Trešā diena pēc cietokšņa ieņemšanas tuvojās vakaram. Horikana krastos valdīja klusums un nāve. Asinīm aptraipītie uzvarētāji bija aizgājuši. Viņu nometnes vietā, kur vēl tik nesen bija skanējis uzvarējušās armijas jautro izpriecu troksnis, stāvēja klusas un pamestas būdiņas. Pats cietoksnis bija viss vienas gruzdošas drupas. Juku jukām pa zemes uzbērumu bija izsvaidīti pārogļojušies baļķi, saspridzinātu lielgabalu atliekas un saplaisājuši mūra gabali.
Arī laiks bija ļoti pārmainījies. Saule savu siltumu bija paslēpusi aiz necaurredzamiem mākoņu blāķiem, un šie cilvēku ķermeņu simti, kas bija nobrūnējuši augusta spiedīgajā karstumā, tagad bezveidīgā masā stinga pāragrajās rudens brāzmās. Viļņojošie tīrās miglas vāli, kas bija aizpeldējuši pāri pakalniem uz ziemeļiem, tagad, niknas vētras dzīti, atgriezās atpakaļ kā bezgalīgs, tumšs palags. Horikana mirgojošais spogulis bija pazudis; zaļie ūdeņi dusmīgi šļācās pret krastu, un pāri ūdens klajumam plūda skaudra ziemeļu elpa.
Pārskrienot vēja brāzmai, ārkārtīgi skaidri kļuva redzami vientuļie, nokaltušie zāles stiebriņi. Stāvie, klinšainie kalni iezīmējās pārāk asi savā kailumā, un acs veltīgi mēģināja aizsniegt debesu bezgalīgo plašumu, ko skatienam sedza saraustītu, skrejošu mākoņu tumšais klājs, Vējš pūta nevienmērīgi — brīžiem smagi brāzās gar pašu zemi, it kā iečukstētu savas nopūtas mirušo stingušajās ausīs, tad atkal, spalgi un sērīgi iesvilpdamies, pacēlās augšup un iedrāzās mežā ar tādu sparu, ka gaisā uzlidoja vesels ceļā notraukto lapu un zaru virpulis. Daži izsalkuši kraukļi, iekļuvuši šajā virpulī, cīnījās ar vētru. Tikuši pāri zaļajam mežu okeānam, kas izpletās apakšā, tie tūlīt tīksmīgi nolaidās, kur pagadījās, lai stātos pie sava riebīgā dzīru galda.
īsi sakot, tā bija posta un mežonības pilna aina; šķita, it kā visus, kas te bez godbijības ienākuši, ar vienu sitienu būtu trāpījusi nāves varenā, nežēlīgā roka. Bet nu aizliegums izbeidzies, un pirmoreiz, kopš no šejienes aizgājuši ļaundarības vaininieki, dzīvas cilvēciskas būtnes atkal uzdrošinās tuvoties šai drūmajai vietai. -
Šajā dienā apmēram stundu pirms saulrieta pa šauro aleju, kur ceļš uz Hudzonu iegriezās mežā, iznāca pieci vīri un devās uz nopostītā cietokšņa pusi. Sākumā viņi virzījās uz priekšu lēnām un uzmanīgi. Visiem pa priekšu gāja vingrs jauneklis. Ar iezemietim raksturīgu piesardzību un veiklību viņš uzkāpa katrā pakalnā, lai izlūkotu apkārtni, un tad ar žestiem norādīja saviem biedriem visizdevīgāko ceļu. Arī pārējiem netrūka piesardzības un apdomības, kas nepieciešama karotājiem meža apstākļos. Viens no viņiem — arī indiānis — turējās mazliet sānis un vēroja meža malu ar ievingrinātu aci, kas pieradusi uztvert vismazāko briesmu pazīmi. Pārējie tris bija baltie.
