Abi naidīgie karaspēki 1757. gada 9. augusta nakti Horikana mežos pavadīja apmēram tāpat, kā pavadītu tad, ja būtu sastapušies Eiropas klajumos. Uzvarētie bija klusi, drūmi un nomākti, uzvarētāji gavilēja. Bet kā bēdām, tā arī priekiem ir savas robežas: vēl pirms rītausmas viss apklusa, un bezgalīgo mežu klusumu dažbrīd pārtrauca
tikai kāda jauna, līksma francūža jautrs sauciens no ārējiem posteņiem vai arī draudīgs uzkliedziens, kas nāca no forta puses un neļāva ienaidniekiem tuvoties, pirms nebija pienācis noteiktais brīdis. Bet arī šīs atsevišķās nejaušās skaņas noklusa smagajā pirmsausmas stundā.
Šajā dziļajā klusumā franču nometnē kādas plašākas telts durvju aizsegs tika pabīdīts sāņus, un no tās iznāca liela auguma cilvēks. Viņš bija ietinies apmetnī, kas pasargāja no meža vēsā mitruma un arī paslēpa viņa stāvu. Grenadieris, kas apsargāja franču komandieri, ļāva viņam netraucēti paiet garām un atdeva militāro godu. Virsnieks ātri izgāja cauri telšu pilsētiņai un devās cietokšņa virzienā.
Sastopot kādu no daudzajiem sargkareivjiem, kas stājās viņam ceļā, nepazīstamais deva īsas, bet, kā likās, apmierinošas atbildes, jo neviens nekavēja viņu turpināt ceļu.
Nevērojot šos biežos, īsos traucējumus, viņš klusēdams devās no nometnes centra uz ārējiem priekšposteņiem un beidzot piegāja pie sargkareivja, kas atradās vistuvāk ienaidnieka nocietinājumiem. Atskanēja parastais sauciens:
— Kas nāk?
— Francija, — bija atbilde.
— Parole?
— Uzvara, — gājējs atbildēja un piegāja kareivim gluži tuvu, lai tas varētu sadzirdēt viņa čukstus.
— Labi, — sargs teica un uzmeta šauteni plecā. — Jūs ļoti agri pastaigājaties, mans kungs.
— Modrība ir nepieciešama, mans bērns! — otrs atbildēja, atsedza apmetņa ieloku un cieši ielūkojās kareivim sejā; tad pagāja viņam garām un turpināja ceļu uz angļu nocietinājumiem.
Kareivis izslējās, ierocis smagi noklaudzēja, kad viņš to izstiepa vispadevīgākajā un godbijīgākajā sveicienā. Kad- sargs atkal uzmeta šauteni plecā, pagriezās un sāka apstaigāt savu posteni, viņš caur zobiem nomurmināja:
— Tiešām, jābūt modram. Liekas, ka mūsu ģenerālis nekad neguļ! *
Virsnieks turpināja ceļu, neizrādīdams, ka dzirdējis vārdus, kas sargkareivim pārsteigumā izlauzās pār lūpām. Viņš neapstājās, iekāms nebija nonācis ezera zemajā krastā, bīstami tuvu cietokšņa rietumu bastionam. Viegli mākoņi aizsedza mēnesi, bet bija pietiekami gaišs, lai
saredzētu apkārtējo priekšmetu neskaidros siluetus. Aiz piesardzības virsnieks pieslējās pie koka un stāvēja tur labu laiku, ar vislielāko uzmanību vērodams angļu cietokšņa tumšos, klusos vaļņus. Viņš neaplūkoja cietoksni kā ziņkārīgs, dīks vērotājs; viņa skatiens slīdēja šurpu turpu kā cilvēkam, kas saprot kara mākslu, bet ir arī mazliet neuzticīgs. Beidzot likās, ka redzētais viņu apmierina. Viņš uzmeta skatienu kalna virsotnei austrumos, it kā nepacietīgi gaidītu rītausmas tuvošanos, un jau grasījās griezties atpakaļ, kad kluss tjoksnis aiz tuvākā bastiona izciļņa lika viņam apstāties.
