Kamēr ceļotāji steigšus atstāja cietoksni un nokļuva dziļi mežā, ikviens domāja tikai par bēgšanu un nerunāja ne vārda, pat nesačukstējās. Izlūks atkal gāja pulciņam pa priekšu, bet tagad, lai gan viņus no ienaidniekiem šķīra neliels atstatums, viņa soļi bija daudz lēnāki nekā iepriekšējā dienā, jo šis apvidus bija viņam pilnīgi svešs. Vairākas reizes viņš apstājās apspriesties ar sabiedrotajiem mohikāņiem, gan norādīdams uz mēnesi, gan rūpīgi aplūkodams koku mizu. Tādos brīžos Heivards un abas māsas sasprindzināja dzirdi, kura briesmu nojautā bija kļuvusi daudz asāka, un mēģināja uztvert skaņas, kas brīdinātu par ienaidnieku tuvumu. Taču likās, ka viss milzīgais novads ieslīdzis dziļā miegā; no meža biezokņa nenāca ne skaņa, izņemot tikko saklausāmu strauta burbu- ļošanu tālumā. Dusēja putni, zvēri un arī cilvēki, ja tie slēpās kaut kur plašajos mežos. Bet strauta klusā čalošana tūliņ izgaisināja ceļvežu šaubas, un viņi steidzīgi pagriezās uz tā pusi.
Sasniedzis strautu, Vanagacs afkal apstājās.. Viņš novilka mokasīnus un lika Heivardam ar Gamutu darīt to pašu. Iebriduši ūdenī, viņi veselu stundu gāja pa strauta gultni, neatstājot pēdu. Mēness jau bija iegrimis milzīgā, melnā mākonī pie rietumu apvāršņa, kad viņi izkāpa no seklā," līkumotā strauta un nonāca smilšainā, ar mežu apaugušā līdzenumā. Šeit izlūks acīmredzot jutās kā mājās, jo viņš turpināja ceļu tik droši un ātri kā cilvēks, kas zina, ko dara. Taka drīz kļuva nelīdzena, un ceļotāji ievēroja, ka kalni pienākuši pavisam tuvu abās pusēs un ka viņi atrodas pie plašas aizas ieejas. Pēkšņi Vanagacs apstājās, nogaidīja, kamēr pārējie pienāca klāt, un tad ierunājās tik klusā balsī, ka viņa vārdi nakts klusumā likās vēl nopietnāki.
— Ir viegli izpētīt meža takas un atrast biezoknī sāls- bedies un strautus, — viņš sacīja, — bet kas gan varēs pateikt, ka zem šiem klusajiem kokiem un kailajos kalnos atdusas varena armija?
— Tātad mēs atrodamies netālu no Viljama Henrija forta? — Heivards ieinteresēts jautāja, pieiedams izlūkam tuvāk.
— Līdz turienei vēl tāls un grūts ceļš, — izlūks atteica, — un mums labi jāapdomā, kad un kā tur nokļūt. Bet, lūk, — viņš piebilda un norādīja caur kokiem uz vietu, kur spožās zvaigznes atmirdzēja neliela ezera rāmajā, klusajā spogulī, — tur ir Asiņu ezers. Pa šo novadu es ne vien esmu bieži staigājis, bet šajā vietā esmu cīnījies ar ienaidnieku no saules lēkta līdz saules rietam!
— Ha! Tad šis ezers ir brašo kareivju kaps, kuri krita kaujā? Esmu dzirdējis tā vārdu, bet nekad vēl neesmu stāvējis tā krastā.
— Jā! Tā tik bija kauja! — Vanagacs turpināja, drīzāk atbildēdams pats savām atmiņām nekā Heivardam. — Ne mazums franču guldīti šajā kapā. Pats savām acīm redzēju, kā ezera ūdens nokrāsojās sarkans no asinīm.
— Tā bija ērta un, es ceru, ir arī mierīga kapa vieta karavīram. Jūs laikam esat ilgi kalpojis šeit pierobežā?