Šaušalīgās ainas, kas uz katra soļa pavērās viņu skatieniem ceļā uz ezera krastu, katrs šā mazā pulciņa loceklis uztvēra dažādi, saskaņā ar savu raksturu. Pa priekšu ejošais jauneklis šad un tad nopietni, bet slepus paraudzījās uz sakapātajiem upuriem, cenzdamies neizrādīt savas jūtas, taču bija vēl pārāk nepiedzīvojis, lai pilnīgi apspiestu pēkšņo un spēcīgo satraukumu. Viņa sarkanādainais biedrs turpretim pacēlās pāri šādai vājībai. Viņš gāja garām līķu kaudzēm, apkārt neskatīdamies, un . viņa acīs bija tāds miers, kādu ļauj saglabāt tikai ilgs un iesakņojies paradums savaldīties.
Arī balto cilvēku izjūtas bija dažādas, kaut gan vienādi bēdīgas. Viens no viņiem — daudz kauju pieredzējis karavīrs, kā to, par spīti maskēšanās nolūkā uzvilktajam mežinieka apģērbam, liecināja viņa militārā stāja un gaita, sirmie mati un grumbotais vaigs, — nekautrējās skaļi nopūsties ikreiz, kad viņa acu priekšā pavērās sevišķi' šausmīga aina. Jaunais cilvēks, kas gāja viņam līdzās, brīžiem nodrebēja,. bet, liekas, apvaldīja savas jūtas, lai vēl vairāk nesatrauktu ceļa biedru. No viņiem visiem vienīgi pats pēdējais, kas noslēdza gājienu, šķita atklājam savas īstās domas, nebaidīdamies, ka viņu var izdzirdēt un kādas tam var būt sekas.
Šeit minētajās personās lasītājs jau tūlīt būs pazinis abus mohikāņus un viņu balto draugu — izlūku, kā arī Monro un Heivardu.
Kad Unkass, kas gāja pa priekšu, bija sasniedzis līdzenuma vidu, viņš tā iekliedzās, ka pārējie visi kā viens metās turp. Jaunais karavīrs bija apstājies pie grupas sieviešu līķu, kas gulēja sasviesti juku jukām. Kaut. arī skats bija atbaidošs un briesmīgs, Monro un Heivards, mīlestības vadīti, ko nespēja izdzēst nekāds izķēmojums, piesteidzās pie trūdošās kaudzes un centās saskatīt, vai tur nebūs arī tās, ko viņi meklēja. Tā viņi tur stāvēja klusi un domīgi pie drūmās miroņu koЈas, kad pienāca izlūks. Dusmu pilnu skatienu lūkodamies bēdīgajā ainā, plecīgais mežinieks sacīja:
— Es esmu bijis daudzos šaušalīgos kaujas laukos un staigājis pa asiņu pēdām garas jūdzes, bet nekad neesmu redzējis tik pamatīgu velna rokas darbu kā šeit! Kā tu doma, Čingačguk, — viņš piebilda delavaru valodā, — vai huroņiem būs ko lielīties ar to savu sievu priekšā, kad atnāks dziļie sniegi?
Mohikāņu virsaiša tumšajiem vaibstiem pārslīdēja dusmu ēna. Viņš pakustināja savu dunci makstī, tad rāmi novērsās, un viņa sejā atkal iegūlās tik dziļš miers, it kā viņš nekad nebūtu izjutis satrauktu kaislību dzinuli.
— Ha! — iesaucās jaunais mohikānis, paceldamies pirkstgalos un cieši raudzīdamies uz priekšu. Straujās kustības un kliedziena izbiedētie kraukļi aizlaidās pie cita laupījuma.
— Kas tur ir, manu zēn? — čukstēja izlūks, saliekdams savu garo augumu kā pantera pirms lēciena.
Neatbildējis Unkass ātri metās prom un. jau nākamajā mirklī norāva no krūma un sāka uzvaroši vicināt gaisā gabaliņu no Koras zaļā jātnieces plīvura. Redzēdami to un izdzirduši kliedzienu, kas atkal izlauzās pār jaunā mohikāņa lūpām, visi pārējie acumirklī atradās viņam blakus.