Nākamajā acumirklī pie bastiona malas parādījās kāds stāvs un sastinga mierā, savukārt nolūkojoties uz attālajām franču nometnes teltīm. Tad galva pagriezās pret austrumiem, likās, ka arī šis cilvēks uztraukts gaida rītu. Pēc tam viņš atslējās pret valni un, kā šķita, noraudzījās uz spoguļgludo ezera līmeni, kurā mirdzēja tūkstošiem zvaigžņu, gluži kā pie zemūdens debess velves. Skumjā poza, agrā stunda un domās nogrimušā vīra staltais stāvs uz angļu nocietinājumu vaļņiem vērīgajam skatītājam ļāva uzminēt šā cilvēka personību. Smalkjūtība un piesardzība mudināja viņu aiziet, un viņš jau aizvirzījās aiz koka stumbra, kad pēkšņi viņa uzmanību piesaistīja kāda cita skaņa un lika sastingt uz vietas. Klusi, tikko sadzirdami noplunkšķēja ūdens, tad nočirkstēja grants. Tumšs stāvs iznira no ūdens un bez mazākā trokšņa zagās pāris soļu atstatumā garām vietai, kur stāvēja francūzis. Pret ūdens spoguli viņa redzeslokā iezīmējās šautenes stobrs, kas lēni cēlās augšup, bet, pirms norībēja šāviens, francūža roka nogūlās uz šautenes gaiļa.
— Ha! — iesaucās mežonis, kura nodevīgais nodoms tik neparastā un negaidītā veidā bija izjaukts.
Nebilstot ne vārda, franču virsnieks uzlika roku indiānim uz pleca un dziļā klusumā veda viņu projām no šās vietas, kur abu saruna varētu kļūt bīstama un kur viens no viņiem bija nolūkojis sev upuri. Atsitis apmetni, lai parādītu mundieri un svētā Luija krustu, kas greznoja viņa krūtis, Monkalms bargi jautāja:
— Ko tas nozīmē? Vai mans dēls nezina, ka starp angļiem un viņa Kanādas tēvu karacirvis ir aprakts?
— Ko lai huroņi dara? — mežonis atbildēja nepareizā franču valodā. — Nevienam karavīram vēl nav skalpa, un bālģīmji taisās slēgt draudzību!
— Ha! Viltīgā Lapsa! Man liekas, tā ir pārāk liela centība no drauga puses, kurš nupat bija ienaidnieks! Cik saules ir norietējušas, kopš Lapsa atstāja angļu nometni? „ — Kur tagad saule? — drūmais mežonis prasīja. — Aiz kalna. Un tagad ir tumšs un auksts. Bet, kad tā uzlēks, būs gaišs un silts. Viltīgā Lapsa ir savas cilts saule. Starp viņu un viņa tautu bija daudz mākoņu, bet tagad viņš spīd un debess ir skaidra.
— Es ļoti labi zinu, ka Lapsai ir vara pār viņa cilti, — Monkalms sacīja. — Vēl vakar viņš medīja huroņu skalpus, bet šodien viņi pie ugunskura klausās Lapsas padomus.
— Magva ir liels virsaitis!
— Lai viņš to pierāda, mācīdams savai tautai, kā jāizturas pret jaunajiem draugiem!
— Kāpēc Kanādas virsaitis atveda savus jaunos kareivjus šajos mežos un šāva ar lielgabalu tur uz to zemes māju? — viltīgais indiānis jautāja.
— Lai to iekarotu. Šī zeme pieder manam kungam, un tavam tēvam tika pavēlēts aizdzīt angļus, kas šeit nelikumīgi apmetušies. Viņi ir ar mieru aiziet, un tagad viņš tos vairs nesauc par ienaidniekiem.
— Labi. Bet Magva paņēma ktfracirvi, lai to nokrāsotu ar asinīm. Vēl tas ir spožs; kad tas būs sarkans, Magva to apraks!
