Majors Heivards atrada Monro kopā ar abām meitām. Alise sēdēja viņam uz ceļiem un ar saviem smalkajiem pirkstiņiem šķirstīja sirmās sprogas uz tēva pieres. Kad tēvs izlikās sapīcis par viņas niekošanos, viņa aizgainīja māksloto īgnumu, mīļi noskūpstīdama grumbaino pieri ar savām sārtajām lūpiņām. Kora, kas sēdēja turpat līdzās, mierīga un uzjautrināta nolūkojās šajā skatā un ar mātes maigumu, kas bija raksturīgs viņas mīlestībai pret Alisi, smaidīja par jaunākās māsas draisko izturēšanos. Ne tikai pārciestās briesmas, bet arī tās, kas vēl draudēja, uz laiku bija aizmirstas vienotās ģimenes jaukajā idillēs Likās, ka viņi izmanto īso pamieru, lai ziedotu kādu mirkli savām tīrākajām un cēlākajām jūtām. Šā mirkļa mierā un drošībā meitas aizmirsa bailes, veterāns <— rūpes. Heivards, I kas savā dedzībā ātrāk ziņot par atgriešanos bija ienācis | nepieteikts, labu brīdi nemanīts stāvēja un nolūkojās jau- | ka jā skatā. Bet Alises dzīvās, vērīgās acis drīz vien pamanīja viņa attēlu spogulī. Pietvīkdama viņa uzlēca no tēva ceļiem un pārsteigumā skaļi iesaucās;
— Majors Heivards!
— Kas ir ar to jaunekli? — tēvs jautāja. — Es viņu aizsūtīju mazliet palielīties pie francūža. Ha! Ser, jūs esat jauns un veikls. Taisies projām, nebēdne! It kā karavīram nebūtu diezgan raižu, bet viņam vēl nometne pilna tavas tarkšķēšanas!
Alise smiedamās sekoja māsai, kas tūliņ atstāja istabu, jo redzēja, ka viņu klātbūtne nav vairs vēlama.
Monro tūliņ nejautāja jaunajam cilvēkam par viņa misijas rezultātiem, bet brīdi soļoja pa istabu, salicis rokas uz muguras un noliecis galvu- kā cilvēks, kas nogrimis dziļās domās. Beidzot viņš pacēla acis, kurās mirdzēja tēva mīlestība, un iesaucās:
— Viņas abas ir lieliskas meitenes, Heivard, ar tādām katrs varētu lepoties!
— Jums nemaz nav jāprasa manas domas par jūsu meitām, ser!
— Zinu, jaunais cilvēk, zinuj — vecais vīrs nepacietīgi viņu pārtrauca. — Jūs gatavojāties tuvāk izteikties par šo jautājumu tajā dienā, kad šeit ieradāties, bet man likās, ka vecam karavīram nepiederas runāt par precībām un kāzu priekiem, kad karaļa ienaidnieki var ierasties svētkos kā nelūgti viesi! Tās bija maldīgas domas, Danken, manu zēn, tās bija maldīgas domas. Tagad es esmu gatavs uzklausīt, kas jums man sakāms.
— Kaut arī mani ļoti iepriecina šis jūsu apgalvojums, dārgo ser, man vispirms jānodod jums ziņojums no Mon- kalma *
— Lai francūzis un visi viņa pulki iet pie velna, ser! — veterāns nikni iesaucās. — Vēl viņš nevalda Viljama Henrija fortā un nekad nevaldīs, ja Vebs pierādīs, ka viņš ir īsts vīrs. Nē, ser, mēs, paldies dievam, vēl neesam tādās sprukās, ka Monro nebūtu laika nokārtot savas mazās ģimenes lietas! Jūsu māte bija mana labākā drauga vienīgais bērns, Danken, un es tagad noklausīšos, ko, jūs man teiksiet, kaut arī visi svētā Luija bruņinieki stāvētu pie
. cietokšņa vārtiem ar pašu svēto karali priekšgalā un visžēlīgi lūgtu sarunu ar mani.
Heivards noprata, ka • viņa priekšnieks ļaunā priekā tīšām izrāda nicinājumu franču ģenerāļa ziņojumam, un
nolēma pakļauties šim untumam, kas, kā viņš zināja, nebūs ilgs. Tādēļ viņš atbildēja tik mierīgi, cik vien tādos apstākļos bija iespējams.