— Mans bērns! — satrauktā balsī spēji iesaucās Monro. — Atdodiet man manu bērnu!
— Unkass pamēģinās! — skanēja īsa un aizkustinoša atbilde.
Šis vienkāršais, bet daudznozīmīgais solījums nesasniedza tēva ausis; satvēris plīvura gabaliņu, viņš sažņaudza to saujā, bažu pilnām acīm vērdamies apkārtējos krūmos, it kā reizē baidītos un cerētu, ka tie atklās savus noslēpumus.
— Šeit nav mirušo, — teica Heivards. — Šķiet, vētra te nav gājusi pāri.
— Tas ir pilnīgi droši un skaidrāka patiesība nekā debesis virs mūsu galvām, — nesatricināmais izlūks atbildēja. — Bet vai nu viņa, vai arī tie, kas viņu nolaupījuši, ir gājuši garām šiem krūmiem, jo es atceros to drānu, ko viņa nēsāja priekšā sejai, kurā visiem bija tīkami nolūkoties. Unkas, tev ir taisnība: tumšmatainā ir bijusi šeit un kā izbiedēta stirna skrējusi uz mežu — neviens, kas var izbēgt, taču nepaliks, lai tiktu noslepkavots. Pameklēsim viņas atstātās zīmes, jo indiāņu acis, kā man dažubrīd šķiet, spēj saskatīt pat kolibri pēdas gaisā.
Izdzirdis šo pamudinājumu, jaunais mohikānis aizšāvās projām kā bulta, un izlūks vēl nebija beidzis runāt, kad no mežmalas jau atskanēja jaunekļa sauciens, kas vēstīja par atradumu. Piegājuši klāt, norūpējušies pēdu meklētāji ieraudzīja vēl vienu plīvura gabaliņu plandāmies uz kāda skābārža apakšējā zara.
— Lēnām, lēnām! — izlūks sacīja, aizlikdams dedzīgajam Heivardam ceļā savu šauteni. — Mēs tagad zinām, kas darāms, bet nevajag izjaukt pēdu skaistumu. Viens pārsteidzīgs solis var sagādāt mums stundām ilgas raizes. Bet mēs esam viņiem uz pēdām — tas ir droši 1
— Lai dievs jūs svētī, krietnais vīrs, lai dievs jūs svētī! — izsaucās Monro.
— Ja viņas ir bijušas vienas, tad iespējams, ka gājušas tepat kaut kur apkārt un atrodas dažu jūdžu attālumā no mums. Bet, ja viņas sagūstījuši huroņi vai kādi citi franču indiāņi, tad varbūt viņi tagad ir jau tuvu Kanādas robežām. Bet kas gan par to? — apņēmīgi turpināja izlūks, pamanījis savu klausītāju sejās lielas bažas un vilšanos.
— Šeit, kur sākas pēdas, ir mohikāņi un esmu es, tad varat būt droši, ka mēs atradīsim, kas tās ieminuši, kaut arī viņus no mums šķirtu simt jūdžu. Rāmāk, rāmāk, Unkas! Tu esi tik nepacietīgs kā kolonists ciematā. Tu aizmirsti, ka vieglas kājas atstāj tikai vājas zīmes.
— Ha! — iesaucās Čingačguks, kas visu laiku bija uzmanīgi vērojis mežmalas zemos krūmus, kuri vienā vietā bija pašķīrušies, it kā kāds būtu izgājis tur cauri. Piecēlies stāvus, viņš norādīja uz zemi ar tādu žestu un sejas izteiksmi kā cilvēks, kas ieraudzījis riebīgu čūsku.
— Te ir skaidri redzams vīrieša pēdas nospiedums! —- iekliedzās Heivards, noliekdamies pār norādīto vietu.
— Viņš ir iekāpis šās peļķes malā, nospiedums ir pilnīgi neapšaubāms. Viņas ir sagūstītas!