— Bet Magva deva vārdu neaptraipīt Francijas lilijas[11]. Aiz sāļā ezera dzīvojošā lielā karaļa ienaidnieki ir viņa ienaidnieki; viņa draugi ir huroņu draugi.
— Draugi! — indiānis iesaucās rūgtā nicinājumā. — Lai mans tēvs dod roku Magvam!
Monkalms, kas apzinājās, ka sapulcēto cilšu padevību viņš var uzturēt vairāk ar piekāpšanos nekā ar varas lietošanu, negribīgi izpildīja mežoņa prasību. Magva pielika franču ģenerāļa pirkstu pie dziļas rētas uz savām krūtīm un pacilāts jautāja:
— Vai mans tēvs zinā, kas tas ir?
— Kurš karavīrs to nezina? Šajā vietā ir trāpījusi lode.
— Un šeit? — Indiānis pagrieza pret Monkalmu kailo muguru, kas nebija apsegta ar kokvilnas drānu kā pa* Tasti. .
— Tas? Mans dēls ir ticis stipri sists! Kas to darīja?
— Magva gulēja aizmidzis angļu vigvamos, un rīkstes atstāja te savas pēdas! — indiānis atbildēja un dobji iesmējās, bet šie smiekli nespēja apslēpt mežonīgo nik- numu, kas viņu smacēja. Tad viņš pēkšņi savaldījās un lepni piebilda:
— Ej saki saviem jaunajiem kareivjiem, ka tagad ir miers! Gan Viltīgā Lapsa zinās, kā runāt ar huroņu karavīriem!
Neteicis vairāk ne vārda un nenogaidījis atbildi, Magva iespieda šauteni padusē un klusi devās cauri nometnei uz mežu, kur bija apmetusies viņa cilts. Nometnē viņam ik uz soļa uzsauca sargkareivji, bet viņš drūmi soļoja uz priekšu, nepievērsdams šiem saucieniem nekādas uzmanības. Sargi palaida huroņi garām, jo pazina ne vien viņa gaitu un izskatu, bet arī stūrgalvīgo pārdrošību.
Monkalms vēl ilgi stāvēja tajā vietā, kur sarkanādainais viņu bija atstājis, un ar bažām domāja par sava nevaldāmā sabiedrotā dabu, ko tas nupat bija parādījis.
Beidzot, aizdzinis domas, kas pašam tādā triumfa brīdī šķita vājība, viņš devās atpakaļ uz savu telti un, garām ejot, pavēlēja dot signālu armijas modināšanai.
Tiklīdz atskanēja pirmie franču bungu rībieni, tādi paši kā atbalss bija dzirdami arī cietoksnī. Drīz vien visu ieleju piepildīja kara mūzika, kuras jautrās, aizraujošās skaņas nomāca bungu pavadījumu. Uzvarētāju taures sauca priecīgi un gavilējoši, kamēr pats pēdīgais sliņķis ieņēma savu vietu kareivju rindās, bet angļu flautas noskandēja savu signālu un tūliņ apklusa.
Pa to laiku atausa diena, un, kad franču armija bija sakārtojusies sagaidīt savu ģenerāli, uzlecošās saules stari jau atmirdzēja karavīru spožajā ietērpā. Ģenerālis svinīgi paziņoja armijai par gūtajiem panākumiem, kas gan jau iepriekš bija visiem zināmi. Tūliņ izveidoja nodaļu, kam tika uzticēts gods apsargāt cietokšņa vārtus, un tā node- filēja garām ģenerālim. Tad atskanēja signāls, kas vēstīja angļiem franču tuvošanos.
Pavisam citāda aina norisinājās angļu cietoksnī. Tiklīdz atskanēja brīdinājuma signāls, sākās steidzīga, satraukta gatavošanās aiziešanai. Kareivji drūmām sejām uzmeta plecos tukšās šautenes un ieņēma savas vietas kā cilvēki, kuru dzīslās asinis vēl kūsā pēc nesenās cīņas un kuru vienīgā vēlēšanās ir rast izdevīgu brīdi, lai atriebtu negodu, kas tik ļoti ievainojis viņu lepnumu. Sievietes un bērni skraidīja šurpu turpu; daži vāca kopā savu trūcīgo mantību, citi kareivju ierindā meklēja to cilvēku sejas, no kuriem gaidīja palīdzību un aizstāvību.