— Jūs zināt, ser, ka es iedrošinājos jūs lūgt piešķirt man godu kļūt par jūsu dēlu.
— Jā, jā, manu zēn, jūsu vārdi bija ļoti skaidri saprotami! Bet atļaujiet vaicāt ser, vai jūs esat tikpat skaidri runājis ar manu meitu?
— Zvēru pie sava goda, ka ne! — Dankens strauji iesaucās. — Es nebūtu man dāvātās uzticības cienīgs, ja izlietotu labvēlīgos apstākļus tādam nolūkam!
— Jums ir īsta džentlmeņa uzskati, major Heivard, kas piederas savā vietā. Bet Kora Monro ir pārāk nopietna meitene, ar cēlu un izglītotu garu, lai viņai būtu nepieciešama tēva aizbildniecība.
— Kora!
— Nu jā, Kora! Jūs taču lūdzat mis Monro roku, vai ne, ser?
— Es … es … es neapzinos, ka būtu minējis viņas vārdu, — Dankens apmulsis stostījās.
— Ko tad jūs gribat, lai jums atļauju precēt, major Heivard? — vecais karavīrs lepni saslējās, aizskarts savās jūtās.
— Jums ir vēl otra, ne mazāk pievilcīga meita.
— Alise! — tēvs iesaucās tikpat pārsteigts kā Dankens, kad viņš atkārtoja Koras vārdu.
— Tāda ir mana vēlēšanās, ser!
Jaunais cilvēks klusēdams nogaidīja, kā Monro izturēsies pret viņa paziņojumu. Pulkvedis ilgi soļoja pa istabu lieliem, ašiem soļiem, seja viņam krampjaini raustījās, un likās, ka viņš nogrimis dziļās domās. Beidzot Monro apstājās Heivarda priekšā, cieši viņu uzlūkoja un uztraukumā trīcošām lūpām sacīja:
— Danken Heivard, es jūs mīlēju tā vīra dēļ, kura asinis tek jūsu dzīslās; es jūs mīlēju jūsu paša krietno īpašību dēļ; es jūs mīlēju, domādams, ka sagādāsiet laimi manam bērnam. Bet mana mīlestība pārvērstos naidā, ja izrādītos, ka tas, no kā es baidos, ir patiesība!
— Lai dievs man žēlīgs, ja kāda mana rīcība vai doma izraisītu tādu pārmaiņu! — jaunais cilvēks iesaucās, nenolaizdama acis zem Monro caururbjošā skatiena. Nepieļaudams domu, ka Heivards nesaprot jūtas, kas uztrauc viņu pašu, un redzēdams jaunekļa godīgo skatienu, Monro tomēr nomierinājās. Viņš turpināja lēnīgākā balsi:
— Jūs vēlaties kļūt par manu dēlu, Danken, bet nekā nezināt par tā cilvēka dzīvi, kuru gribat saukt par savu tēvu. Apsēdieties, jaunais cilvēk, es īsos vārdos atklāšu jums savas sirds senās brūces …
Šobrīd Monkalma vēstījumu bija pilnīgi aizmirsis gan tas, kurš to atnesa, gan arī tas, kura ausīm šis vēstījums bija domāts. Abi apsēdās, un, kamēr veterāns klusēja, nogrimis skumjās domās, jaunais cilvēks apvaldīja savu nepacietību un godbijīgi gaidīja. Beidzot Monro sāka runāt.
—Major Heivard, es biju jūsu gados, kad saderinājos ar Alisi Grehemu, pārtikuša kaimiņu muižas īpašnieka vienīgo meitu. Bet viņas tēvs nevēlējās mūsu savienošanos un ne tikai manas nabadzības dēļ vien. Tādēļ es izturējos tā, kā to pienākums prasa no godīga cilvēka: es atdevu meitenei viņas vārdu atpakaļ, iestājos karaļa dienestā un atstāju dzimteni. Tiku redzējis daudzas svešas zemes, izlējis asinis dažādās svešās malās, līdz beidzot karavīra pienākumi mani noveda Vestindijas salās. Tur es sastapu meiteni, kas vēlāk kļuva mana sieva un Koras māte. Viņa bija kāda džentlmeņa meita, kurš bija dzimis salās. Viņas mātes senči diemžēl bija piederējuši pie tās nelaimīgo cilvēku rases, kas tiek zemiski verdzināta, lai sagādātu bagātniekiem ērtības! — vecais vīrs lepni piebilda. — Bet, ja es sastaptu cilvēku, kas uzdrošinātos pārmest manai meitai viņas izcelšanos, tas piedzīvotu, ko nozīmē tēva dusmas! Ha! Major Heivard, jūs jau arī esat dzimis dienvidos, kur šos nelaimīgos uzskata par zemāku rasi!