— Es?! — izlūks atsaucās un lepni izslēja stalto stāvu kareiviskā stājā. —• Visi šie kalni ir skanējuši no manu šāvienu atbalss, starp Horikanu un upi neatradīsies neviena kvadrātjūdze, kurā mana «briežu nāve» nebūtu noguldījusi ienaidnieku vai zvēru,*, Tss! Vai jūs nekā neredzat kustamies ezera krastā?
— Diezin vai šajā drūmajā mežā būs vēl kāda bezpa- jumtes būtne bez mums!
— Bet varbūt tāda, kam nevajag pajumtes un kas nebaidās nakts rasas, jo pavada savas dienas ūdenī! — izlūks čukstēja un sagrāba Heivarda plecu kā knaiblēs. Jaunais cilvēks saprata, kādas māņticīgas izbailes sagrābušas šo parasti bezbailīgo vīru.
— Zvēru pie debesīm, tas ir dzīvs cilvēks, viņš tuvojas. Sagatavojiet ieročus, draugi, mēs nezinām, ko sastapsim.;
— Kas nāk? — barga balss prasīja franču valodā.
— Ko viņš saka? — izlūks čukstēja. — Viņš nerunā ne indiāņu, ne angļu valodā.
— Kas nāk? — tā pati balss atkārtoja. Atskanēja ieroču žvadzēšana, un nācējs nostājās draudošā pozā.
— Francija! — Heivards franciski atsaucās, iznāca no koku ēnas ezera krastā un apstājās dažus soļus no sargkareivja.
— No kurienes jūs nākat un kurp dodaties tādā laikā? — grenadieris jautāja izloksnē, kas liecināja, ka viņš ieradies no Francijas.
— Atgriežos no izlūkošanas, dodos gulēt.
— Vai jūs esat karaļa virsnieks?
— Protams, biedri, vai tu domā, ka esmu provincietis? Esmu strēlnieku pulka kapteinis. — Heivards redzēja, ka sargkareivis ir no kājnieku pulka. — Man līdz ir angļu cietokšņa komandanta sagūstītās meitas. Ahā! Tu par viņām jau esi dzirdējis! Es viņas sagūstīju pie otra forta un vedu pie ģenerāļa …
— Nudien, cienījamās dāmas, man ļoti žēl! — Jaunais kareivis, pieklājīgi un graciozi palocīdamies, pielika roku pie cepures. — Bet ko lai dara — tāds ir karš! Jūs redzēsiet, ka mūsu ģenerālis ir drošsirdīgs vīrs un uzmanīgs pret dāmām.
— Tāds ir karavīru paradums, — Kora franciski piebilda, apbrīnojami savaldīdamās. — Sveiki, draugs! Novēlu jums patīkamāku uzdevumu.
Kareivis pieklājīgi sveicināja, un Heivards piebilda:
— Ar labu nakti, biedri!
Ceļotāji lēni devās tālāk un atstāja sargkareivi soļojam pa klusā ezera krastu. Viņam neņāca ne prātā, ka ienaid? nieks varētu būt tik pārdrošs. Viņš dungoja pie sevis dziesmiņu, kuras vārdus viņam bija atgādinājusi sastapšanās ar abām sievietēm un atmiņas par tālo, skaisto Franciju:
«Vive le vin, vive l'amour …»'
— Cik labi, ka jūs pratāt sarunāties ar šo blēdi, — izlūks čukstēja, kad viņi bija pagājuši tālāk no ezera, un nolaida šauteni zemē. — Es tūlīt redzēju, ka tas ir viens no kašķīgajiem frančiem. Tā viņa laime, ka viņš- bija laipns un izturējās draudzīgi, citādi viņa kauli drīz vien atrastos pie citu tautiešu kauliem.
No ezera puses atskanēja garš, sāpīgs vaids, it kā mirušo gari patiešām vēl uzturētos ūdens kapā.
— Tas taču bija dzīvs kareivis? — izlūks ieteicās. — Neviens spoks neprastu tik veikli rīkoties ar ieročiem!
— Jā, tas bija dzīvs, bet vai nabaga zēns vēl tagad ir dzīvs, par to jāšaubās, — paskatījies apkārt un nekur neredzēdams Čingačguku, Heivards sacīja.
Atkal atskanēja vaids, vājāks par pirmo, tad kaut kas smagi iekrita ūdenī, un atkal viss bija klusu.
