Franči uzbruka ar tādu pārspēku, ka Monro nevarēja tam sekmīgi turēties pretī. Likās, ka Vebs ar savu armiju mierīgi snauž Hudzonas krastā un ir pilnīgi aizmirsis savu tautiešu kritisko stāvokli. Monkalms bija piepildījis mežus laivu pārvilkšanas vietā ar saviem indiāņu bariem, to karasaucieni un kaukšana bija dzirdami angļu nometnē un stindzināja asinis dzīslās cilvēkiem, kuri jau tā tiecās pārspīlēt draudošās briesmas.
Likās, ka pieredzes bagātais franču ģenerālis apmierinājies ar sekmīgi veikto grūto pārgājienu pa neapdzīvotajiem mežiem un nevēlas ieņemt apkārtējos kalnus, no kurienes tas bez grūtībām varētu ienaidnieku iznīcināt.
Dīvaino izvairīšanos no kalniem vai, pareizāk sakot, bailes no kāpšanas grūtībām varētu nosaukt par toreizējo kara operāciju vājo pusi. Šās kļūdas cēlonis bija iedibinājies paradums cīnīties ar indiāņiem tikai mežos, kur cietokšņi bija reti un artilēriju nevarēja izmantot.
Piektās aplenkuma dienas pievakarē un sava atsāktā dienesta ceturtajā dienā majors Heivards, izmantodams nupat izziņoto kara darbības pārtraukumu, devās uz vienu no bastioniem, lai ieelpotu svaigo ezera gaisu un pavērotu, ko paveikuši ielencēji. Viņš bija viens pats, ja neskaita sargkareivi, kas soļoja šurpu turpu pa valni; ari artilēristi steidzās izbaudīt īso atelpu savā grūtajā darbā. Bija brīnišķīgi rāms vakars, no ezera pūta spirdzinoša vēsmiņa. Likās, ka tagad, kad apklusuši lielgabalu dārdi un ložu svilpieni, daba pati grib parādīties vismaigākajā un pievilcīgākajā veidā. Saule sūtīja zemei savus pēdējos, jau atvēsušos starus, un gaisā vairs nebija spiedīgā karstuma, kāds raksturīgs šejienes klimatam vasaras mēnešos. Ar svaigu zaļumu klātie kalni rēnajā gaismā izskatījās skaisti, kad no tiem pret sauli pacēlās nelieli miglas plīvuri, mezdami lejup vieglas ēnas. Horikana plašumā dusēja neskaitāmas saliņas. Dažas no tām bija zemas un šķita iegrimušas viļņos, citas pacēlās pāri ezera līmenim kā zaļi, samtaini pakalni. Starp saliņām mierīgi braukāja laivās ielencēju armijas karavīri vai arī, nekustīgi sēdēdami laivās virs ezera gludā spoguļa, nodarbojās ar zvejošanu.
Netālu bija izkārti divi nelieli, balti karodziņi: viens pie forta priekšējā stūra, otrs pie ienaidnieka priekšējās baterijas. Tā bija pamiera zīme, kas bija ne vien pārtraukusi kara darbību, bet, kā likās, arī apslāpējusi karotāju naidīgumu. Aiz tiem, gan atritinādamies, gan satīdamies smagās zīda krokās, plīvoja naidīgie Anglijas un Francijas karogi.
Kāds simts jaunu, bezrūpīgu franču vilka tīklu uz oļaino krastu, bīstami tuvu bargajam, bet tagad apklusušajam lielgabalam, un viņu skaļie kliedzieni un jautrie smiekli atbalsojās pret kalniem austrumos. Daži steidzās uz ezeru, lai atvēsinātos tā viļņos, citi ar franču tautai piemītošo nerimstošo zinātkāri kāpa apkārtējos kalnos. Ienaidnieka sardze, kas novēroja ielenktos, un paši ielenktie nepiedalījās izpriecās, bet atradās dīku, simpatizējošu skatītāju lomā. Šur un tur ari priekšposteņu kareivji bija sākuši dziedāt vai dejot. M5mā izbrīnā ap viņiem drūzmējās tumšādainie mežoņi, iznākuši no savām slēptuvēm mežā. Vārdu sakot, visa aina izskatījās vairāk pēc svētku izpriecas nekā pēc atelpas stundas, kas nolaupīta niknā, asiņainā kara briesmām un mokām.