— Diemžēl tas ir tiesa, ser! — Heivards sacīja un apmulsis nodūra acis.
— Un jūs to pārmetat manai meitai? Jūs uzskatāt par neiespējamu sajaukt Heivardu asinis ar kādu no zemākas rases, kaut arī viņa ir pievilcīga un krietna? — aizskartais tēvs dusmīgi jautāja.
— Lai dievs mani sargā no tik neprātīgiem aizspriedumiem! — Heivards iesaucās, slepus apzinādamies, ka šāds aizspriedums viņā iesakņojies tik stipri, ka kļuvis par otru dabu. — Jūsu jaunākā meita ir tik mčiiga, skaista un burvīga, pulkvedi Monro,- ka manas jūtas pilnīgi saprotamas, un jums nevajag mani nepamatoti apvainot.
— Jums taisnība, ser, — vecais vīrs tagad runāja rāmā, pat maigā balsī. — Meitene ir pilnīgs savas mātes attēls, kāda tā bija, kad vēl nepazina bēdas. Kad nāve man nolaupīja sievu, es atgriezos Skotijā, biju mantojis sievas bagātību. Un — vai varat iedomāties, Dankenl Šis eņģelis bija pavadījis divdesmit garus gadus neprecējies, ziedojot sevi tā vīra piemiņai, kurš viņu bija aizmirsis! Vēl vairāk, ser! Viņa piedeva manu neuzticību un kļuva mana sieva, jo visi šķēršļi tagad bija novērsti.
— Tā bija Alises māte? — Dankens iesaucās tik dedzīgi, ka varētu rasties aizdomas, ja Monro domas nevērstos citā virzienā.
— Jā gan, — vecais vīrs sacīja, un sejas muskuļi viņam noraustījās. — Un viņa dārgi samaksāja par mūsu abu laimi. Viņa man piederēja tikai vienu vienīgu gadu, ser! īss brītiņš laimes viņai, kuras jaunība novīta bezcerīgās ilgās!
Vecā vīra sāpju izpausmē bija kaut kas tik cēli bargs, ka Heivards neuzdrošinājās bilst neviena mierinājuma vārda. Monro sēdēja, gluži aizmirsis otra klātbūtni, viņa sejas vaibsti pauda dziļas ciešanas, un smagas asaras netraucēti ritēja pār vaigiem uz grīdas. Beidzot vecais vīrs sakustējās, it kā ko atcerēdamies. Tad viņš piecēlās, vienu vienīgu reizi pārsoļoja pāri istabai un, apstājies pie Heivarda visā savā kareiviskajā staltumā, jautāja:
— Vai jums, major Heivard, nav kāds ziņojums no marķīza de Monkalma, kas man jādzird?
Dankens savukārt sarāvās un tūliņ apmulsis atkārtoja uz brīdi piemirsto ziņojumu.
— Pietiek, major Heivard! — vecais vīrs saniknots iesaucās. — Veselus sējumus apcerējumu par franču pieklājību varētu uzrakstīt no tā, ko es dzirdēju. Šis kungs lūdz mani uz sarunām, un, kad es viņam aizsūtu spējīgu aizstājēju, — jo tas esat jūs, Danken, lai gan vēl gados jauns! — tad viņš man atbild mīklās!
— Varbūt viņš par šo aizstājēju nav tik labās domās, dārgo ser, — Heivards smaidot atteica. — Neaizmirstiet, ka uzaicinājums, ko viņš tagad atkārto, ir domāts cietokšņa komandantam, nevis viņa palīgam.
— Vai tad aizstājējam nav tāda pati vara un cieņa kā tam, kas viņu sūta? Bet nē, šis francūzis vēlas runāt ar Monro! Patiesi, ser, man ir liela vēlēšanās izpildīt viņa iegribu, kaut vai tikai tāpēc, lai parādītu viņam, ka mums netrūkst stingrības par spīti viņa aicinājumiem un skaitliskajam pārsvaram! Es domāju, major, ka tā nebūtu slikta politika.