Mazais pulciņš vēl stāvēja neziņā, ko darīt, kad no biezokņa izslīdēja indiāņa stāvs un piebiedrojās viņiem. Ar vienu roku viņš piestiprināja nelaimīgā francūža skalpu pie jostas, ar otru novietoja asiņaino dunci un tomahauku. Tad viņš ap apmierinātu izskatu ieņēma savu vietu pulciņa vienā malā kā cilvēks, kas apzinās izdarījis krietnu darbu.
Izlūks nolaida šauteni zemē, atspiedās pret tās stobru un brīdi klusēja. Tad viņš skumji pakratīja galvu un nomurmināja:
— Es gan vēlētos, kaut tas būtu noticis ar nolādēto mingu, nevis ar to jautro, jauno zēnu no vecās pasaules!
— Pietiek! — Heivards teica, baidīdamies, ka māsas var nojaust kavēšanās cēloni. — Tas ir padarīts, un tur nekā nevar grozīt, lai gan labāk būtu, ja tas nebūtu noticis. Jūs redzat, ka mēs atrodamies ienaidnieka sardzes līnijā. Pa kādu ceļu jūs domājat doties?
— Jā, — Vanagacs sacīja, atkal savaldījies. — Tā ir, kā jūs sakāt, ir par vēlu par to domāt! Jā, franči ielenkuši
«Lai dzīvo vīns, lai dzīvo mīla,..» fortu visā nopietnībā, mums jāizlien viņiem cauri kā caur adatas aci.
— Un laika mums maz, — Heivards piebilda, palūkojies augšup, kur miglas vāli sedza norietošo mēneši.
— Un laika maz, — izlūks atkārtoja. — Mēs -varētu to izdarīt divējādi, bet ar dieva palīgu, citādi ne.
— Sakiet ātri, laiks skrien!
— Pirmkārt: meitenēm jākāpj nost no zirgiem, un tie jāpalaiž brīvībā, lai. iet, kur grib. Mohikāņi ietu pa priekšu, un mēs varētu izlauzties cauri sargiem un nokļūt fortā pāri viņu līķiem.
— Tas neiet, tas neiet! — Heivards iesaucās. — Kareivis tā varētu izlauzties, bet ne mēs ar tādiem ceļabiedriem.
— Jā, tas būtu asiņains ceļš tādām maigām kājiņām! — arī izlūks vilcinādamies atzina. — Es to minēju kā savai drošsirdībai piemērotu rīcību. Nu, tad mums jāgriežas atpakaļ, jāapmet līkums ap sardzes līniju, tad jānovirzās uz rietumiem un jādodas kalnos. Tur es jūs varu noslēpt mēnešiem ilgi, un nekādi Monkalma algoti sātana suņi ne- uzodīs jūsu pēdas.
— Nu, tad darīsim tā! — nepacietīgais jaunais cilvēks sacīja. — Bet tūliņ!
Tālākas runas bija liekas. Vanagacs īsi pateica: — Sekot! — un visi devās atpakaļ pa ceļu, pa kuru bija nokļuvuši kritiskajā un bīstamajā stāvoklī. Viņi bija piesardzīgi un gāja klusu, jo ik brīdi varēja sastapt ienaidnieka patruļu vai uzdurties sargpostenim. Viņi atkal nedzirdami gāja pa ezera krastu, un atkal izlūks ar Heivardu pameta pa slepenam skatienam uz ezera drūmajiem ūdeņiem. Velti viņi lūkojās, vai nepamanīs stāvu, kas nesen bija soļojis pa kluso krastu. Notikušo asinsdarbu atgādināja tikai mazi vilnīši, kas rādīja,'ka ūdens līmenis vēl nav nomierinājies.
Vanagacs drīz nogriezās no agrākā ceļa un devās^ uz kalniem, kas norobežoja šauro klajumu rietumos. Atrā gaitā viņš veda savus ceļabiedrus pa tumšo, robaino klinšu ēnu. Ceļš bija grūts, vajadzēja iet pāri klinšu radzēm, kāpt pāri plaisām, un viņi lēni tika uz priekšu. Abās pusēs pacēlās kaili, melni kalni, kas tomēr viesa zināmu drošības sajūtu un tādējādi atviegloja ceļa grūtības. Beidzot viņi sāka kāpt kalnā pa ļoti stāvu un nelīdzenu taku, kas vijās starp klintīm un kokiem, gan apejot šķautnes, gan piekļaujoties koku ēnai, .kā to bija ieminuši cilvēki, kam liela pieredze tuksnesīgās vietās.
