un vientuļajā stūrītī iestājās tāds pats dziļš klusums, kāds tur valdīja, kad viņi ieradās.
Labu brīdi Heivards bija modrs un klausījās visos trokšņos, kas atskanēja no meža puses. Kad viņa acis pierada pie- nakts ēnām un parādījās arī zvaigznes, viņš varēja atšķirt biedru stāvus, kas gulēja netālu zālē. Viņš redzēja arī Čingačguka augumu, taisnu un nekustīgu kā vienu no kokiem, kas auga ap cietoksni. Viņš dzirdēja netālu no sevis guļošo māsu kluso elpu, un viņa ausis uztvēra katras lapiņas čabēšanu lēnajā vēsmiņā. Bet pamazām vakarlēpja skumīgie saucieni saplūda ar pūces brēcieniem. Smagie plaksti gausi cēlās pret spožajām zvaigznēm, un Heivardam likās, ka viņš tās redz ar aizvērtām acīm. īsajos nomoda mirkļos viņš noturēja krūmu par Cingačguku; tad galva noslīga uz pleca, plecs atbalstījās pret zemi, līdz beidzot viss jaunekļa stāvs kļuva nevarīgs un šļaugans — un viņš aizmiga cietā miegā.
Viegls pieskāriens pie pleca viņu uzmodināja. Lai gan pieskāriens bija ļoti maigs, majors tūlīt apmulsis-pielēca kājās, atcerēdamies pienākumu, ko bija uzņēmies nakts sākumā.
— Kas nāk? — viņš jautāja un tvēra pēc zobena.
— Runā! Draugs vai ienaidnieks?
— Draugs, — Cingačguks klusu atbildēja. Rādot uz mēnesi, kas lēja maigu gaismu klajumā taisni pār viņu naktsmītni, viņš lauzītā angļu valodā piebilda: — Mēness nāk; baltā vīra forts tālu, tālu; laiks iet, kamēr miegs slēdz francim abas acis!
— Tev taisnība! Pasauc mūsu draugus un apseglo zirgus, kamēr es pamodināšu abas meitenes.
— Mēs esam nomodā, Danken, — no cietokšņa atskanēja Alises balss kā sudraba zvaniņš. — Pēc tik atspirdzinoša miega mēs esam gatavas tūliņ doties ceļā. Bet jūs esat mūsu dēļ visu garo nakti palicis nomodā pēc tik nogurdinošas dienas.
— Sakiet labāk, ka man vajadzēja būt nomodā, bet acis mani piekrāpa. Jau otrreiz esmu bijis nederīgs uzdevumam, kas man uzticēts.
— Nē, Danken, nerunājiet tā! — smaidošā Alise viņu pārtrauca un iznāca no cietokšņa ēnas mēness gaismā.
— Es zinu, ka jūs pats par sevi nerūpējaties, bet arvien domājat par citiem. Vai mēs nevarētu šeit uzkavēties ilgāk, lai jūs atpūstos? Mēs ar Koru labprāt, ļoti labprāt paliksim nomodā, kamēr jūs un visi šie drosmīgie vīrieši mazliet atpūtīsieties.
— Ja kauns varētu izdziedēt mani no miegainības, es nekad neaizvērtu acis, — jaunais cilvēks samulsis sacīja, uzlūkodams Alisi, bet redzēja viņas sejā vienīgi maigas rūpes, nevis izsmieklu.
Viņa vārdus pārtrauca kluss Čingačguka izsauciens. Unkass tūliņ saslējās sasprindzinātā uzmanībā.
— Mohikāņi dzird, ka šurp nāk ienaidnieks, — Vanagacs, kas tāpat kā visi pārējie bija jau nomodā, čukstēja. — Viņi jūt briesmas gaisā!
— Lai dievs pasargā! — Heivards iesaucās. Ir taču jau pietiekami daudz asiņu izliets!
Runājot viņš tomēr satvēra šauteni un iznāca priekšā.
— Kāds zvērs ložņā ap mums, barību meklējot, — viņš čukstēja, kad sadzirdēja tālumā skaņas, kas bija uztraukušas mohikāņus.
— Kuš! — izlūks viņu apsauca. — Tas ir cilvēks. Pat es sadzirdu viņa soļus, lai gan, salīdzinot ar indiāņiem, mana dzirde ir vāja. Aizbēgušais huronis būs sastapis kādu no Monkalma priekšposteņiem, un viņi būs atraduši mūsu pēdas. Es gan šajā vietā nevēlētos izliet vēl vairāk asiņu, — viņš piebilda, pamezdams nemierīgu skatienu uz apkārtējiem, tikko saredzamajiem priekšmetiem. — Bet, kam jānotiek, tas notiks! Unkas, ieved zirgus cietoksnī! Un jūs, draugi, sekojiet viņam! Lai gan cietoksnis ir vecs un nedrošs, tomēr patvērums, un jau agrāk tajā ir rībējis šāvienu troksnis!
Mohikānis tūliņ paklausīja un ieveda zirgus sagruvušajā celtnē. Arī visi pārējie klusiņām iegāja iekšā.
Tagad tuvojošos soļus varēja sadzirdēt tik skaidri, ka vairs nebija nekādu šaubu. Atskanēja arī balsis, kas sasaucās huroņu valodā. Kad mežoņi sasniedza vietu, kur zirgi bija lauzušies cauri biezoknim, kas apņēma cietoksni, viņi neziņā apstājās, jo acīmredzot bija pazaudējuši pēdas.
Spriežot pēc balsīm, ap divdesmit cilvēku bija sapulcējušies vienuviet un.skaļi apspriedās.