Monro ieradās pie apklusušajiem kareivjiem stingrs, bet ļoti sadrūmis. Negaidītais trieciens acīmredzot bija viņu ievainojis pašā sirdī, kaut gan viņš centās nest savu nelaimi, kā vīram pienākas.
Komandanta sāpju pilnais miers dziļi aizkustināja Heivardu. Izpildījis savus virsnieka pienākumus, viņš piegāja pie pulkveža un jautāja, vai nevar kaut kā pakalpot tam personiski.
— Manas meitas, — pulkvedis īsi, bet izteiksmīgi atbildēja.
— Augstais dievs! Vai tad vēl nav gādāts par viņu aizsardzību?
— Šodien es esmu tikai karavīrs, major Heivard, — vecais vīrs atbildēja. — Visi, ko ļūs šeit redzat, ir mani bērni.
Ar to Heivardam pietika. Nezaudējot ne mirkli no dārgā laika, viņš steidzās uz Monro mītni meklēt abas māsas. Viņš tās sastapa uz zemās ēkas sliekšņa, jau gatavas aizceļošanai, raudošu, vaimanājošu sieviešu ielenktas, kuras bija sapulcējušās pie viņām cerībā te atrast vislielāko drošību. Koras vaigi bija bāli, seja pauda uztraukumu, taču viņa nebija zaudējuši savu parasto nosvērtību. Alises apsarkušās acis liecināja, ka viņa ilgi un rūgti raudājusi. Abas sagaidīja majoru ar neslēptu prieku, un Kora pretēji paradumam sāka runāt pirmā.
— Cietoksnis zaudēts, — viņa, skumji pasmaidīdama, sacīja. — Bet es ceru, ka mūsu gods nav aptraipīts?
— Mūsu gods mirdz spožāk nekā jebkad! Bet, dārgā mis Monro, tagad mazāk jādomā par citiem un vairāk par sevi. Karavīra pienākums prasa, lai jūsu tēvs un es kādu laiku ietu kopā ar armiju. Kur atrast jums uzticamu aizstāvi, kas jūs pasargātu jukās un dažādos starpgadījumos, kas šādā situācijā ir neizbēgami?
— Mums aizstāvis nav vajadzīgs, — Kora atbildēja.
Kas gan uzdrošināsies aizskart vai apvainot tāda tēva
meitas kā mūsējais?
— Es jūs neatstāšu vienas! — Jaunais virsnieks uztraukts ātri paskatījās visapkārt. — Kaut arī man piedāvātu vislabākā karaļa pulka vadību! Neaizmirstiet, ka mūsu Alisei nav tik stingrs raksturs kā jums, un dievs Vien zina kādas šausmas viņa var pārdzīvot.
— Varbūt jums taisnība, — Kora atteica un pasmaidīja vēl skumjāk nekā iepriekš. — Bet vai jūs dzirdat? Gadījums mums sūta draugu, kad tas visvairāk yajadzīgš.
Heivards ieklausījās un tūliņ saprata, ko Kora gribēja teikt.
Viņš sadzirdēja austrumu provincēs labi pazīstamas baznīcas dziesmas klusās, svinīgās skaņas. Iesteidzies blakus ēkā, kuru tās parastie iemītnieki jau bija atstājuši, viņš atrada tur Dāvidu, kas dziedādams pauda savas dievbijīgās jūtas. Heivards mazliet pagaidīja, kamēr pēc Dāvida rokas kustības noprata, ka viens pantiņš pabeigts. Pieskāries Dāvidam pie pleca, lai piesaistītu sev viņa uzmanību, majors īsos vārdos izteica savu vēlēšanos.