Jo augstāk .viņi kāpa, jo vairāk izklīda biezā pirmsaus- mas migla, un priekšmeti parādījās savā dabiskajā veidā un krāsā. Iznākuši no panīkušo koku pudura neauglīgajā nogāzē, viņi nokļuva kalna virsotnē uz līdzena, sūnām apauguša laukumiņa un redzēja, ka aust rīts. Horikana pretējā krastā, virs 'zaļajām priedēm kalnos sārtojās debesis.
Izlūks lika abām māsām nokāpt no zirgiem, noņēma nomocītajiem dzīvniekiem iemauktus un seglus un palaida tos brīvībā, lai meklē sev barību kalnu krūmos un liesajās ganībās.
— Ejiet! — viņš zirgiem uzsauca. — Meklējiet sev barību, kur daba jums to sniedz, bet sargieties, ka paši ne- kļūstat šajos kalnos vilkiem par barību.
— Vai zirgi mums vairs nebūs vajadzīgi? — Heivards jautāja.
— Skatieties un spriediet paši, — izlūks teica, pievirzījies pie kalna austrumu nogāzē, un pamāja citiem, lai viņam seko. — Ja varētu tik skaidri ielūkoties cilvēku sirdī kā no šās vietas Monkalma nometnē, tad liekuļu vairs nebūtu un mingu viltība vairs nevarētu uzvarēt delavaru godīgumu.
Piegājuši pie kraujas malas, ceļinieki tūliņ redzēja, cik patiesi ir izlūka vārdi un ar kādu apbrīnojamu tālredzību viņš tos atvedis šajā vietā:
Kalns, uz kura viņi atradās, bija konusveidīgs un apmēram tūkstoš pēdu augsts. Tas izvirzījās mazliet priekšā kalnu grēdai, kas stiepās jūdzēm tālu gar ezera rietumu krastu, līdz pievienojās citām kalnu grēdām viņpus ezera, iesniegdamās tālu Kanādā. Visa Horikana dienvidu piekraste bija redzama kā uz delnas.
Pašā ezera krastā, mazliet vairāk uz rietumiem nekā uz austrumiem, atradās Viljama Henrija forta garie nocietinājumu vaļņi un zemās ēkas. Ezera viļņi apskaloja divu plašu bastionu pamatus, bet no citām pusēm fortu sargāja dziļš grāvis un lieli purvi. Visapkārt nocietinājumiem mežs bija izcirsts, bet pārējo ainavu klāja dabas zaļā sega, izņemot dzidro ūdens spoguli, kas veldzēja skatienu, un asās klintis, kuras slēja kailās, melnās šķautnes virs kalnu grēdas viļņotās līnijas. Pie cietokšņa redzēja gurdi staigājam atsevišķus sargkareivjus, bet aiz vaļņiem ceļotāji pamanīja snaužam bezmiega nakts izvārdzinātus karavīrus. Pret dienvidaustrumiem netālu no forta atradās nocietināta karaspēka nometne, novietota uz klinšaina paugura, kas būtu bijusi piemērotāka vieta pašam fortam.; Vanagacs paskaidroja, ka nometnē apmetušies palīgspēki, kas no Hudzonas izgājuši kopā ar viņiem. Tālāk uz dienvidiem no meža pacēlās neskaitāmas dūmu strūklas, ko viegli varēja atšķirt no avotu izgarojumiem. Tur, kā Vanagacs paskaidroja, apmetusies ienaidnieka armija.