Heivards stāvēja, domīgi vērodams apkārtējo ainavu, kad no aizsarg vaļņa puses pie vārtiem sadzirdēja tuvojošos soļus. Viņš piegāja pie bastiona malas un ieraudzīja izlūku, kas franču virsnieka pavadībā tuvojās fortam. Va- nagacs seja izskatījās novājējusi un raižu pilna, viņš likās nomākts,-it kā izjustu visdziļāko pazemojumu, ka nokļuvis ienaidnieka varā. Iemīļotā šautene viņam bija atņemta un rokas sasietas uz muguras ar briežādas siksnām. Baltie karodziņi, kas garantēja pamiera sarunu vedējiem drošību, pēdējā laikā parādījās tik bieži, ka Heivards sākumā šiem diviem uzmeta tikai paviršu skatienu, jo domāja, ka atkal nāk kāds no ienaidnieka virsniekiem ar šādu uzdevumu. Bet, kad viņš pazina sava drauga mežinieka stalto stāvu un stingros, lai gan rūpju nomāktos vaibstus, viņš pārsteigumā sarāvās un pagriezās, lai nokāptu no bastiona cietokšņa pagalmā.
Bet tad viņa uzmanību piesaistīja citas balsis un lika uz brīdi aizmirst savu. nodomu. Aizsargvaļņa iekšējā stūrī viņš sastapa abas māsas, kas, tāpat kā viņš, bija iznākušas pastaigāties, lai ieelpotu svaigu gaisu un gūtu patīkamu pārmaiņu pēc telpās pavadītajām stundām. Viņi nebija satikušies kopš tā smagā brīža, kad Heivards abas meitenes bija pametis cietokšņa vārtu priekšā, lai nodrošinātu viņām iekļūšanu fortā. Kad viņš tās atstāja, Kora un-Alise bija raižu un noguruma izmocītas un novārgušas; tagad viņš redzēja tās atspirgušas un ziedošas, kaut gan vēl arvien baiļpilnas un satrauktas. Tādēļ nebija nekāds brīnums, ka šī sastapšanās lika jaunajam cilvēkam šobrīd aizmirst visu citu un doties jaunavām pretī, lai viņas uzrunātu. Bet straujā Alise aizsteidzās viņam priekšā.
— Ahā! Bēglis! Atkritējs bruņinieks, kas, kuģim grim-, stot, pamet savas dāmas, lai meklētu laimi kautiņā! — Alise -iesaucās, un viņas balsī skanēja mākslots pārmetums, kas bija glaimojošā pretrunā ar viņas mirdzošajām acīm un izstieptajām rokām. — Dienām, nē — veselu mūžību mēs gaidījām, ka jūs metīsieties mums pie kājām un lūgsiet žēlastību un piedošanu par savu mazdūšīgo aiz- šmaukšanu, varētu pat teikt — aizbēgšanu, jo patiesi, kā jūsu godājamais draugs izlūks teiktu, pat aizšauts briedis skriešanā nebūtu jūs pārspējis!
— Jūs saprotat, ka Alise grib izteikt mūsu pateicību un vislabākos novēlējumus, — nopietnā, apdomīgā Kora piebilda. — Mēs patiesi bijām mazā nesaprašanā, kāpēc jūs tik neatlaidīgi izvairījāties no nama, kur jūs gaidīja ne vien meitu pateicība, bet arī tēva atzinība.
— Jūsu tēvs pats jums varēs pateikt, ka, lai gan nebiju tuvumā, tomēr neaizmiršu domāt par jūsu drošību, — jaunais cilvēks atbildēja. — Mēs cīnījāmies par šobrīd pašu svarīgāko objektu, — viņš norādīja uz nocietināto nometni līdzās fortam. — Kas ieņems nometni, tam piederēs arī cietoksnis ar visu, kas tajā atrodas. Kopš mūsu šķiršanās esmu tur pavadījis dienas un naktis, jo domāju, ka mans pienākums ir būt kopā ar saviem kareivjiem. —• Tad ar slikti slēptu nožēlu viņš piebilda: — Bet, ja es būtu zinājis, ka mana rīcība, ko uzskatīju par savu virsnieka pienākumu, tiks iztulkota kā slēpšanās, tad, protams, es justos apkaunots.
— Heivard! Danken! — Alise iesaucās un nolieca galvu, lai ielūkotos viņa novērstajā sejā, pie tam viena zeltainā sproga noslīdēja uz pietvīkušā vaidziņa un daļēji paslēpa ritošo uztraukuma asaru. — Būtu es zinājusi, ka mana tukšā pļāpāšana jūs sāpinās, es vēlētos, kaut būtu mēma! Kora var apstiprināt, cik augsti mēs vērtējam jūsu pakalpojumus un cik dziļa — jā, es varētu teikt, cik kvēla ir mūsu pateicība!
