Varbūt visā plašajā pierobežā, kas šķira franču īpašumus no angļu koloniju teritorijas Ziemeļamerikā, neatradīsies vieta, kas spilgtāk liecinātu par 1755.—1763. gada niknajām un nežēlīgajām kaujām kā apvidus starp Hudzo- nas upes izteku un apkārtējiem ezeriem.
Šis apvidus bija tik izdevīgs un piemērots karojošo pulku kustībai, ka nevarēja palikt neievērots. Garais Šam- pleina ezers stiepās no Kanādas robežām dziļi iekšā Ņujorkas provincē, sniedzot frančiem dabisku ceļu, pa kuru viņi varēja' nobraukt pusi' atstatuma, kas tos šķīra no ienaidnieka.
Sampleina ezera dienvidu galam pievienojas ezers ar kristāldzidru ūdeni — Horikana jeb Svētais ezers.
Kalnu grēdu ietverts, Svētais ezers vijas ap neskaitāmam sīkām saliņām un stiepjas vēl tālāk uz dienvidiem, līdz tam ceļā stājas plakankalne. Tur sākas vairākas jūdzes gara valka, pa kuru ceļotājs nonāk pie Hudzonas upes, kas, par spīti daudzajām krācēm -jeb «rumbām», no šās vietas uz leju ir kuģojama.
Lolodami pārdrošus uzbrukuma plānus, neatlaidīgie franči centās nokļūt tālajās, nepieejamajās Alegeinu kalnu aizās un, protams, tūliņ novērtēja minētā apvidus labvēlīgos dabas apstākļus. Drīz vien tas kļuva par asiņainu ciņu lauku, kurā naidīgās puses raudzīja izšķirt jautājumu, kam jaunās kolonijas piederēs.
Uzkalnos, kas atradās pie satiksmes ceļiem, izauga cietokšņi, tos iekaroja gan viena, gan otra naidīgā puse, tos gan sagrāva, gan uzcēla par jaunu, kā nu uzvarētāji atzina par vajadzīgu. Kamēr mierīgie zemkopji vairījās no bīstamajām kalnu aizām un centās uzturēties senajās nometņu vietās, kur bija drošāk, milzīgie karapulki devās dziļi iekšā mežos, no kurienes atgriezās tikai nedaudzi, izdiluši kā skeleti, neveiksmju nomākti.
Lai gan šis nelaimīgais apvidus nepazina miera jaukumu, mežos valdīja moža dzīvība; norās un klajumos skanēja kara mūzika, kalni atbalsoja skaļus smieklus un daža laba pārgalvīga jaunekļa gaviļu saucienu, kad tas, zaļoksnēja jaunības spēka pārpilns, traucās arvien tālāk, lai galu galā ieslīgtu ilgā miegā, no kura nav atmodas.
Šajā cīņām bagātajā un asinīm slacītajā apvidū risinājās notikumi, ko mēģināsim attēlot. Šie notikumi attiecas uz trešo kara gadu, kad Francija un Anglija cīnījās par tiesībām uz šo zemi, ko, par laimi, nevienai no tām nebija lemts paturēt.
Angļu karaspēku sakāva niecīgs pulciņš franču un indiāņu. Šās negaidītās nelaimes dēļ liels robežas posms palika bez apsardzības, un šim nopietnajam ļaunumam vēl pievienojās simtiem iedomātu un pārspīlētu briesmu.
Iebiedētie kolonisti sadzirdēja mežoņu kaujas saucienus katrā vētras brāzienā, kas triecās šurp no bezgalīgajiem mežiem rietumos.
Baiļu pārņemts, veselais saprāts nespēja iegrožot iztēli, kas briesmas daudzkārt pārspīlēja. Pat visdrošsirdīgākie un pašapzinīgākie vīri jau sāka šaubīties par kara iznākumu. Bailīgo un mazdūšīgo skaits neticami ātri vairojās, tie jau paredzēja, ka visi Anglijas īpašumi Amerikā vai nu nonāks citticībnieku — franču rokās, vai ari franču sabiedrotie — indiāņi tos nežēlīgi nopostīs.