Jauno virsnieku visvairāk uztrauca aina ezera rietumu krastā, netālu no tā dienvidu gala. Uz garas zemes jomas, kas no augšas likās pārāk šaura tik lielai armijai, bet īstenībā bija vairākus simtus jardu plata un stiepās no Horikana krasta līdz kalnu pakājei, atradās lielas karaspēka vienības baltās teltis. Baterijas jau bija izvirzītas uz priekšu, un, kamēr vēl ceļotāji dalītām jūtām nolūkojās lejā uz ainavu, kura kā uz kartes izpletās viņu priekšā, no ielejas atskanēja lielgabala šāviens un pērkonam līdzīgi atbalsojās kalnos austrumu pusē.
— Tur, lejā, viņi nupat jūt rītu, — izlūks lēni un domīgi teica. — Sargi grib uzmodināt gulētājus ar lielgabala šāvienu. Mēs esam ieradušies dažas stundas par vēlu! Mon- kalms jau piepildījis mežus ar saviem nolādētajiem irokēziem!
— Tiešām, cietoksnis ir ielenkts, — Heivards sacīja.
— Bet vai tad nav nekādas iespējas iekļūt fortā? Labāk būt ielenktiem nekā atkal nonākt klejojošu indiāņu rokās.
— Lūk! — Vanagacs iesaucās un neviļus lika Korai paskatīties uz to vietu fortā, kur atradās viņas tēva māja.
— Redziet, kā pēc lielgabala šāviena birst akmeņi no komandanta mājasl Franči to nojauks ātrāk, nekā tā uzcelta, lai gan ēka ir stipra un sienas biezas.
— Danken, es nespēju izturēt, redzot tēvu briesmās, kurās nevaru ar viņu dalīties, — bezbailīgā Kora uz- • traukta sacīja. — Iesim pie Monkalma, lūgsim caurlaidi. Viņš nedrīkst atraidīt meitas lūgumu!
— Jūs nenonāksiet līdz francūža teltij ar matiem uz galvas, — izlūks strupi atbildēja. — Ja man būtu kaut viena no tām tūkstoš laivām, kas guļ tur krastmalā, tad to varētu izdarīt. Ha! Drīz šaudīšana mitēsies — rau, nāk virsū migla, kas pārvērtīs dienu naktī, un indiāņa bulta tad būs bīstamāka par lielgabala lodi. Ja jums pietiek spēka un ja gribat sekot, tad es došos uz priekšu! Man ļoti gribētos izlauzties uz fortu kaut vai tikai tādēļ, lai
Iztrenkātu šos suņus mingus, kas tur ložņā meža malā.
— Jā, mums ir pietiekami spēka! — Kora noteikti apgalvoja. — Mēs esam gatavas doties jebkādās briesmās!
Izlūks uzlūkoja viņu patiesā sajūsmā un smaidot sacīja:
— Kaut man būtu viens tūkstotis viru ar stingriem locekļiem un asu skertienu, kuri tik maz baidītos no nāves kā jūs! Nepilnā nedēļā es šos franču tarkšķus aiztrenktu atpakaļ viņu migā. Bet,sāksim kustēties, — viņš piebilda, uzrunādams pārējos biedrus. — Migla veļas šurp tik ātri, ka mēs būsim ielejā īstajā laikā un izmantosim to par aizsegu. -Neaizmirstiet: ja ar mani kaut kas notiktu, tad ejiet tā, ka vējš pūš kreisajā vaigā, vai, vēl labāk, sekojiet mohikāņiem. Viņi saož ceļu — diena vai nakts.
Tad viņš pamāja ar roku, lai viņam seko, un veikliem, piesardzīgiem soļiem devās pa krauju lejā. Heivards palīdzēja māsām, un pēc dažām minūtēm viņi jau atradās tālu no virsotnes, kur bija uzkāpuši ar tādām pūlēm.
Vanagacs bija novedis ceļotājus lejā līdzenumā tieši pretī forta rietumu ieejai. Tā atradās apmēram pusjūdzi no viņiem. Te viņš apstājās un pagaidīja, kamēr pienāca Heivards ar abām māsām. Tā kā viņi bija gājuši ļoti ātri un ceļš arī nebija grūts, viņiem bija izdevies sasniegt ieleju ātrāk nekā miglai, kas vēlās šurp no ezera. Tagad vajadzēja nogaidīt, kamēr migla ietin ienaidnieka nometni savā mīkstajā segā. Mohikāņi izmantoja šo brīdi, lai izietu no biezokņa un izlūkotu apkārtni. Vanagacs nelielā atstatumā viņiem sekoja.