— Vai Kora to apstiprina? — Dankens jautāja, un atklāts, priecīgs smaids aizdzina mākoni no viņa sejas. — Ko mūsu nopietnā māsa saka? Vai viņa domā, ka karavīra dedzība aizbildina bruņinieka paviršību?
Kora tūliņ neatbildēja, bet novērsās un nolūkojās Horikana gludajā līmenī. Kad viņa atkal pacēla tumšās acis uz jauno cilvēku, tajās atspoguļojās tādas ciešanas, ka Dankens aizmirsa visu pārējo un juta vienīgi maigu līdzcietību pret jauno meiteni.
— Jūs esat nevesela, dārgā mis Monro? — viņš iesaucās; — Mēs te jokojamies, bet jūs ciešat!
— Tas nekas, — Kora atturīgi atbildēja un laipni atraidīja piedāvāto atbalstu. — Ēs nespēju redzēt tikai dzīves saulaino pusi kā šī nevainīgā, dedzīgā jūsmotāja, — viņa piebilda, viegli un mīļi noglāstīdama uztrauktās māsas roku. — Tās ir pieredzes sekas, un daļēji vainojams arī mans nelaimīgais raksturs. Redziet, — viņa saņēmusies turpināja, it kā apzinādamās, ka pienākums liek apspiest katru vājību, — palūkojieties apkārt, major Heivard, un sakiet — ko var sagaidīt karavīra meita, kuras lielākā laime ir tēva gods un slaya?
— Ne viens, ne otrs necietīs, ja apstākļi ir tādi, ko cilvēka spēkiem nav iespējams grozīt, — Heivards dedzīgi atbildēja. — Bet jūsu vārdi man atgādina manu pienākumu. Došos tagad pie jūsu drošsirdīgā tēva un noklausīšos, kādi ir viņa pēdējie nodomi attiecībā uz mūsu aizstāvēšanos. Lai dievs jūs dara laimīgu, cēlātļ i Kora! Es varu un vēlos jūs tā saukt.
Kora sirsnīgi paspieda Heivardam roku, kaut gan lūpas viņai drebēja un vaigi bija kļuvuši pelnu pelēki.
— Lai kāds būs mūsu liktenis, es zinu, ka jūs vienmēr darīsiet godu savam dzimumam. Alise, palieciet sveika! — jūsmīgā apbrīna Heivarda balsī pārvērtās maigumā. — Mēs drīz atkal redzēsimies, un es ceru — kā priecīgi' uzvarētāji!
Nenogaidījis meiteņu atbildi, jaunais virsnieks nosteidzās lejā pa bastiona kāpnēm, kas bija apaugušas ar zāli, ātri devās pāri parādes laukumam un drīz vien atradās pie komandanta. Monro lieliem soļiem staigāja šurpu turpu pa šauro telpu, sejā viņam atspoguļojās uztraukums.
— Jūs esat nojautis manu vēlēšanos, major Heivard, — viņš sacīja, — Es nupat gribēju lūgt jūs ierasties pie manis.
— Man ļoti žēl, ser, ka sūtnis, kuru es jums tik silti ieteicu, atgriezās franču apsardzībā, Es ceru, ka nav iemesla apšaubīt viņa uzticamību?
— Garās Karabīnes uzticamība man ir labi zināma, — Monro atbildēja, -r- Tā stāv pāri jebkādām šaubām. Bet liekas, ka viņa laime šoreiz to atstājusi. Monkalms viņu notvēris. Tagad viņš man to atsūtījis, ar savu nolādēto franču pieklājību piemetinādams, ka, «zinādams, cik augstu es vērtējot šo cilvēku, viņš nedrīkstot viņu aizturēt».
— Bet palīdzība no ģenerāļa?
— Vai jūs, ienākot pa cietokšņa vārtiem, nepalūkojā- ties uz dienvidiem un viņus neredzējāt? — vecais karavīrs rūgti iesmējās. — Pag, pag, jaunais cilvēk, jūs esat nepacietīgs, dodiet taču šiem džentlmeņiem laiku pārgājienam!
— Tātad viņi nāk? Vai izlūks tā sacīja?