Heivards, kas domāja, ka ļoti svarīgi būtu uzzināt izlūkam atņemtās vēstules saturu, ar prieku atbalstīja šo domu un sacīja:
— Bez šaubām, francūža pašapziņa nepieaugs, redzot mūsu aukstasinību.
— Nekad vēl neesmu dzirdējis patiesākus vārdus no jūsu mutes!
— Kādi būtu jūsu rīkojumi sakarā ar sarunām?
— Es tikšos ar francūzi un darīšu to bez bailēm un tūlīt! Ejiet, major Heivard, nosūtiet vēstnesi un dodiet signālu ar taurēm, lai viņi zina, kas pie viņiem ierodas. Mēs sekosim ar nelielu sardzi, kā tas piederas cilvēkam, kurš sargā sava karaļa godu. Un paklausieties, Danken, — viņš piebilda pusčukstus, lai gan istabā neviena cita nebija, — varbūt būtu gudri netālu novietot kareivju grupu gadījumam, ja aiz visa tā slēpjas nodevība.
Jaunais virsnieks izsteidzās no istabas, lai izpildītu pavēli, un, tā kā diena jau gāja uz beigām, viņš rīkojās bez kavēšanās. Vajadzēja tikai pāris minūšu, lai nostādītu dažus kareivjus ierindā un nosūtītu vēstnesi ar karodziņu, tā paziņojot par cietokšņa komandanta tuvošanos. To padarījis, Heivards pieveda nelielu sardzes grupu pie forta vārtiem, kur komandants viņus jau gaidīja. Tiklīdz bija izpildīta parastā kareivju aiziešanas ceremonija, Monro un viņa jaunais biedrs, eskorta pavadīti, atstāja cietoksni.
Viņi bija nogājuši ne vairāk kā simt jardu no cietokšņa, kad parādījās svīta, kas pavadīja franču ģenerāli uz sarunu vietu. Viņi nāca no ielejas, pa kuru tecēja strauts, kas šķīra aplencēju baterijas no cietokšņa. Kopš tā brīža, kad Monro atstāja cietoksni, lai stātos ienaidnieka priekšā, viņa stāja bija kļuvusi majestātiska, gaita un sejas izteiksme visaugstākajā mērā kareivīga. Kad sirmais veterāns ieraudzīja balto spalvu pušķi, kas plīvoja pie Monkalma cepures, viņa acis iemirdzējās un staltais, spēcīgais stāvs šķita vienā mirklī nometis visu gadu nastu.
— Piekodiniet mūsu zēniem būt modriem, ser! — viņš klusā balsi sacīja Heivardam.
Viņu pārtrauca tuvojošās franču grupas bungu rīboņa. Angļi tūliņ atbildēja ar to.pašu. Tad no katras grupas iznāca priekšā kareivis ar baltu karodziņu — un piesardzīgais skots apstājās. Sardze atradās viņam cieši aiz muguras. Pēc šās īsās militārās sasveicināšanās Monkalms ātriem, gracioziem soļiem devās uz priekšu, noņēma cepuri un palocījās tik zemu, ka balto spalvu pušķis gandrīz skāra zemi.
Monro stāja gan bija vīrišķīgāka un valdonīga, bet viņam trūka francūža brīvās izturēšanās un pieglaimīgās pieklājības. Kādu brīdi abi klusēja un aplūkoja viens otru ziņkārīgi un ar interesi. Tad, kā augstākais dienesta pakāpē un sastapšanās ierosinātājs, ierunājās Monkalms. Ar dažiem vārdiem apsveicis Monro, viņš pagriezās pret Heivardu, uzsmaidīja viņam kā pazīstamam un franciski sacīja:
— Es priecājos, mans kungs, ka jūs piedalīsieties mūsu sarunā. Tādā gadījumā nebūs vajadzīgs parastais tulks, jo jūs izteiksiet manus vārdus tikpat precīzi, it kā es pats runātu jūsu valodā.
Heivards palocījās. Tad Monkalms pagriezās pret savu eskortu, kas, tāpat kā pretiniekam, stāvēja viņam cieši aiz muguras, un sacīja:
— Atpakaļ, zēni! Ir karsts. Atkāpieties mazliet!
Pirms majors Heivards atkārtoja šo pavēli, lai pierādītu
savu uzticēšanos Monkalmam, viņš pameta skatienu visapkārt laukumam un ar bažām pamanīja lielus indiāņu barus, kas bija iznākuši mežmalā un ziņkāri noskatījās abu karavadoņu satikšanās ainā.