Viņš atgriezās ļoti drīz, gluži pietvīcis aiz dusmām, un izteica savu alošanos ne visai maigos vārdos.
— Viltīgais francūzis nolicis sargposteni tieši mūsu ceļā, — viņš sacīja, — sarkanādainos un baltos. Šajā miglā mums tikpat daudz izredžu krist viņu nagos, cik paiet garām!
— Vai nevar apiet viņiem apkārt un pēc tam atkal atgriezties uz takas? — Heivards prasīja.
— Ja kāds miglā nogājis no takas, vai viņš var pateikt, kad un kā to atkal atradīs? Horikana migla nav vis dūmu strūkliņas no miera pīpes vai ugunskura dūmi pret moskītiem!
Izlūks vēl nebija beidzis runāt, kad norībēja lielgabals, lode aizdrāzās viņiem garām biezoknī, atsitās pret koku un nokrita zemē. Tūlīt pēc drausmīgā sūtņa parādījās abi mohikāņi, un Unkass kaut ko ļoti dedzīgi un nopietni stāstīja delavaru valodā.
— Tā var gan būt, manu zēn! — izlūks nomurmināja, kad mohikānis bija beidzis. — Niknu drudzi nevar ārstēt kā zobu sāpes. Nu tad iesim, mūs apņem migla!
— Pagaidiet! — Heivards iesaucās. — Vispirms pastāstiet, kāds ir jūsu nodoms.
— Pastāstīt nav grūti, bet cerības ir mazas. Tomēr labāk kā nekas. Šī lode, — izlūks sacīja un paspēra nekaitīgo dzelzs bumbu ar kāju, — ripojot no forta, ir atstājusi sliedi, un, ja visas citas zīmes mūs vils, tad mēs orientēsimies pēc šās vagas. Diezgan runāts, sekojiet man, citādi migla izklīdīs un mēs paliksim vidū starp abām armijām.
Heivards saprata, ka iestājies kritisks brīdis, kad nav jāspriedelē, bet jārīkojas. Viņš nostājās starp abām māsām un vilka aši viņas sev līdz, neizlaižot no acīm tikko saskatāmo ceļveža stāvu. Drīz vien izrādījās, ka Vanagacs nav pārspīlējis, runājot par miglas biezumu, jo viņi nebija nogājuši vēl ne divdesmit jardu, kad vairs nevarēja cits citu saredzēt.
Viņi bija apmetuši nelielu līkumu pa kreisi un atkal pagriezās pa labi uz takas pusi. Heivardam likās, ka viņi nogājuši jau gandrīz pusi atstatuma, kas tos šķīra no draudzīgā forta, kad apmēram divdesmit pēdu priekšā atskanēja bargs uzkliedziens franču valodā:
— Kas nāk?
— Uz priekšu! — izlūks čukstēja un atkal nogriezās pa kreisi.
— Uz priekšu! — Heivards sacīja meitenēm, kad uz- kliedzienu al&ārtoja vairākas bargas balsis. — Es! — viņš skaļi atsaucās un vairāk vilka, nekā veda savas pavadones uz priekšu.
— Muļķis! Kas par «es»?
— Francijas draugs.
— Man tu liecies vairāk pēc Francijas ienaidnieka. Stāvi, citādi, nudien, pataisīsim tevi par velna draugu! Nē? Uguni, biedri, uguni!
Pavēli tūliņ izpildīja, un miglā atskanēja ap piecdesmit šāvienu reizē. Par laimi, mērķis nebija redzams un lodes lidoja citā virzienā, bet tik tuvu, ka Dāvidam un abām meitenēm likās, ka tās svilpo viņiem gar ausīm. Kliedzieni atkārtojās, un skaidri varēja sadzirdēt pavēli ne vien šaut, bet ari sekot bēgļiem. Kad Heivards dzirdētos vārdus pārtulkoja, Vanagacs apstājās un, ātri izlēmis, pavēlēja:
— Šausim visi reizē. Viņi domās, ka še atrodas izlūku nodaļa, un aprims vai ari gaidīs pastiprinājumu.