— Bet kad viņi atnāks? Un pa kādu ceļu? Tas muļķis man to neteica. Liekas, ka ir bijusi vēstule, un tas ir vienīgais patīkamais fakts šajā lietā. Liekas, ja vēstulē būtu ļaunas ziņas, tad šis franču mosjē savā iztapībā gan justos spiests mums to likt manīt!
— Tātad viņš paturēja vēstuli, ser, un atlaida vestnesi?
— Jā, to viņš izdarīja, un tā ir tā saucamā franču «bonhomie»'.
— Bet ko izlūks saka? Viņam taču ir acis, ausis un mēle! Ko viņš ziņo vārdos?
— O, ser, viņam šie orgāni ir savā vietā, un viņš var pateikt visu, ko redzējis un dzirdējis. Viņa ziņojums ir šāds: Hudzonas krastā atrodas viņa majestātes cietoksnis, nosaukts par Edvarda fortu viņa augstībai Jorkas princim par godu, kā tas jums labi zināms. Tajā ir pietiekami daudz bruņota karaspēka, kā jau tādā cietoksnī vajag būt!
— Bet vai tad viņi nedomā, vai viņi netaisās nākt mums palīgā?
— Cietoksnī notiek rīta un vakara skates. Bet, kad vienam no jaunkareivjiem — jūs saprotat, Danken, jūs pats esat pa pusei skots — kad kādam jaunkareivim pulveris uzbira uz putras, tā uzkrita uz oglēm un sadega!
Tad viņš pēkšņi sarūgtināts atmeta ironisko runas veidu un nopietnā, domīgā balsī turpināja:
— Un tomēr vēstulē varēja būt — tur vajadzēja būt kaut kam, kas mums jāzina!
— Mums jāpieņem steidzīgs lēmums, — majors atteica, ar prieku izmantojot komandanta noskaņojuma maiņu, lai sāktu runāt par svarīgākām lietām. — Nedrīkstu jums slēpt, ser, ka nometni ilgi vairs nevarēs noturēt. Ar nožēlu man jāpiebilst, ka arī cietoksnī apstākļi nav labāki, — vairāk nekā puse no mūsu lielgabaliem ir bojāti.
— Kā tas citādi varētu būt! Dažus izzvejojām no ezera dibena, daži rūsējuši mežos vēl kopš tiem laikiem, kad šī zeme atklāta. Citi nekad nav bijuši īsti lielgabali, bet ka- perkuģu kapteiņu rotaļlietiņas! Vai jūs domājat, ser, ka jums te, mūžamežos, trīs tūkstoši jūdžu no Lielbritānijas, būs Vulidžas2 kara arsenāls?
— Nocietinājumu vaļņi brūk kopā, un proviants iet uz beigām, — Heivards turpināja, nevērodams komandanta jauno īgnuma izplūdumu. — Kareivju vidū jau manāms uztraukums un neapmierinātība.
— Major Heivard, — Monro teica un pagriezās pret jauno biedru ar visu cieņu, ko viņam piešķīra gadi un augstā dienesta pakāpe. — Velti es būtu nokalpojis viņa
majestātei pusgadsimta un ieguvis sirmus matus, ja nezinātu to, ko jūs man sakāt, un nesaprastu, cik grūts ir mūsu stāvoklis. Bet mēs nedrīkstam aizmirst, ko no mums prasa karaļa armijas un mūsu pašu gods. Kamēr vēl nav zudusi cerība uz palīdzību, es aizstāvēšu šo cietoksni kaut vai ar akmeņiem, kas man būtu jāsalasa ezera krastā. Tādēļ mums nepieciešama šī vēstule, lai zinātu Edvarda forta komandiera nodomus.
— Vai varu jums šajā lietā pakalpot?
— Varat, ser. Marķīzs Monkalms līdztekus citām pieklājības izpausmēm lūdz personisku sarunu ar mani, kas notiktu kādā vietā starp cietoksni un viņa nometni. Viņš vēloties sniegt papildu informāciju. Es domāju, ka nebūtu gudri izrādīt pārāk lielu vēlēšanos sastapties ar viņu, tādēļ es gribētu sūtīt jūs, vecāko virsnieku, savā vietā.
Heivards labprāt bija ar mieru aizstāt komandantu paredzētajās pārrunās. Sekoja ilga un slepena apspriede, kurā pieredzējušais un kā visi skoti viltīgi apķērīgais Monro izskaidroja majoram viņa uzdevumu. Pēc tam Heivards aizgāja.