Kad cietoksnī, kas atradās starp Hudzonas upi un ezeriem esošās valkas dienviddaļā, pienāca vēstis par Mon- kalma virzīšanos augšup pa Šampleina ezeru, turklāt vēl ar tik lielu armiju, «cik kokiem lapu», tās uzņēma ar mazdūšīgu padevību. Ziņu par Monkalma tuvošanos atnesa kāds indiānis vasaras dienas pievakarē. Līdz ar šo ziņu indiānis nodeva cietokšņa komandantam ari pulkveža Monro, kurš pārvaldīja cietoksni Svētā ezera krastā, prasību, lai nekavējoties nosūta viņam iespējami lielus palīgspēkus. Piecas jūdzes lielo attālumu, ko meža dēls bija veicis divās stundās, karaspēka daļa ar vezumiem varēja noiet no saules lēkta līdz rietam. Anglijas kroņa uzticamie kalpi bija nosaukuši vienu no cietokšņiem par Viljama Henrija fortu, otru — par Edvarda fortu. Nupat minētais veterāns skots Monro pārzināja pirmo fortu; viņa rīcībā bija viens regulārā karaspēka pulks un neliela brīvprātīgo kolonistu nodaļa. Tas tiešām bija pārāk mazs spēks, lai statos pretī varenajai armijai, ko Monkalms virzīja pret cietokšņa vaļņiem.
Otrā cietokšņa komandants bija ģenerālis Vebs, kura rīcībā atradās vairāk nekā pieci tūkstoši vīru. Ja apvienotu izkliedētās nodajas savā vadībā, ģenerālis varētu vest pretī uzņēmīgajam francūzim divtik lielu kareivju skaitu.
Bet neveiksmju iebiedētie angļu ģenerāļi un viņu apakšnieki atzina par drošāku sagaidīt vareno pretinieku uz vietas un neriskēja doties tam pretī, lai ar kauju apturētu viņa virzīšanos uz priekšu.
Pirmais uztraukums par briesmīgo vēsti jau' bija mazliet norimis, kad Hudzonas krastā ierīkotajā nometnē, kuras ierakumi veidoja cietokšņa ārējo nocietinājumu ķēdi, izplatījās baumas, ka pusotra tūkstoša izlases vīru rītausmā dosies uz Viljama Henrija fortu. Baumas drīz vien apstiprinājās, jo vairākās nodaļas saņēma virspavēlnieka komandu sagatavoties steidzīgam pārgājienam. Visas šaubas izgaisa, un nākamajās pāris stundās nometnē dzirdēja vienīgi steidzīgus soļus un redzēja satrauktas sejas. Jaunkareivji satraukti skraidelēja šurpu turpu un ar pārmērīgu centību tikai kavēja paši sevi; veterāni turpretī visu darīja apdomīgi un aukstasinīgi, bez kādas steigas, vienīgi nopietnie vaibsti un nemierīgais skatiens skaidri liecināja, ka arī viņiem vēl nepiedzīvotais, baismīgais karš meža biezokņos nesagādā nekāda prieka.
Beidzot saule krāšņi norietēja aiz tālajiem kalniem rietumos, un, kad tumsas plīvurs nolaidās pār nometni, gatavošanās troksnis norima. Nodzisa arī pēdējā uguntiņa kāda virsnieka baļķu būdā. Koki meta tumšas ēnas pār nometnes vaļņiem un šalcošo upi. Nometnē iestājās klusums, tikpat dziļš kā apkārtējos milzīgajos mežos.
Ausa miglains rīts. Kareivju smago miegu pārtrauca bungu rīboņa, kas atskanēja no klajumiņiem mežmalā. Vēl tikko jaušami slējās milzīgo priežu silueti, bet austrumi jau sārtojās un atsedza dzidrās debesis. Acumirklī visa nometne bija kājās? pat nevīžīgākais kareivis izsteidzās, lai nolūkotos biedru aiziešanā un pārdzīvotu šķiršanās brīža notikumus un uztraukumu. Izlases karapulka sagatavošanās nevilkās ilgi. Karaļa algotņi uzpūtīgi maršēja labajā spārnā, bet pieticīgie kolonistu brīvprātīgie sakārtojās pa kreisi.
Izlūki izgāja pirmie. Mantu vezumus pavadīja stipra sardze, un, pirms vēl uzlecošā saule pelēko rita miglu vērta zeltainu, kareivji jau saslēdzās rindās un stingrā solī atstāja nometni. Viņi ieturēja lepno gaitu un kārtīgās rindas tik ilgi, kamēr tos pavadīja apbrīnas pilnie skatieni. Pamazām tālumā kara mūzikas skaņas kļuva klusākas, likās, mežs lēni aprij dzīvo pūli, līdz beidzot tas pavisam nozuda biezoknī.