— Marķīzs de Monkalms, protams, saprot, ka ir starpība starp viņa un mūsu stāvokli, — mazliet samulsis, Heivards sacīja un norādīja uz bīstamajiem ienaidniekiem, kas rēgojās visās malās. — Ja mēs atlaistu savu sardzi, mēs pilnīgi atrastos ienaidnieku rokās.
— Mans kungs, jūsu drošību sargā franču muižnieka vārds, — Monkalms atbildēja, izteiksmīgi piespiežot roku pie sirds. — Man liekas, ar to pietiek.
— Ar to pietiek. Atkāpieties! — majors teica virsnie^. kam, kas vadīja sardzi. — Aizejiet tādā attālumā, ka nav dzirdamas mūsu sarunas, un gaidiet pavēles!
Monro, manāmi uztraukts, redzēja, ka sardze atkāpjas, un tūliņ pieprasīja paskaidrojumus.
— Vai tad nav jūsu interesēs, ser, neizrādīt ne mazāko neuzticību? — Heivards sacīja. — Marķīzs de Monkalms ar savu godavārdu galvo par mūsu drošību, tāpēc es
pavēlēju kareivjiem mazliet atkāpties, lai pierādītu, ka mēs uzticamies viņa vārdam.
— Varbūt tas viss ir pareizi, ser, bet es gan šiem marķīziem visai neuzticos.
— Dārgo ser, jūs aizmirstat, ka mūsu priekšā atrodas virsnieks, kas ar saviem darbiem pazīstams kā Eiropā, tā Amerikā. Mums nav jābaidās no karavīra ar tādu reputāciju.
Vecais vīrs tikai noplātīja rokas, it kā padodoties neizbēgamam ļaunumam.
Monkalms pacietīgi nogaidīja, kamēr pusbalsī vestās sarunas izbeidzās, tad pienāca tuvāk un sāka runāt par sastapšanās iemesliem.
— Es lūdzu sastapšanos ar jūsu priekšnieku, mans kungs, — franču ģenerālis sacīja, — cerībā viņu pārliecināt, ka viņš jau darījis visu, kas nepieciešams viņa karaļa godam, un ka tagad jāuzklausa cilvēcības balss. Es vienmēr un visur apliecināšu, ka viņš vīrišķīgi pretojās un nepadevās tik ilgi, kamēr pastāvēja vismazākā cerība ienaidnieku atsist.
Heivards pārtulkoja komandantam šo ievadu, un Monro ar cieņu, bet diezgan pieklājīgi atbildēja:
— Lai cik augstu es vērtētu marķīza de Monkalma liecību, tā būs vēl vērtīgāka, kad es būšu pilnā mērā to nopelnījis.
Kad majors pārtulkoja šo atbildi franču ģenerālim, pēdējais pasmaidīja un piebilda:
— Tas, ko es tagad solu kā atzinību drošsirdībai, var tikt liegts, ja komandants veltīgi ietiepsies. Pulkvedis var apskatīt manu nometni un pats pārliecināties, kāds mums ir skaitliskais pārākums un ka nav iespējams tam sekmīgi pretoties.
— Es zinu, ka Francijas karalim viņa armija kalpo krietni, — nesatricināmais skots atbildēja,' kad Heivards viņam pārtulkoja Monkalma vārdus. — Bet arī manam Ikaralim ir liels un uzticams karaspēks.
— Taču, par laimi mums, tā šeit nav, — Monkalms atteica.
— Paprasiet franču ģenerālim, vai viņš ar savu tālskati var saredzēt Hudzonu, — Monro lepni piebilda. — Un vai viņš zina, kad un kur mēs. varam sagaidīt ģenerāļa Veba armiju.
— Lai ģenerālis Vebs pats uz to atbild, — viltīgais Monkalms sacīja un pasniedza Monro vaļēju vēstuli.
— No šās vēstules jūs redzēsiet, mans kungs, ka ģenerālis nedomā traucēt manu armiju.