Tā kā viņš bija tikai komandanta pilnvarotais, tad, protams, nenotika nekāda goda parādīšana, kas būtu nepieciešama, ja satiktos divi pretinieku karaspēka vadoņi. Pamiers vēl turpinājās. Bungu rīboņas pavadīts, maza, balta karodziņa aizsargāts, majors Heivards izgāja pa cietokšņa vārtiem desmit minūtes pēc instrukciju saņemšanas.
Viņu ar parastajām formalitātēm saņēma pretī nākošais franču virsnieks un tūliņ pavadīja uz atsevišķo telti, kurā mita slavenais franču karaspēka vadonis.
Ienaidnieka ģenerālis sagaidīja jauneklīgo sūtni, stāvēdams augstāko virsnieku vidū, kuriem piebiedrojās arī tumšādainie virsaiši, kas ar savu cilšu karavīriem bija sekojuši Monkalmam. Heivards ātri pārlaida skatienu indiāņu grupai un sarāvās, ieraudzījis Magvas ļauno seju. Viltīgais huronis vēroja viņu mierīgi un drūmi kā parasti. Pār jaunā virsnieka lūpām gandrīz izlauzās pārsteiguma sauciens, bet tad viņš atcerējās savu uzdevumu un to viru, pie kura bija ieradies, apslēpa jebkuru jūtu izpausmi un pievērsās ienaidnieka ģenerālim, kas jau bija paspēris soli viņam pretī.
Attēloto notikumu laikā marķīzs Monkalms bija pašos spēka gados un, jāpiebilst, bija sasniedzis savas slavas kalngalus. Bet arī šajā apskaužamajā stāvoklī viņš bija laipns un izcēlās ne vien ar lielu pieklājību, bet arī ar bruņniecisku drosmi. Heivards novērsa skatienu no Magvas ļaunās sejas un ar labpatiku uzlūkoja franču ģenerāļa smaidošos, inteliģentos vaibstus un cēlo, militāro stāju.
— Mans kungs, — Monkalms ierunājās franču valodā, — man ļoti liels prieks! Ba! Kur tad tulks?
— Es ceru, mans kungs, ka tulks nebūs vajadzīgs, — Heivards franciski atbildēja. — Es mazliet runāju franciski. _
— A! Ļoti priecājos! — ģenerālis sacīja, draudzīgi saņēma Heivardu pie elkoņa un ieveda dziļāk teltī, kur viņus nevarēja noklausīties. — Es neciešu šos blēžus: nekad nezini, kā pret viņiem izturēties. Tātad, mans kungs, — viņš turpināja franciski, — es, protams, justos pagodināts, ja būtu ieradies jūsu komandants, taču esmu laimīgs, ka viņš izraudzījies tik izcilu virsnieku kā jūs, kas, bez šaubām, ir tikpat patīkams kā viņš pats.
Heivards zemu palocījās; kompliments viņam patika, kaut arī viņš bija varonīgi apņēmies neļaut nekādiem veikliem vilinājumiem piespiest viņu aizmirst karaļa intereses. Monkalms brīdi klusēja it kā apdomādamies, tad turpināja:
— Jūsu komandants ir drošsirdīgs karavīrs un pilnīgi spējīgs atsist manu uzbrukumu. Bet, mans kungs, vai nebūtu laiks vairāk ievērot cilvēcības balsi un mazāk vadīties no karavīra drosmes? Pirmā tāpat raksturo varoni kā otrā.
— Mēs domājam, ka abas šīs īpašības ir nešķiramas, — Heivards smaidot atbildēja. — Līdz šim gan jūsu ekselences spars veicinājis mūsu drosmi, bet pagaidām vēl nav bijis iemesla atbildēt ar to pašu uz otru ierosinājumu.
Monkalms savukārt palocījās, bet darīja to kā cilvēks, kas pārāk pieradis pie glaimiem, lai tos ievērotu. Pēc brīža viņš piebilda:
— Ir iespējams, ka tālskatis mani viļ un ka jūsu nocietinājumi labāk iztur mūsu apšaudi, nekā man likās. Vai jums ir zināmi mūsu spēki?
— Ziņas par kareivju skaitu ir dažādas, — Heivards nevērīgi atbildēja, — bet lielākais skaits, kas tiek minēts, nepārsniedz divdesmit tūkstošu.
Monkalms saknieba lūpas un pavērās sarunu biedrā ar pētījošu skatienu, it kā gribētu lasīt viņa domas, tad ar sev raksturīgo savaldību turpināja sarunu, it kā apstiprinādams šo skaitli, kuram, kā viņš ļoti labi zināja, viņa viesis neticēja.