Tagad vējš neatnesa šurp pat visspalgākās skaņas; pēdējais kareivis bija nozudis skatienam, bet pie vienas no lielākajām un ērtākajām baļķu mājām, kā likās, atkal sākās gatavošanās ceļojumam. Mājas priekšā bija pievests kāds pusducis zirgu, kuru greznā apseglojuma īpatnības norādīja, ka vismaz divi no tiem domāti augstas kārtas lēdijām, kas šajā nomaļajā apvidū bija retums. Trešais zirgs bija apseglots kādam virsniekam, to liecināja arī ieroči. Pārējie zirgi, spriežot pēc vienkāršā apseglojuma un piesietajiem saiņiem, acīmredzot piederēja zemākas kārtas jātniekiem, kas gaidīja tikai pavēli, lai kāptu seglos. Godbijīgā atstatumā šo grupu vēroja dīkdieņu bariņi —- daži apbrīnoja virsnieka tīrasiņu zirgu, citi trulā ziņkārībā nolūkojās sagatavošanās ainā.
Tomēr viens no skatītāju bara piesaistīja uzmanību ar savu izturēšanos un izskatu.
Viņa augums bija ārkārtīgi nesamērīgs, lai gan to nevarēja saukt par kroplu. Kājās stāvot, viņš slējās pāri visiem, bet sēžot viņa augums it kā saruka — un viņš nelikās garāks par citiem. Viņa lielā galva balstījās uz šauriem pleciem; rokas bija ļoti garas un neveikli nokarājās, turpretim delnas mazas un smalkas. Ārkārtīgi garās "kājas un gurni bija tievi, gandrīz izdiluši, ceļi bija neticami resni un būtu atbaidoši, ja iespaidu neizlīdzinātu milzīgās pēdas, uz kurām kā uz pamatakmeņiem balstījās šis nemākulīgi celtais, nesamērīgais cilvēka stāvs. .
Nepiemērotais, pat ērmotais apģērbs vēl izcēla šā savādā cilvēka neveiklo izskatu: debeszili svārki ar īsām un platām stērbelēm un zemu pelerīnveida apkakli atsedza tievu, garu kaklu un atklāja apsmieklam viņa tievās, garās kājas, tērptas cieši piegulošās, dzeltenās nankina biksēs, kas pie ceļiem bija sastiprinātas ar kuplā mezglā sasietām, baltām, ļoti netīrām lentēm. Apģērbu papildināja pelēkas zeķes un kurpes; pie vienas kurpes bija piestiprināts sudraba piesis. Nosmulētā zīda veste, šūta no. reljefi austas drānas, bija bagātīgi izgreznota ar apsūbējuša sudraba mežģīnēm. No milzīgās vestes kabatas rēgojās noslēpumains instruments. Augsta, trīsstūraina cepure, kādu pēdējos trīsdesmit gados parasti valkāja garīdznieki, vainagoja visu pārējo un piešķīra cienīgu izskatu viņa labsirdīgajai, mazliet, izklaidīgajai sejai.
Kamēr vienkāršo kareivju bars turējās atstatu no ceļotāju grupas, minētais savādnieks iesoļoja kalpotāju vidū, kuri turēja zirgus, un bez kautrēšanās izteica savas piezīmes par tiem, dažus cildinādams, bet citus nopeldams.
— Lūk, šis kumeļš gan nebūs tepat audzēts, draugs, tas būs izrakstīts no ārzemēm, varbūt pat no saliņas, kas atrodas aiz zilās jūras. — Viņa balss skanēja apbrīnojami maigi un melodiski.
— Par to es varu runāt bez lielības, esmu bijis abās ostās — gan tajā, kas atrodas Temzas grīvā un saucas vecās Anglijas galvaspilsētas vārdā, gan arī tajā, kas saucas Ņūheivena — Jaunā osta. Esmu redzējis, kā šos dzīvniekus sadzina brigantīnās un barkās, gluži kā Noasa šķirstā un sūtīja uz Jamaiku, kur. tos pārdeva vai apmainīja. Bet vēl nekad es neesmu redzējis zirgu, kas tā līdzinātos svē-_ tajos rakstos aprakstītajam kaujas kumeļam: «Viņš cērt savas kājas ielejas zemē un priecājas par savu spēku, viņš aulekšo karavīriem pretī. Dzirdot tauru skaņas, viņš kliedz: — Ha! Ha! — un jauš kauju no tālienes, viņš dzird pērkonam līdzīgās karavadoņu balsis un kaujas kliedzienus.» Liekas, ka izraēliešu zirgu suga saglabājusies līdz mūsu dienām. Vai nav tiesa, draugs?