— Tieši tā! — vientiesīgais dziedāšanas entuziasts sacīja, kad Heivards bija beidzis runāt. — Esmu atradis abās jaunajās dāmās daudz piemīlīga un harmoniska. Mums, kas kopā esam pārcietuši tik daudz briesmu, pieklājas arī miera stundā būt vienotiem. Es iešu pie viņām, tiklīdz pabeigšu savu rīta pateicības upuri, kam jāpievieno vēl tikai slavas dziesma. Vai jūs piedalīsieties, draugs? Vārdi ir parasti un melodija pazīstama, tā ir «Sautvela».
Uzņēmis melodiju ar kamertoni un izstiepis roku, kas turēja mazo grāmatiņu, Dāvids uzsāka un turpināja dziesmu ar tādu noteiktību, ka viņu tik viegli vis nevarēja pārtraukt. Heivards bija spiests gaidīt, kamēr dziesma beigsies. Redzēdams, ka Dāvids noņem brilles un novieto grāmatiņu kabatā, viņš sacīja:
— Jūsu pienākums būs rūpēties, lai neviens jaunajām lēdijām netuvojas ar rupju nodomu, lai viņas neapvaino vai neizsmej viņu drošsirdīgā tēva nelaimes dēļ. Viņu kalpotāji jums palīdzēs veikt šo uzdevumu.
— Tieši tāi
— Ir iespējams, ka indiāņi vai klaidoņi no ienaidnieka nometnes izfaužas līdz jums. Tādā gadījumā atgādiniet viņiem kapitulācijas noteikumus un draudiet sūdzēties Monkalmam. Pāris vārdu pietiks.
— Ja nepietiks, te man ir līdzeklis, kas tos aizdzīs, — Dāvids sacīja un pašapzinīgi norādīja uz mazo grāmatiņu. — Šeit ir vārdi, kas izrunāti, nē — izkliegti ar vajadzīgo izteiksmi un piemērotā ritmā nomierinās visniknākās dusmas:
«Ko pagāni neganti trako!»
— Diezgan! — Heivards pārtrauca šo muzikālo apvārdošanu. — Mēs saprotam viens otru. Ir laiks stāties katram pie savu pienākumu pildīšanas.
Gamuts mundri piekrita, un abi tūliņ devās uzmeklēt meitenes. Kora saņēma šo diezgan dīvaino apsargātāju pieklājīgi, un pat Alises bālajā sejā atmirdzēja senākā šķelmība, kad viņa pateicās Heivardam par viņa rūpēm. Heivards apgalvoja, ka viņš darījis visu, kas šajos apstākļos iespējams, lai saudzētu viņu jūtas, jo-par briesmām neesot ko runāt. Viņš apsolījās atkal viņām piebiedroties, tiklīdz būšot pavadījis karaspēku dažas jūdzes uz Hudzo- nas pusi. Tad viņš steidzīgi atvadījās.
Atskanēja signāls aiziešanai, un angļu karaspēka avangards sāka kustēties. Dzirdot signāla skaņas, māsas sarāvās, palūkojās visapkārt un ieraudzīja baltajos mundieros tērptos franču grenadierus, kuri jau bija ieņēmuši cietokšņa vārtus. Pēkšņi it kā milzīgs mākonis pārslīdēja pār viņu galvām, un, pacēlušas acis, viņas redzēja, ka atrodas zem baltā Francijas karoga plīvojošām krokām.
— Iesim! — Kora sacīja. — Sī vieta nav vairs piemērota angļu virsnieka meitām.
Kad Monro meitas gāja laukā pa vārtiem, franču virsnieki zemu paklanījās viņu priekšā, bet nekādus pakalpojumus nepiedāvāja, zinādami, ka viņām tas nebūtu patīkami. Visus ratus, visus nastu nesējus dzīvniekus bija aizņēmuši ievainotie un slimie, un Kora nolēma labāk uzņemties nogurdinošo gājienu nekā laupīt viņiem šīs ērtības. Transporta līdzekļu trūkuma dēļ arī daudzi sakropļoti un slimi kareivji bija spiesti ar savām vārgajām kājām vilkties nopakaļ armijas rindām. Visi devās uz priekšu. Ievainotie un slimie vaidēja sāpēs, viņu biedri soļoja klusēdami, sievietes un bērni drebēja bailēs no nezināmās nākotnes.