Plāns bija labi izdomāts, bet neizdevās. Tiklīdz franči izdzirdēja viņu šāvienus, viss līdzenums atdzīvojās un musketes rībēja visā klajumā no ezera krastiem līdz dziļākajiem meža biezokņiem.
— Mēs atsauksim šurp visu armiju, un sāksies vispārējs uzbrukuihs, — Heivards sacīja. — Vediet, mans draugs, steigsimies, jūsu un mūsu dzīvība ir apdraudēta!
Izlūks labprāt paklausīja, bet, steigā mainot virzienu, bija nomaldījies no takas. Velti viņš grozīja pret vēju gan vienu, gan otru vaigu — abi juta vēsumu. Šajā liktenīgajā brīdī Unkass uzdūrās uz lielgabala lodes skudru pūznī atstāto sliedi.
— Laidiet mani pa priekšu! — Vanagacs sacīja, noliecās, lai aplūkotu lodes virzienu, un ātri devās tālāk.
Kliedzieni, lāsti, sasaukšanās un muskešu šāvieni skanēja vienā laidā un nāca, kā likās, no visām pusēm. Pēkšņi atspīdēja spoža gaismas svītra, migla kamoliem uz- virpuļoja augšup, pāri līdzenumam norībēja vairāki lielgabalu šāvieni, un to dārdoņa atbalsojās kalnos.
— Šauj no forta! — Vanagacs iesaucās un spēji pagriezās atpakaļ. — Bet mēs kā apmāti muļķi skrienam uz mežu, tieši makuasu dunčiem virsū!
Aptvēris savu kļūdu, mazais pulciņš steidzās atgūt nokavēto laiku. Heivards labprāt nodeva Koru Unkasa gādībā, un viņa tikpat labprāt pieņēma piedāvāto palīdzību. Bija dzirdams, ka nikni, iekarsuši kareivji dzenas viņiem pakaļ. Jebkuru brīdi viņiem draudēja gūsts, ja ne nāve.
— Nekādas žēlastības neliešiem! — kliedza viens no vajātājiem, kurš, kā likās, vadīja ienaidnieka uzbrukumu.
— Gatavojieties, stāviet stingri, sešdesmitā pulka varoņi! — pēkšņi kaut kur no augšas noskandēja spēcīga, valdonīga balss. — Vispirms saskatīt ienaidnieku, tēmēt zemu, tad izšaut!
— Tēt! Tēt! — miglā atskanēja spalgs sievietes kliedziens. — Tā esmu es! Alise! Tava Elsija! Saudzē, ak, saudzē savas meitas!
— Stāt! — iepriekšējais runātājs iekliedzās tik mokpilnā balsī, ka tās skaņa sasniedza mežu un atplūda atpakaļ kā drūma atbalss. — Tā ir viņa! Dievs man atdevis manus bērnus! Atveriet vārtus! Laukā, sešdesmitais, laukā! Nešaujiet, lai neskartu manus jēriņus! Aizdzeniet franču suņus ar durkļiem!
Dankens dzirdēja, kā čirkst sarūsējušās viras, metās uz priekšu trokšņa virzienā un sastapa garu rindu tumšsarkanos mundieros tērptu kareivju. Viņš pazina pats savu bataljonu, steigšus nostājās tā priekšgalā, un drīz vien forta tuvākajā apkārtnē nepalika ne pēdas no-gūstītājiem.
Redzot, ka Dankens viņas tik negaidīti pametis, Kora un Alise brīdi stāvēja trīcēdamas un apmulsušas. Bet, pirms viņas spēja attapties vai ko sacīt, no miglas vāliem izsteidzās milzīga auguma virsnieks, kura matus gadi un dienests bija izbalinājuši baltus, bet kura kareiviskais staltums nebija zudis, tikai kļuvis vēl cildenāks. Viņš spieda abas meitenes sev pie krūtīm, lielas, karstas asaras ritēja pār viņa bālajiem, grumbainajiem vaigiem, un viņš īpatnējā skotu izloksnē izsaucās:
— Pateicos tev, ak kungs! Lai tagad nāk jebkādas briesmas, tavs kalps ir gatavs stāties tām pretī!