Nenogaidot, kamēr Dankens šos vārdus pārtulkos, Monro paķēra vēstuli ar tādu dedzību, kas rādīja, cik svarīgs viņam ir vēstules saturs. Kamēr acis ātri pārskrēja vārdiem, viņa seja pamazām zaudēja kareiviskā lepnuma izteiksmi, tajā atspoguļojās sāpes, lūpas sāka drebēt. Tad papīrs izslīdēja viņam no rokas un galva noslīga uz krūtīm kā cilvēkam, kura cerības sagrautas ar vienu sitienu. Dankens pacēla vēstuli un, pat nelūdzis atļauju, ātri izlasīja ļauno vēsti. Ģenerālis nemudināja vis viņus pretoties, bet ieteica steidzīgi padoties, jo viņam neesot iespējams sūtīt no sava karaspēka nevienu pašu cilvēku viņiem palīgā.
— Viltojuma nav! — Heivards sacīja, uzmanīgi aplūkojis vēstuli no visām pusēm. — Šis ir ģenerāļa Veba paraksts, tai vajag būt pārtvertajai vēstulei.
— Viņš mani nodevis! — Monro rūgti iesaucās. — Viņš ir iegrūdis negodā tā cilvēka namu, kurš nekad nav pazinis pazemojuma, un apkaunojis manus sirmos matus!
— Nerunājiet tā! — Heivards teica. — Vēl mēs esam cietokšņa un sava goda kungi! Pārdosim savu dzīvību par tādu cenu, lai ienaidnieki uzskata, ka par pirkumu pārāk dārgi samaksāts!
— Pateicos tev, manu zēn! — vecais vīrs iesaucās, nokratīdams savu sastingumu. — Tu atgādināji Monro viņa pienākumu. Dosimies uz cietoksni un sagatavosim aiz nocietinājumu vaļņiem sev kapu!
— Kungi! — Monkalms saviļņots sacīja un paspēra soli tuvāk. — Jūs nepazīstat Luiju Senverānu, ja domājat, ka viņš izmantos šo vēstuli, lai pazemotu varonīgus vīrus vai iegūtu sev apšaubāmu slavu. Iekams jūs mani atstājat, uzklausieties manus noteikumus!
— Ko francūzis saka? — vecais karavīrs bargā balsī jautāja. — Vai viņš nelielās, ka sagūstījis izlūku ar vēstuli no galvenā štāba? Sakiet viņam, ser, lai viņš labāk izbeidz aplenkumu un dodas uz Edvarda fortu, ja grib iebiedēt pretinieku ar vārdiem!
Heivards paskaidroja, ko Monkalms teicis.
— Ģenerāli Monkalm, mēs klausāmies, — vecais pulkvedis sacīja jau mierīgāk, kad Heivards bija pabeidzis.
— Noturēt tortu jums nav iespējams,' — augstsirdīgais pretinieks teica. — Mana pavēlnieka intereses prasa, lai tas tiktu nopostīts. Bet jums personiski un jūsu drošsirdīgajiem biedriem netiks atņemtas tās tiesības, kas karavīram dārgas.
— Mūsu karogi? — Heivards prasīja.
— Vediet tos atpakaļ uz Angliju un parādiet savam karalim.
— Mūsu ieroči?
— Paturiet tos! Neviens tos nenesīs ar lielāku godu kā jūs.
— Mūsu aiziešana un cietokšņa nodošana?
— Viss notiks jums goda pilnā veidā.
Heivards paskaidroja šos noteikumus savam pavēlniekam. Monro tos noklausījās pārsteigts un, kā likās, pretinieka neparastās un negaidītās-augstsirdības dziļi aizkustināts.
— Ejiet jūs, Danken! — viņš sacīja. — Ejiet marķīzam līdzi uz viņa telti un nokārtojiet šo jautājumu. Savās vecumdienās es sastapos ar divām lietām, ko nekad necerēju pieredzēt: angli, kas baidās atbalstīt draugu, un francūzi, kas ir par godīgu, lai izmantotu savas priekšrocības!
Vecais karavīrs atkal nolieca galvu uz krūtīm un lēniem soļiem atgriezās cietoksnī. Pulkveža nomāktība satrauktajam garnizonam skaidri rādīja, ka viņš nes ļaunas vēstis.
Majors Heivards palika, lai vienotos par kapitulācijas noteikumiem. Pirmās nakts sardzes laikā viņš atgriezās cietoksnī un pēc īsas apspriešanās ar komandantu atkal aizgāja. Tad tika atklāti paziņots, ka karadarbība tiek izbeigta un ka Monro parakstījis līgumu, saskaņā ar kuru otrā rītā cietoksnis jānodod ienaidniekam. Garnizons patur savus ieročus, karogus un visu bruņojumu, tātad, pēc militārajām tradīcijām, nezaudē karavīru godu.