— Labāk tā, nekā ja būtu pamestas mežā bada nāvei, — izlūks teica. — Un tālāk jau viņi būs atstājuši redzamākas pēdas. Es lieku piecdesmit bebrādu pret tādu pašu skaitu kramu, ka nepaies ne mēnesis, kad mohikāņi un es ieiesim viņu vigvamos! Unkas, apskati to tuvāk un pamēģini kaut ko izdibināt par šo mokasīnu, jo tas nepārprotami ir mokasīns, nevis zābaks.
Jaunais mohikānis noliecās pār pēdu un, atrausis nost apkārt sakritušās lapas, sāka to pētīt ar tādu pašu uzmanību, kādu augļotājs šajos šaubīgajos laikos veltītu aizdomīgai naudaszīmei. Beidzot viņš piecēlās, apmierināts ar pārbaudes iznākumu.
— Nu, manu zēn, — noprasīja izlūks, — ko tas stāsta? Vai tev izdevās kaut ko uzzināt?
— Viltīgā Lapsa!
— Ha! Atkal tas nelietīgais velns! Viņa sirojumiem nebūs gala, kamēr «briežu nāve» pateiks tam vienu draudzīgu vārdu!
Vairāk izteikdams savas cerības nekā šaubas, Heivards sacīja:
— Viens mokasīns ir tik ļoti līdzīgs otram,.ka te viegli iespējams kļūdīties.
— Tad jau jūs varat tikpat labi teikt, ka viena kājas pēda ir līdzīga otrai, kaut gan mēs visi zinām, ka dažas ir garas, bet citas īsas, dažas platas* bet citas šauras, dažas augstas, bet citas plakanas, dažas ar pirkstiem uz iekšu, bet citas — uz āru. Viens mokasīns nav vairāk līdzīgs otram kā viena grāmata otrai. Palaid mani to apskatīt, Unkas! Ne grāmatai, ne mokasīnam nav par ļaunu, ja to vēl otrs novērtē. — Izlūks noliecās un tūlīt piebilda:
— Tev taisnība, zēn! Indiānis, kas iemācījies dzert, vienmēr iet ar platāk izvērstām kājām nekā nesamaitāts ieze-
"mietis, jo tāds jau žūpas paradums, vai nu tas būtu baltais, vai sarkanādainais. Un arī pēdas garums un platums tieši tas pats! Paskaties, sagamor! Tu ne vienreiz vien esi mērījis šīs pēdas.
Cingačguks paklausīja. Mirkli papētījis, viņš piecēlās un mierīgā balsī izrunāja tikai vienu vārdu:
— Magva.
— Jā, tas nu ir pilnīgi skaidrs. Tātad te ir gājusi tumšmatainā un Magva.
— Un Alise ne? — noprasīja Heivards.
— Par viņu vēl nav nekādu zīmju, — atbildēja izlūks, vērīgi aplūkodams apkārtējos kokus, krūmus un zemi.
— Kas tas tur? Unkas, atnes šurp to lietiņu, kas tur pāri pretī karājas ērkšķu krūmā.
Kad indiānis bija izpildījis teikto, izlūks paņēma atradumu un, pacēlis to augstu gaisā, iesmējās savus klusos, sirsnīgos smieklus.
— Tas ir dziedoņa pūšamais rīks! Unkas, pameklē tāda zābaka nospiedumus, kurš būtu bijis pietiekami prāvs, lai noturētu vairāk nekā sešas pēdas augstu cilvēka miesas būdu, — viņš sacīja. — Es sāku mazliet cerēt uz šo muzikantu, kopš viņš atmetis gaudošanu, lai pievērstos kaut kam prātīgākam,
— Vismaz Kora ar Alisi nav gluži vienas, — Heivards teica.