— Tā nav glaimojoša liecība mūsu modrībai, mans kungs, ka mēs nekā nevaram noslēpt savu kareivju skaitu. Varētu domāt, ka šajos mežos tas būtu viegli izdarāms. Kā dzirdēju, komandanta meitas iekļuvušas cietoksnī jau pēc aplenkuma sākuma?
— Tas ir tiesa, mans kungs. Bet viņas nevājina mūsu vīrišķību, ar savu noteiktību viņas rāda mums drosmes paraugu. Un, ja vienīgi noteiktība būtu vajadzīga, lai atsistu tāda lieliska karavīra uzbrukumu, kāds ir marķīzs Monkalms, tad es ar prieku uzticētu Viljama Henrija forta aizstāvēšanu vecākajai no abām dāmām.
— Cēlas īpašības ir iedzimtas, tādēļ es jums pilnīgi ticu. Bet arī drosmei ir savas robežas, un nedrīkst aizmirst cilvēcību. Es ceru, mans kungs, ka jūs esat pilnvarots apspriest cietokšņa padošanos?
— Vai, pēc ekselences domām, mūsu aizstāvēšanās ir tik vāja, ka šāds solis būtu vajadzīgs?
— Man būtu žēl, ja aizstāvēšanās ieilgtu, tā kaitina manus sarkanādainos draugus, — Monkalms pameta skatienu uz nopietno un vērīgo indiāņu grupu, izvairīdamies no tiešas atbildes uz Heivarda jautājumu. — Jau tagad man ir grūti viņus iegrožot.
Heivards klusēja, jo atmiņā atkal uzausa mokošas nesen pārciesto briesmu ainas un iztēlē parādījās nevarīgās meitenes, kam bija jāpārdzīvo tādas ciešanas.
— Šie kungi, — Monkalms turpināja, domādams, ka viņa vārdi atstājuši iespaidu, — ir visbriesmīgāki tad, kad sakaitināti. Būtu lieki jums stāstīt, cik grūti savaldīt viņu niknumu. Tātad, mans kungs! Vai neparunāsim par nosacījumiem?
— Baidos, ka jūs, ekselence, esat maldināts attiecībā uz Viljama Henrija forta stiprumu un tā garnizona lielumu.
—: Es neesmu aplencis Kvebeku, bet zemes uzbēruma vaļņus, ko aizstāv divdesmit trīs simti varonīgu kareivju, — skanēja īsa, pieklājīga atbilde.
— Protams, mūsu nocietinājumi ir tikai zemes uzbērumi, forts nav celts uz Daiamonda raga klintīm, bet atrodas krastā, kas savā laikā bija liktenīgs Dīskavam un viņa varonīgajai armijai. Dažu . stundu gājiena attālumā no mums atrodas spēcīga armija, kas ir daļa no mūsu spēkiem.
* — Kādi seši vai astoņi tūkstoši vīru, — Monkalms liekuļoti vienaldzīgi atteica, — kuru gudrais vadonis domā, ka drošāk tos paturēt cietoksnī nekā sūtīt kaujā.
Tagad bija Heivarda kārta sapīkt, kad Monkalms tik aukstasinīgi nosauca ģenerāļa Veba kareivju skaitu, ko Heivards ar nodomu bija pārspīlējis, Kādu brīdi abi klusēja, tad Monkalms atsāka sarunu tādā virzienā, it kā viņš būtu pārliecināts, ka Heivards ieradies pie viņa vienīgi tādēļ, lai pārrunātu padošanās nosacījumus. Heivards no savas puses visādi mēģināja no franču ģenerāļa izvilkt, ko tas uzzinājis no pārtvertās vēstules. Kā vienas, tā otras puses viltība neizdevās, tādēļ pēc ilgām, neauglīgām sarunām majors atvadījās un devās projām, aiznesot sev līdz patīkamu iespaidu par ienaidnieku vadoņa pieklājību un gudrību, bet neuzzinājis nekā no tā, kā dēļ bija šeit ieradies. Monkalms viņu pavadīja līdz telts izejai un vēlreiz atkārtoja savu uzaicinājumu forta komandantam noteikt personisku sastapšanos atklātā vietā starp abām nometnēm.
Tad viņi šķīrās, un Heivards atgriezās uz franču priekšposteņiem tādā pašā pavadonībā kā šurp nākot. Iekļuvis cietoksnī, viņš tūlīt devās uz komandanta māju.