— Nelieši zina, cik vāji mūsu spēki, — Vanagacs čukstēja, stāvēdams dziļajā ēnā Heivardam blakus un lūkodamies pa baļķu spraugu. — Citādi viņi neizturētos gājienā kā pļāpīgas sievas! Paklausieties tikai šos rāpuļus! Liekas, katram no tiem ir divas mēles, bet viena pati kāja!
Lai gan Heivards cīņā arvien bija drosmīgs un pat nikns, šajā mokošu šaubu pilnajā brīdī viņš nekā nespēja atbildēt uz izlūka aukstasinīgajiem vārdiem, Viņš tikai satvēra ciešāk šauteni un nenovērsa acu no šaurās spraugas, pa kuru sasprindzinātā vērībā lūkojās mēnesnīcā. Varēja sadzirdēt kādu rupjāku pavēlošu balsi, un pavēlei sekoja godbijīgs klusums, Lapu čaboņa un sauso zaru brikšķēšana liecināja, ka mežoņu bars sadalījies, meklējot nozaudētās pēdas. Par laimi, mēnesnīca gan apspīdēja sagruvušo cietoksni un apkārtējo klajumu, bet nebija tik spoža, lai izspiestos cauri biezajam zaru jumam, un mežā valdīja dziļa krēsla. Meklēšanai nebija panākumu, jo ceļotāji bija nogriezušies no taciņas mežā tik ātri un pēkšņi, ka tumsā viņu pēdas nebija iespējams sazīmēt.
Bet drīz vien varēja dzirdēt, ka mežoņi laužas cauri krūmiem un pamazām tuvojas kastaņu jaunaudzes malai.
— Viņi nāk! — Heivards iesaucās un pūlējās izbāzt šauteni pa spraugu starp baļķiem. Kad pienāks tuvāk, šausim!
— Lieciet šauteni mierā! — izlūks sacīja. — Krama troksnis un pulvera smaka atvilinās viņus šurp. Ja dievs gribēs, ka mums jācīnās par saviem skalpiem, tad paļaujieties uz vīriem, kas zina mežoņu paražas un nevilcināsies, kad dzirdēs karasaucienu.
Heivards nemierīgi atskatījās un redzēja, ka trīcošās māsas iespiedušās pašā tālākajā kaktiņā, bet mohikāņi stāv ēnā nekustīgi ,kā stabi, gatavi uzbrukt, ja tas būs vajadzīgs. Viņš apvaldīja nepacietību un atkal skatījās laukā, gaidot, kas notiks tālāk. Šajā mirklī no krūmiem izlīda liela auguma apbruņots huronis un panāca dažus soļus uz priekšu klajumā. Mēness spoži apgaismoja viņa tumšo seju, un, kad viņš ieraudzīja veco cietoksni, tajā atspoguļojās pārsteigums un ziņkāre. Huronis iekliedzās, kā to indiāņi parasti dara pārsteigumā, un klusā balsī pasauca kādu no biedriem,
Abi dabas bērni labu brīdi stāvēja un sarunājās savā izloksnē, rādīdami uz sagruvušo celtni. Tad viņi lēni, vilcinādamies, soli pa solim tuvojās un, laiku pa laikam apstādamies, skatījās uz veco cietoksni kā iztraucēti brieži, kuros ziņkāre cīnās ar kaujas dziņu. Viens no huroņiem nejauši uzmina kapa kopai un noliecās to aplūkot. Šajā mirklī Heivards redzēja, ka izlūks izvelk dunci un nolaiž šautenes stobru. Arī jaunais cilvēks darīja to pašu, sagatavodamies cīņai, kas šķita nenovēršama. *
Huroņi bija tik tuvu, ka mazākā zirgu pakustēšanās vai skaļāka cilvēka nopūta bēgļus nodotu. Bet huroņi, sapratuši, kas tas par uzkalniņu, pievērsa uzmanību citām lietām. Viņi sarunājās klusā un svinīgā balsī, acīmredzot godbijības pārņemti un arī tā kā nobijušies. Acis no sagruvušā cietokšņa nenovēršot, viņi piesardzīgi kāpās atpakaļ, it kā gaidītu, ka pie klusajām sienām tūliņ parādīsies mirušo gari. Sasnieguši krūmāju, viņi klusu ielīda biezoknī un nozuda.
Vanagacs atspieda šautenes laidi pret zemi, dziļi uzelpoja un nočukstēja:
— Ha! Viņi godā mirušos. Tas šoreiz izglāba viņiem • dzīvību un varbūt arī citiem, kas labāki par viņiem!
Heivards uzmeta medniekam īsu skatienu, bet neatbildēja un pievērsās tam, kas viņu vairāk interesēja. Viņš dzirdēja, ka abi huroņi izgāja cauri krūmājam, un drīz noprata, ka pārējie pienākuši klāt un uzmanīgi klausās viņu stāstu. Labu brīdi huroņi nopietni un svinīgi apspriedās, gluži citādi nekā pirmīt, kad bija trokšņaini salasījušies barā. Drīz viņu balsis kļuva klusākas, attālinājās, līdz beidzot mežā noklusa pavisam.
Vanagacs nogaidīja, kamēr vērīgais čingačguks deva signālu, ka vajātāji aizgājuši jau krietni tālu, tad pamāja Heivardam, lai atved zirgus un palīdz māsām uzkāpt seglos. Tiklīdz tas bija izdarīts, viņi izgāja laukā pa pusaiz- gruvušo izeju un devās projām no cietokšņa pretējā virzienā, nevis uz to pusi, no kuras bija ieradušies. Māsas vēl uzmeta bailīgus skatienus klusajai kapu kopai un cietokšņa drupām. Tad viņi atstāja aiz sevis mēnesnīcas ap.- spīdēto klajumu un ienira meža necaurredzamajā tumsā.