*
— Jā, — nicinoši pavīpsnādams, sacīja Vanagacs, — dziesmiņas viņš ar tām padziedās! Vai viņš ir spējīgs pagādāt buku pusdienām, atrast ceļu pēc sūnām uz skābaržu stumbriem vai pārgriezt kādam huronim rīkli? Ja ne, tad pirmais strazds, ko viņš ieraudzīs, būs gudrākais no abiem. Nu, zēn, vai šis radījums ir atstājis kādas zīmes?
— Te ir kaut kas līdzīgs pēdai, ko ieminis kāds, kas valkā zābakus, — Heivards sacīja. '— Vai tas būtu bijis mūsu draugs?
— Ņem lapas viegliņām, citādi izjauksi tās apveidu! Tā! Tas ir gan kājas nospiedums, bet to ieminusi tumšmatainā. Dziedonis to nosegtu ar savu papēdi!
— Kur? Ļaujiet man palūkoties uz mana bērna iemītām pēdām! — iesaucās Monro, trauksmaini pašķirdams krūmus un ar mīlestību noliekdamies pār gandrīz izdzisušo iespiedumu.
Kaut arī šo zīmi bija atstājis viegls un steidzīgs solis, tā tomēr bija vēl skaidri samanāma. Raugoties tajā, vecā karavīra acis aizmiglojās asarām. Gribēdams novirzīt bēdu sagrauztā tēva domas uz ko citu, Heivards teica izlūkam:
— Tā kā mums tagad ir šīs nemaldīgās zīmes, dosimies ceļā! Katrs mirklis, ko mēs kavējamies, gūstekņiem liekās kā mūžība.
— Ne jau visātrāk skrejošo briedi visgrūtāk nomedīt, — atbildēja Vanagacs, nenovērsdams acu no pēdām. — Mēs zinām, ka te ir gājis šis nelietīgais huronis, tumšmatainā un dziedonis. Bet kur ir tā ar želtainajām cirtām un zilajām acīm? Kaut arī pamaza augumā un ne uz pusi tik drosmīga kā vecākā māsa, viņa tomēr ir jauka no vaiga un patīkama sarunu biedre. Vai tad viņai te nebūtu draugu, ja nevienam nerūp viņas liktenis?
— Pasarg dievs, ja viņai kādreiz trūktu draugu! Vai tad mēs tagad viņu nemeklējam? Vismaz es nepārtraukšu meklēšanu, kamēr viņa būs atrasta.
— Tādā gadījumā mums laikam vajadzēs iet pa dažādiem ceļiem, jo, lai cik vieglas un mazas būtu viņas atstātās pēdas, šeit viņa nav gājusi.
Heivards saduga sevī. Visa viņa dedzība doties tālāk šķita vienā mirklī izgaisusi. Neievērodams otra pēkšņo garastāvokļa maiņu, izlūks, brītiņu padomājis, turpināja:
— Šai mežonīgajā apvidū nav nevienas citas sievietes, kas būtu varējusi atstāt tādu kājas iespiedumu kā šis, izņemot tumšmataino un viņas māsu. Mēs zinām, ka pirmā ir bijusi šeitr bet kur gan ir kāda zīme par otru? Paiesimies tālāk pa šīm pēdām, un,- ja nekā neatradīsim, tad būs jāgriežas atpakaļ un jāmēģina uziet citu taku… Unkas, dodies uz priekšu un uzmanīgi aplūko sausās lapas! Es vērošu krūmus, bet tavs tēvs lai rūpīgi apskata zemi. Ejam, draugi! Saule jau laižas aiz kalniem.
— Vai tad es arī nevaru kaut ko darīt? — Heivards norūpējies jautāja.
— Jūs! — atsaucās izlūks, kas ar saviem sarkanādaina- jiem draugiem jau devās uz priekšu. — Jā, jūs varat turēties mums aizmugurē un uzmanīties, lai neizbradātu pēdas.