Kad apjukušais, iebaidītais pūlis bija iznācis klajumā ārpus drošajiem cietokšņa vaļņiem, tā acīm pavērās plaša ainava. Netālu pa labi atradās apbruņotā franču armija, jo, tiklīdz franču sardze bija ieņēmusi cietoksni, Monkalms pieveda klāt savus pulkus. Franči klusēdami, bet vērīgi noraudzījās uzvarēto gājienā, kuriem netika liegts apsolītais militārais gods; neviens no uzvarētājiem nemeta pretiniekiem acīs kādu zobgalību vai apvainojumu.
Angļu pulki, kopā apmēram trīs tūkstoši cilvēku, lēni virzījās pa līdzenumu uz to vietu, kur mežā bija izcirsta stiga un sākās ceļš uz Hudzonu. Gar plašo mežmalu kā tumšs mākonis drūzmējās indiāņi, nolūkodamies savu ienaidnieku aiziešanā gluži kā plēsīgi zvēri, kam tikai bailes no spēcīgās armijas neļauj uzklupt laupījumam. Daži tomēr bija iejaukušies starp uzvarētajiem un neapmierināti, drūmi soļoja tiem līdz. Taču vairākums pagaidām tikai pasīvi, bet vērīgi nolūkojās aizejošajos.
Avangards, ko vadīja Heivards, bija jau sasniedzis mežu un lēni nozuda tajā, kad Kora sadzirdēja skaļas,* «Jūsmīgas balsis un pagriezās pret pulciņu nosebojušos kareivju. Kādam izlaidīgam provincietim citi ņēma nost pievāktās mantas, kuru dēļ viņš bija aizklīdis no savas nodaļas rindām.
Tas bija ļoti spēcīgs vīrietis, pārāk mantkārīgs, lai atdotu salaupīto bez cīņas. Strīdā iejaucās apkārtējie, vieni gribēja aizkavēt, citi atbalstīt laupīšanu. Balsis kļuva arvien skaļākas un niknākas, un kā pēc burvja mājiena uzradās ap simt mežoņu, kuru vēl nesen bija tikai kādi desmit. Tobrīd Kora pamanīja, ka Magvas veiklais stāvs ieslīd savu ciltsbrāļu vidū; viņš tiem kaut ko pārliecinoši un daiļrunīgi stāstīja. Sievietes un bērni apstājās un saspiedās kopā kā uztrauktu, izbiedētu putnu bars.
Tad Magva pielika plaukstas pie lūpām, un atskanēja liktenīgais, drausmīgais karasauciens. Mežā izklīdušie indiāņi satrūkās, izdzirduši šo labi pazīstamo kliedzienu, un tūliņ līdzenumā un meža biezoknī .par atbildi noskanēja mežonīgi kaucieni. Tās bija skaņas, kādas reti dzird no cilvēka, rīkles.
Paklausot drausmīgajam signālam, vairāk nekā divi tūkstoši saniknotu mežoņu izskrēja no meža un neticamā ātrumā metās klajumā. Sākās neaprakstāma slepkavošana. Nāve bija redzama visur visbaismīgākajā un atbaidošākajā veidā. Pretošanās tikai satracināja slepkavas, un viņi kapāja savus upurus vēl pēc tam, kad tie vairs nespēja pretoties. Asinis plūda straumēm. Tās redzot, huroņi iekvēlinājās vēl vairāk.
Disciplinētās karaspēka daļas ātri izkārtojās blīvās rindās un centās iebiedēt uzbrūkošos mežoņus ar impozantu militāru ierindu. Zināmā mērā tas viņiem izdevās, bet šautenes nebija pielādētas, un mežoņi daudziem tās izrāva no rokām.