Nesaņēmis atbildi uz saviem vājdiem, savādnieks pagriezās pret nekustīgo stāvu, kuru bija uzrunājis, un ieraudzīja jaunu apbrīnošanas objektu, jo viņa priekšā stalti, kā sastindzis stāvēja indiānis skrējējs, kas vakar vakarā bija atnesis nometnē uztraucošo vēsti.
Lai gan indiānis stāvēja pilnīgi nekustīgi un, kā likās, nepievērsa ne mazākās uzmanības drūzmai un uztraukumam, kas valdīja apkārt, tomēr viņa mieram cauri vīdēja 'drūms naids. Indiānis bija apbruņots ar savas cilts tomahauku un dunci, bet pēc kareivja gluži neizskatījās. Kara- krāsa bija izplūdusi viņa mežonīgajā sejā, un tas padarīja tumšos sejas pantus vēl naidīgākus un atbaidošākus. Ari viņa kvēlojošās acis mirdzēja kā ugunīgas zvaigznes cauri mākoņiem. Uz brīdi viņa ciešais, bet piesardzīgais skatiens sastapās ar otra pārsteigto skatienu, bet tad novērsās un it kā ieurbās tālos apvāršņos.
Kalpu bars sakustējās, atskanēja klusas, maigas balsis. Kaujas zirga apbrīnotājs steidzīgi atkāpās pie- savas vājās, mazās ķēvītes, kuras aste bija sasieta mezglā un kura turpat tuvumā mierīgi krimta nometnes ap vītušo zāli; atspiedies ar elkoni uz vilnas segas, kas aizstāja seglus, viņš sāka novērot aizjājējus. Pa to laiku no otras puses pie ķēvītes piegāja kumeliņš un sāka ieturēt rīta maltīti.
Jauns cilvēks karafe virsnieka tērpā pavadīja līdz zirgiem divas jaunas meitenes, kas,~ spriežot pēc apģērba, bija nodomājušas doties grūtajā ceļojumā Cauri mežiem. Pēkšņi rīta vējš pacēla zaļo plīvuru, kas zemu nokarājās no jaunākās meitenes cepures, un atsedza žilbinoši bal|u seju, zeltainus matus un mirdzošas, zilas acis. Viņa nesamulsa, kad zaļais plīvurs novējoja gaisā, un apveltīja pakalpīgo jaunekli ar smaidu.
Tikpat uzmanīgi jaunais virsnieks palīdzēja arī otrai jaunavai, kas rūpīgi slēpa seju no apkārtējo kareivju skatieniem. Likās, ka četru vai piecu gadu starpība bija mācījusi viņu izturēties piesardzīgāk. Viņas stāvs bija tikpat daiļi veidots un jātnieces tērpā nezaudēja nekā no savas grācijas, bet bija pilnīgāks un vairāk nobriedis nekā māsai.
Tiklīdz meitenes bija nosēdinātas seglos, arī virsnieks veikli uzlēca zirgā, un visi trīs palocījās Vebam, kas bija iznācis uz mājas sliekšņa izvadīt ceļotājus. Pagriezuši zirgus, viņi, kalpu pavadīti, sīkos rikšos devās uz nometnes ziemeļu vārtiem. Kamēr viņi nojāja šo mazo atstatumu, neviens nerunāja ne vārda, bet piepeši jaunākā meitene klusu iekliedzās. Gluži negaidot viņai garām paslīdēja indiānis skrējējs un devās projām pa lielo kara ceļu. Lai gan indiāņa pēkšņā un savādā parādīšanās otrai meitenei nelika iekliegties, taču uztraukumā viņa palaida vaļā plīvura galu — un varēja redzēt, ka, vērojot indiāņa lunkano gaitu, viņas tumšajās acīs iespulgojās līdzjūtība, izbrīns un reizē arī šausmas. Vecākās meitenes mati bija spīdoši melni kā kraukļa spalvas. Sejas krāsa tomēr nebija tumša, bet veselīgi sārta, taču bez mazākā raupjuma. Sejas panti viņai bija pareizi, cēluma apgaroti un brīnum- daiļi. Viņa pasmaidīja par savu uztraukumu, un starp lūpām pazibēja zobi, kuru baltums pārspēja vislabāko ziloņkaulu. Sakārtojusi plīvuru, viņa nolieca galvu un jāja klusēdama, it kā domas lidotu kaut kur tālu projām,