Nogājuši ne vairāk kā dažus desmit metrus, indiāņi apstājās. Acīmredzot viņi bija kaut ko pamanījuši, jo sāka raudzīties uz zemi sevišķi uzmanīgi. Tēvs un dēls ātri un skaļi runāja savā starpā, te aplūkodami brīnišķīgo atradumu, te atkal priecīgi pievērsdamies viens otram.
— Viņi ir uzgājuši mazās pēdu! — iesaucās izlūks un aizsteidzās uz priekšu. — Kas tad tas? Šai vietā ir bijusi ierīkota slēptuve! Nē, zvēru pie labākās šautenes visā pierobežas novadā, ka te ir bijuši viņu zirgi! Tagad noslēpums ir pilnīgi atklāts un viss ir skaidrs kā polārzvaigzne pusnaktī. Jā, šeit viņi ir sēdušies zirgos. Gaidot lopiņi bijuši piesieti pie šā te koka. Un tur aizved plata taka uz ziemeļiem, taisnā ceļā uz Kanādu!
— Bet tomēr arī šeit nav nekādas zīmes par Alisi — jaunāko mis Monro, — Heivards sacīja.
- Ja vien par tādu neizrādīsies spīdošais nieciņš, ko Unkass tikko pacēla no zemes. Padod to šurp, puis, lai mēs apskatām!
Heivards tūlīt pazina Alises iemīļoto kareklīti un ar mīloša cilvēka nemaldīgo atmiņu atcerējās to redzējis liktenīgajā šausmu dienas rītā uz iecerētās daiļā kakla. Viņš satvēra dārgo rotu, un vienā mirklī tā pazuda izlūka acīm, kurš neizpratnē veltīgi vēl meklēja mazo lietiņu pa zemi, kad tā jau sen bija karsti piespiesta pie Dankena pukstošās sirds.
— Fu! — neapmierināti izsaucās Vanagacs, izbeigdams rakņāties pa lapām ar šautenes galu. — Tā ir droša vecuma pazīme, ja redze sāk pasliktināties. Tāds spožs vizulis, un nevaru ieraudzīt! Nu, bet es vēl spēju pietiekami labi nošķielēt uz mērķi, lai noslēgtu savus rēķinus ar min- giem. Taču man gribētos, atrast arī šo lietiņu, kaut vai tikai tāpēc, lai nodotu to īstajai īpašniecei, — bet tad būs jānostaigā no viena gala līdz otram garš ceļš pa pēdām, jo šobrīd mūs šķir Svētā Labrenča upes platā straume vai varbūt pat jau Lielie ezeri.
— Jo vairāk tāpēc mums nevajadzētu ilgāk kavēties, —- Heivards ieminējās. — Dosimies ceļā!
— Jaunas asinis un karstas asinis mēdz teikt, esot gandrīz viens un tas pats. Mēs taču netaisāmies doties vāveru medībās vai ietrenkt briedi Horikanā, bet gan iet pa pēdām dienām un naktīm, šķērsot mūžamežu, kur reti kāds sper kāju un kur nekādas grāmatu gudrības jums grūtā brīdī nepalīdzēs. Indiānis nekad nedodas šādā ceļā, pirms nav izsmēķējis apspriešanās pīpi pie ugunskura, Kaut arī es esmu baltais, es turu godā šo viņu paražu, jo atzīstu to par saprātīgu un gudru. Tāpēc mēs tagad griezīsimies atpakaļ un dedzināsim šonakt savu ugunskuru vecā cietokšņa drupās. Un no rīta mēs būsim spirgti un gatavi ķerties pie darba kā vīri, nevis kā pļāpīgas sievas vai karstgalvji puikas.
Pēc izlūka izturēšanās Heivards noprata, ka strīdēties būtu veltīgi. Monro atkal bija ieslīdzis apātijā, no kuras, šķiet, to varēja izraut tikai kāds jauns un spēcīgs pārdzīvojums. Samierinādamies ar nepieciešamību, jauneklis paņēma veterānu pie rokas un sekoja indiāņiem un izlūkam, kas jau devās atpakaļ pa taku uz līdzenuma pusi.