Tādos apstākļos neviens nevarēja pateikt, cik laika pagājis. Varbūt drausmīgā aina vilkās tikai desmit minūtes, bet abām māsām, kuras bezspēcīgi, šausmās sastingušas, stāvēja bara vidū, tā likās kā vesela mūžība. Kad sākās slepkavošana, apkārtējie kliegdami spiedās viņām klāt, un bēgt nebija iespējams. Tagad, kad daudzi jau bija nokauti un pūlis, izbaiļu dzīts, izretinājies, viņas redzēja, ka bēgšanai atlicis tikai viens ceļš — pretī mežoņu tomahaukiem. Visapkārt skanēja kliedzieni, vaidi, lūgšanās, lāsti.
Šajā mirklī Alise ieraudzīja tēva lielo augumu, kas ātrā gaitā devās pāri klajumam uz franču armijas pusi. Nevērodams briesmas, Monro steidzās pie Monkalma pieprasīt pavadonību sievietēm, ko tas gan bija solījis, bet nebija laikā norīkojis. Vairāki desmiti mirdzošu karacirvju un atskabargainu šķēpu stājās viņam ceļā,, bet pat vislielākajās dusmās mežoņi respektēja vecā karavīra aukstasinību un cienījamo stāvokli. Pulkvedis tikai enerģiski pagrūda nost bīstamos ieročus, un mežoņi apmierinājās ar draudiem, ko nevienam nebija drosmes izpildīt. Atriebīgais Magva šajā mirklī meklēja savu upuri kareivju rindās, ko pulkvedis nupat bija atstājis.
— Tēt! Tēt! Mēs esam šeit! — Alise kliedza, kad viņš nelielā atstatumā pagāja garām un, kā likās, nepamanīja viņas. — Nāc, tēt, citādi mums jāmirst!
Viņa atkārtoja saucienu vairākas reizes un tādā balsī, ka pat akmenim būtu jāiežēlojas, bet atbildes nebija. Vienreiz tēvs, it kā būtu sadzirdējis viņas balsi, apstājās un paklausījās. Bet tajā brīdī Alise jau bija bez samaņas noslīgusi zemē un Kora nometusies ceļos pie māsas nekustīgā ķermeņa.
Monro kā alojies pakratīja galvu un turpināja ceļu, izpildot augsto pienākumu, kādu atbildīgais postenis viņam ^uzlika.
— Lēdij! — ierunājās Gamuts, kas, lai gan bezpalīdzīgs un nederīgs, ne domāt nedomāja savas aizbilstamās atstāt. — Tās ir sātanu dzīres, kur kristīgajiem nepienākas uzturēties. Celsimies un bēgsim!
— Ej, — Kora atteica, nolūkodamās nekustīgajā māsā, s— glābies pats! Man tu vairs nevari palīdzēt.
Pēc izteiksmīgā rokas mājiena, kas šos vārdus pavadīja, Dāvids noprata, ka viņas lēmums ir negrozāms. Brīdi viņš vēl nolūkojās tumšajos stāvos, kas visapkārt turpināja savu sātana darbu, tad viņa garais stāvs stāvs izstiepās vēl taisnāks, krūtis izriezās, sejas vaibsti pārvērtās un likās paužam spēcīgās jūtas, kas viņu bija pārņēmušas.
— Ja mazais jūdu zēns spēja uzveikt Zaulā ļauno garu ar savas arfas skaņām un svētiem vārdiem, tad nav par ļaunu arī tagad izmēģināt mūzikas varu! — viņš teica.
Uzņēmis visaugstāko toni, viņš sāka dziedāt tik varen stiprā balsī, ka pārkliedza pat asiņainā slaktiņa troksni. Vairāki mežoņi steidzās šurp cerībā aplaupīt neaizsargātās māsas un iegūt viņu skalpus, bet, ieraugot blakus viņām dīvaino, nekustīgo stāvu, apstājās un sāka klausīties.- Pārsteigumu drīz vien nomainīja apbrīna, viņi ar gandarījumu atzina baltā vīra drošsirdību, kurš pašlaik dziedāja savu miršanas dziesmu, un devās tālāk pie citiem, mazāk drosmīgiem upuriem. Panākumu iedrošināts un maldināts, Dāvids saņēma visus spēkus, lai, kā viņš domāja, pastiprinātu svētās dziesmas iespaidu.
Neparastās skaņas sasniedza kāda mežoņa ausis, kurš niknumā skraidīja no grupas pie grupas, it kā aiz nicinājuma nevēlēdamies aizskart vienkāršos ļaudis, bet meklēdams savas slavas cienīgāku upuri.
Tas bija Magva. Viņš izgrūda līksmu kliedzienu, ieraugot agrākās gūsteknes atkal savā varā.
— Nāc! — viņš sacīja, ar asiņaino roku sagrābdams Koras apģērbu. — Huroņa vigvams stāv atvērts. Vai tas nav labāks par šo vietu?
— Nost! — Kora iekliedzās un aizsedza acis, lai neredzētu riebīgo seju.
Indiānis ņirdzīgi iesmējās, pacēla asinīm notraipīto roku un teica:
— Tās ir sarkanas, bet nāk no balto dzīslām!
— Briesmoni! Uz tavas sirdsapziņas ir asinis, vesela jūra asiņu! Tu sarīkoji šo slepkavību!
— Magva ir liels virsaitis! — indiānis pacilātībā iesaucās. — Vai tumšmatainā nāks pie viņa cilts?
— Nekad! Cērt, ja gribi, un pabeidz savu sātana atriebības darbu!
Viltīgais indiānis brīdi vilcinājās, tad, paķēris uz rokām vieglo, nekustīgo Alises stāvu, ātri devās pāri ielejai uz mežu.
— Stāvi! — Kora iekliedzās un metās viņam pakaļ. «— Laid vaļā bērnu, nelieti! Ko tu gribi darīt?
Bet Magva neklausījās, pareizāk sakot, viņš apzinājās savu varu un nolēma to izmantot.
— Pagaidiet, lēdij, pagaidiet! — Gamuts sauca Korai, kas viņu nemaz neievēroja. — Mežoņi jau sajūt svēto burvību, drīz visas šausmīgās jukas norims!
Redzot, ka viņā neklausās, uzticīgais Dāvids sekoja izmisušajai Korai un atkal uzsāka kādu svētu dziesmu, centīgi ritmā šķeļot gaisu ar savu garo roku. Tā viņi steidzās pa līdzenumu garām bēgošiem, ievainotiem un mirušiem .upuriem. Niknais huronis ļoti labi spēja aizsargāt pats sevi un savu nesamo, bet Kora ne reizi vien būtu kritusi mežoņu rokās, ja aiz viņas nesoļotu dīvaiļiais cilvēks, kas pārsteigtajiem indiāņiem likās ārprātīgs un tāpēc iedvesa viņiem bijību un cieņu.
Magva prata izvairīties no briesmām un izbēgt sekotājiem. Viņš devās mežā pa šauru aizu, kurā drīz vien atrada abus zirgus, ko ceļotāji nesen bija palaiduši brīvībā. Zirgus apsargāja kāds huronis, kas izskatījās tikpat mežonīgs un ļauns kā viņš pats. Magva uzcēla Alisi uz viena no zirgiem un pamāja Korai, lai kāpj otrā zirgā.
Lai gan jauno meiteni, uzlūkojot savu nolaupītāju, sagrāba šausmas, tomēr viņa sajuta zināmu atvieglojumu, zinot, ka ielejas asiņainās ainas paliek aiz muguras. Viņa uzlēca seglos un izstiepa rokas pēc māsas ar tādu lūgumu un mīlestību, ka pat nežēlīgais huronis nespēja viņai atteikt. Viņš uzcēla Alisi uz zirga, ar kuru jāja Kora, tad satvēra pavadu un devās arvien tālāk meža biezoknī. Dāvids, redzēdams, ka viņš ir pamests viens pats un neievērots kā cilvēks, ko pat nogalināt nav vērts, pārmeta savu garo kāju otram indiāņu atstātajam zirgam pār muguru un devās pa nelīdzeno taku pārējiem pakaļ.